No kāda vecuma bērnu ieteicams sākt vest uz bērnudārzu, psihologu skatījums

No kāda vecuma bērnu ieteicams sākt vest uz bērnudārzu, psihologu skatījums
Foto: Shutterstock

Vasara jau rit uz otru pusi, un septembris parasti ir laiks, kad uz skolu dodas lielāki un mazāki bērni, bet arī bērnudārzos šis ir visgrūtākais gada periods. Un kā nu ne, daudzi mazuļi pirmo reizi nonāk vidē, kur blakus nav mammas un tēta, omītes vai māsas, bet gan svešas tantes un daudz, daudz nepazīstamu bērnu. Turklāt katrs ar savu raksturiņu, prasmēm un vajadzībām.

Laist bērnu vai nelaist dārziņā – tas jau ir vecāku lēmums, ko pieņem, balstoties uz situāciju ģimenē. Bet šoreiz piedāvājam divu speciālistu viedokļus par to, kāds būtu ieteicamākais vecums, lai bērnu mierīgu sirdi varētu palaist dārziņā.

"Pirmkārt, bērnudārzs ir nepieciešams vecākiem, bet nevis bērniem. Vēsturiski tā izveidojies, ka bērnudārzi tika radīti kā iespēja vecākiem atsākt strādāt. Mammas apvienojās, viena sēdēja ar bērniem, bet citas strādāja. Pēc tam šī bērnu pieskatīšana vairs nebija kā mammu apvienošanās, kad katra pa kārtai gāja uz darbu, bet tika izveidotas jau specializētas iestādes. Un bērnudārzi pildīja savas funkcijas: bērnu pieskatīšana, kamēr vecāki strādā. Un tikai pēc tam tika izdomāts, ka bērnudārzi ir arī socializēšanās, attīstība un apmācība, savā blogā "Annabykova" uzsver psiholoģe, pedagoģe un mākslas terapeite Anna Bikova.

Bet sākotnēji – dārziņi ir kā iespēja vecākiem iet uz darbu. Un, ja vecākiem šādas nepieciešamības nav, tad sanāk ļoti izkropļota adaptēšanās: mamma atved bērnu uz dārziņu, bērns raud, mamma raud, jo mamma gribēja pasēdēt ar bērnu mājās, bet pastāv sabiedrības domas, ir vecmāmiņas ar stereotipiem par to, ka bērnam obligāti nepieciešams bērnudārzs, un rezultātā bērns raud dārziņā, bet mamma – mājās. Nevajag tā. Labāk adaptējas tie bērni, kuru ģimenēs ir apzināta vajadzība pēc dārziņa. Mamma ir mierīga, un bērns ir mierīgs.

Ja mēs runājam par vecāku vajadzību atsākt darba gaitas, tad, jā, bez variantiem. Ja šādas vajadzības nav, un bērnudārzs tiek izskatīts kā vieta, kur bērnam socializēties, tad tas jādara tikai tad, kad bērns pats tiecas pie bērniem. Dažādiem bērniem šis vecums pienāk dažādi. Pie manis uz konsultāciju bija sieviete, kurai meita pati gribēja iet uz dārziņu. Turklāt meitenītei vēl nebija trīs gadiņu, bet viņa ļoti tiecās pēc bērnu kompānijas, burtiski alka viņu sabiedrību. Meitenīte katru reizi kreņķējās, kad viņas ar mammu gāja mājās no bērnu rotaļlaukuma: "Bet kā tad mani draugi, es viņus nekad neredzēšu?" Lūk, viņai bērnudārzs bija ļoti laba izeja, jo tur bija draugi, kurus var redzēt katru dienu.

No kāda vecuma bērnu ieteicams sākt vest uz bērnudārzu, psihologu skatījums
Foto: Shutterstock

Vēl es zināju vienu zēnu, kurš gribēja iet uz dārziņu – kā gāja tam garām, teju pamira pie žoga. Ar skaudību skatījās caur sētu uz bērnu laukumiņā esošiem bērniem. Vienreiz mammai pavaicāja: "Bet kāpēc mani neņem dārziņā? Es esmu slikts, vai?" Pēc šādas sarunas mammas sāka dēlu kārtot bērnudārzā, lai gan bija plānojusi ar viņu būt mājās līdz pat skolas vecumam. Bet ir bērni, kuriem kolektīvs nav nepieciešams arī četru gadu vecumā. Viņi ir tik introverti, viņiem ir labi spēlēties pašam ar sevi, viņi lieliski izdomā sev spēles, un bērnu kolektīvs viņiem nav vajadzīgs. Tādēļ, ja ir iespēja, tad labāk orientēties uz bērnu, un vest viņu uz dārziņu tad, kad viņam kļūst interesantāk ar vienaudžiem, nekā ar mammu vai omīti."

