Kā bērnu iemācīt pabeigt iesākto līdz galam

Kā iemācīt bērnam pabeigt iesākto līdz galam, stāsta psiholoģe, "Rimi bērniem" eksperte Iveta Aunīte.

Cik bieži esat dzirdējuši bērnu sakām: "Es neprotu!" vai "Es nevaru!", vai "Man nesanāk!"? Mazais iesākto darbiņu nepabeidz, jo saprot, ka ir par grūtu vai viņam nesanāk tik labi, kā gaidīts. Un visam atmet ar roku. Kļūda, ja vecāki tūlīt steidzas palīgā un izdara visu bērna vietā. Labāk nesteigties un mācīt savas atvases, ka darbu nevajag sasteigt, to var darīt arī lēni un, ja neizdodas, var sākt no sākuma atkal un atkal. Mazos ķiparus nekas tā nemotivē kā vecāku atbalsts un uzslavas.

Nedaudz vecākiem bērniem "Es neprotu" vietā jau nāk cits attaisnojums iesāktā darba nepabeigšanai – "Es vairs negribu!" vai arī "Man apnika!". Bērniem ir jāmāca pacietība un tas, ka ir darbi, kuri jādara neatkarīgi no tā – gribas vai ne. Un, kas ir svarīgi, jāveido sapratne, ka gandarījumu var gūt tikai tad, kad darbs ir paveikts, skaidro psiholoģe.

Taču ir gadījumi, kad bērnam vajadzētu ļaut atsacīties no tā, kas viņam patiešām nešķiet interesanti. Piemēram, mazais skolēns iesāk lasīt grāmatu, tā viņam nepatīk, un viņš var neturpināt to lasīt, vai arī – bērns sāk iet kādā pulciņā, kuru pēc laika pamet. Pārmetumi ir lieki. Ļaujiet mazajam eksperimentēt gan ar grāmatām, gan ar citām nodarbēm. Taču vecāku uzdevums ir palīdzēt saprast, ko citu varētu darīt vietā. Uzdodiet bērnam jautājumu: "Ja tu pamet šo, ko darīsi tā vietā?" Galvenais, lai viņš nepavada par daudz laika ar tehnoloģiju ierīcēm.

Pulciņu vai treniņu gadījumā varat sarunāt, lai iet uz nodarbībām vēl mēnesi. Reizēm nepatika pāriet, bet, ja arī pēc mēneša joprojām būs vēlēšanās pulciņu pamest, lai bērns vadītājam to pasaka pats. Tas viņam liks saprast, cik atbildīgs ir šāds lēmums.

Tikpat svarīgi, cik bērniem ir rādīt piemēru, ka iesākts darbs ir jāpabeidz, tikpat būtiski ir mācīt, ka arī visas emocionālās situācijas ir jāpabeidz. Ko tas nozīmē? Visbiežāk tās ir neizraudātas asaras. Bērns ir pārdzīvojis par kādu notikumu – piemēram, vecāku šķiršanās, dzīvesvietas maiņa, tuva cilvēka vai mājdzīvnieka nāve, neatrisināti strīdi u.tml. Un pieaugušie cenšas glābt bērnu no asarām, steidz sniegt notikumam racionālu izskaidrojumu, kā rezultātā mazais šķietami nomierinās. Taču patiesībā dzīvo ar skumjām tālāk, norok tās dziļi sevī, līdz kādā brīdī, visbiežāk pieaugušā vecumā, tās var sākt traucēt pilnvērtīgi dzīvot. Vecākiem jāļauj bērniem atzīt savas jūtas, īpaši, ja tās ir negatīvas emocijas. Reizēm ikvienam nepieciešams tās izlādēt, lai tās netraucētu dzīvot tālāk.