Šis zēns ir hiperaktīvs un arī agresīvs. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš apmeklē karatē nodarbības, taču neapmeklē ārpusskolas nodarbības, nedz arī tautiskās dejas (kuras pēc klases audzinātājas ieteikuma apmeklē visi citi bērni). Vecāsmātes klātbūtnē viņš gan nekad nerunā sliktu, nedara blēņas, toties, kad viņas nav klāt, kaujas, apsaukājas, cenšas viņam pieejamā veidā nodarīt pāri manam dēlam (tikai manam dēlam, citi bērni acīmredzot šādu apiešanos nepieļauj).
Vakar pat viņš esot novilcis manu dēlu nost no skolas sola, dēlam vairākās vietās sasists sāns, nobrāzumi gan uz rokas, gan pie auss. Klases audzinātājas aizrādījumi zēnam par viņa nepieļaujamo uzvedību paliek nesadzirdēti.
Mēģinu apelēt pie sava puikas saprāta un loģikas – ka mazais D. nekādā ziņā nav viņa draugs, jo draugi šādi nerīkojas, taču viņa piekrišana man tā arī paliek sarunas līmenī.
Jāsaka, mans puika pēc dabas ir flegmatiķis, viņš nav kauslis, cenšas strīdus izrunāt, ir atbildīgs un ļoti labprāt komunicē ar bērniem (skolā, pagalmā), var arī būt ietiepīgs, taču noteikti nav agresīvs.
Ar prātu es saprotu, ka D. ģimenē trūkst mīļuma, un viņš cenšas šādā veidā pievērst sev uzmanību, taču tas nepalīdz man atrisināt izveidojušos situāciju un vēlēties, lai mans bērns ar viņu nedraudzētos.
Pēc vakardienas atgadījuma, apsveru domu vērsties pie sociālās darbinieces ar lūgumu palīdzēt atrisināt šo situāciju – privātās sarunās D. vecāmāte vairākkārt atzina, ka netiek ar galā ar mazdēlu – taču šāds solis ir drastisks, kaut arī mani novērojumi liecina, ka arī pēc tam, kad mātei tika atņemtas aprūpes tiesības (viņa dzer un dzērumā kļūst agresīva, un sit dēlu) un viņa vairs nedzīvo kopā ar savu dēlu, viņa uzvedība nav mainījusies," tā pēc padoma taujā kāda satraukta mamma.
Atbild psihoterapeits Dr. Andris Veselovskis:
"Tāda situācija, ka jūsu dēls tiek apsaukāts, sists un pazemots, nav pieļaujama. Pirmkārt, ir jānovērš vardarbība no D. puses pret jūsu dēlu tā, lai tā vispār nebūtu iespējama. Atkarībā no apstākļie, te būtu jāiesaista skolotāji, skolas psihologi, sociālie darbinieki, D. vecmāmiņa. Pats galvenais - lai jūs nebaidītos risināt problēmu un darītu to neatlaidīgi un mērķtiecīgi.
Otrkārt, būtu jāsaprot, kāpēc jūsu dēls kļūst par upuri. Acīmredzot viņš baidās par sevi cīnīties, vai arī viņš nemaz nezina, ka par sevi būtu jācīnās. Ja viņš draudzējas ar kādu, kurš dara viņam pāri, tas nozīmē, ka viņš jūtas ļoti nevērtīgs. Viņš baidās pastāvēt par sevi, nespēj būt neatkarīgs.
Bērni parasti nespēj par sevi pastāvēt, ja viņi mājās nejūtas novērtēti, saprasti un sadzirdēti. Jums būtu jādomā, kā palīdzēt dēlam sajusties vērtīgam. Svarīgi, lai jūs pati justos vērtīga un tad jūs varēsiet nodot arī dēlam pašvērtības sajūtu.
Interesanti, ka jūs savā vēstulē tik daudz rakstāt par D. - par kādu, kurš dara pāri jūsu dēlam. It kā jums būtu par viņu jārūpējas. Jūsu dēls tādā situācijā, kad jūs rūpējaties par D., var justies nodots.
Viņam ir ļoti svarīgi sajust, ka jūs esat, pirmkārt, viņam. Dēlam ir jāsajūtas vērtīgam jūsu acīs, mīlētam, sadzirdētam. Tātad, ir jāmeklē iespēja, kā palīdzēt celt jūsu dēla pašapziņu. Dēlam jāapzinās, ka neviens, pilnīgi neviens viņam nedrīkst darīt pāri un jāmāca, kā to nepieļaut, kā sevi aizstāvēt. Bez tam dēlam ir jājūt, ka viņa ģimene, mamma vienmēr viņu aizstāvēs un atbalstīs, ka viņš nav vientuļš un bezspēcīgs.
Savukārt D. problēmas būtu jārisina viņa piederīgajiem vai valstij, ja piederīgie nespēj par viņu parūpēties."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