Ideālais un reālais modelis

Jekaterina Kesa, bērnu un ģimenes psiholoģe portālā "Ipsyholog" dalās ar šādu redzējumu:

"Raugoties no bērnu psiholoģijas skatpunkta, līdz trīs gadu veca bērna galvenā nepieciešamība ir cieņa, emocionāla saikne ar mammu. Ar pašu pirmo un galveno cilvēku bērna dzīvē. Ar cilvēku, kurš vienmēr saprot, atbalsta un, protams, mīl. Tas ir ideālajā variantā.

No tā, kā veidojas bērna un mātes saikne, cik daudz bērna vajadzības ir apmierinātas, būs atkarīgs, vai bērnā veidosies bāzes uzticēšanās vai neuzticēšanās pasaulei un citiem cilvēkiem.

Vecumā no diviem ar pus līdz trīs gadiem bērnam vēl nav spilgti izteiktas tieksmes spēlēties ar citiem bērniem, viņš vēl neprot un nezina, kā to darīt, jā, un arī tādas vajadzības šādā vecumā nemaz nerodas.

Visa viņa pasaule ir mamma. Prieka avots – mamma, mīlestības un komunicēšanās avots – mamma.

Tādēļ, ja bērnu palaiž uz dārziņu vecumā līdz divarpus gadiem – tas tādā vai citādā veidā būs pretrunā ar bērna psiholoģiskajām vajadzībām. Šajā vecumā viņam nav vajadzības stundām ilgi spēlēties ar citiem bērniem un ilgi palikt bez mammas.

Attīstošas nodarbības, pulciņi – tā ir cita lieta. Te bērns atnāk ar mammu uz vienu vai divām stundiņām, mamma ir blakus, vienmēr gatava palīdzēt, atbalstīt, parādīt, ko un kā darīt. Viņa vienmēr ir pieejama. Un šādas nodarbības ir laba lieta, ja bērnam tās patīk un viņš uz tām iet ar prieku.

No kāda vecuma bērnu ieteicams sākt vest uz bērnudārzu, psihologu skatījums
Foto: Panthermedia/Scanpix

Vēlme pamazām psiholoģiski atdalīties no mammas bērnam rodas aptuveni ap trīs gadu vecumu, pie nosacījuma, ka līdz tam bērns ir dabūjis mammu pietiekami un nav ticis nobiedēts saistībā ar šķiršanos no mammas, kā arī nav izjutis bailes pēkšņi mammu pazaudēt.

Vispār, godīgi sakot, bērnudārzi nav ļoti dabiska vieta, kur bērnam palikt. Daba neko tādu nav izdomājusi. Nav izdomāts, lai bērns septiņas, astoņas stundas pavadītu bērnu kolektīvā, kuri nav viņa brāļi un māsas. Un daba arī nav izdomājusi tā, lai viņš klausītu un pakļautos svešiem cilvēkiem, kuri nav viņa mamma vai tētis. Šī ir dīvaina iestāde, teiksim tā, izgudrojums.

No cik gadu vecuma bērnu var laist dārziņā

Agrākos laikos nebija nekādu dārziņu, bērni visu laiku bija līdzās vecākiem, audzināja viņu radinieki, vecākie brāļi un māsas, aukles, guvernantes.

Bet bez bērnudārza mūsdienu pasaulē daudziem vecākiem ir grūti iztikt. Un, ja bērns tur iet pietiekami sagatavots šķiršanās no mammas uz ilgāku laiku un viņam jau ir pašapkalpošanās prasmju, nepieciešamība draudzēties ar citiem bērniem, vajadzība aktīvi iepazīt apkārtējo pasauli, interese par nodarbībām – tad, protams, bērnam tas pat nāks par labu.

Un atkal jau, protams, ja paveiksies ar audzinātājām. Bet tas, kādas bērnam būs attiecības ar audzinātājām, lielā mērā arī atkarīgs no vecāku attieksmes pret viņām.

Ja tev ir šāda iespēja, labāk bērnu dārziņā laist tuvāk viņa trīs gadu vecumam. Tas bērnam būs mazāk traumatiski un daudz vairāk atbildīs viņa vajadzībām.

Bet, ja šādas iespējas nav un bērns jāpalaiž dārziņā agrāk, tad jāizdara viss iespējamais, lai maksimāli viņu tam sagatavotu, tādā veidā arī minimizējot emocionālo spriedzi viņa psihei."

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!