Atbildi sievietei sniedz bērnu psiholoģe Irina Naidina:
"Ap gada vecumu bērna psihoemocionālā attīstību var novērtēt pēc valodas prasmēm vai to trūkuma. Ja mazulis neko nerunā, mēs, psihologi, apgalvojam, ka tas vienmēr ir nelabs vēstnesis. Bet pediatriem un neirologiem ir citas domas. Viņi ceļ trauksmi tikai pēc trīs gadu vecuma, kad bērnam jau ir nopietnas problēmas ar komunicēšanu. Jo, redz, kamēr bērns nemaz nerunā vai runā, bet slikti, apkārtējie reti viņu saprot pareizi. Viņš tādēļ dusmojas, kļūst kaprīzs, bet bieži arī agresīvs.
Ar vienaudžiem viņam satuvināties arī ir sarežģīti – gan rotaļu laukumiņā, gan vēlāk arī bērnudārzā. Tā kā skolas vecumā bērna komunikatīvā pieredze būs daudz nabadzīgāka, nekā viņa citiem vienaudžiem.
Turklāt runas attīstības traucējumi var vēlāk izraisīt disleksiju (lasīšanas traucējumi) vai disgrāfiju (rakstīšanas traucējumi), kas vēl vairāk pasliktina bērna iespējas gūt panākumus.
Iemesli, kādēļ rodas runas traucējumi, var būt dažādi, - tostarp konflikti starp vecākiem vai mammas depresija. Mūsdienās bērniem arvien biežāk sastopamas problēmas ar sensoro integrāciju, un to, savukārt, psihologi mēdz saistīt ar citu orgānu darbību, vestibulāro sistēmu, muskuļu, locītavu un ādas receptoru. Pie šādiem traucējumiem visbiežāk noved mazkustīgs dzīvesveids. Ķeizargrieziens un hormonālā stimulācija dzemdību laikā arī nereti rada traucējumus centrālās nervu sistēmas līmenī, kādēļ var samazināties muskulatūras jutīgums mutes apvidū. Bet tas, savukārt, jau ietekmē runas orgānu attīstību.
Tiesa, problēmas rodas vairāku nelabvēlīgu faktoru ietekmē, nevis tikai kāda viena, tomēr, ja aizture ir acīmredzama, ir vērts pakonsultēties pie speciālistiem. Runas attīstības traucējumu profilakse pirmsskolas vecumā ir viena – sniegt bērnam iespēju iespējami vairāk kustēties, bet nevis vienatnē, bet gan emocionāli un fiziski mijiedarbojoties ar pieaugušo."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
