Foto: Shutterstock

"Man ir 27 gadi, un šī ir mana pirmā grūtniecība. Gandrīz deviņus mēnešus iepriekš es neko nezināju par šo stāvokli, izņemot to, ka tas ir kaut kas skaists un romantisks, visi apkārt nemitīgi smaida un cenšas palīdzēt, bet grūtniece staigā tāda skaista un sapņaina, kaut ko ik pa laikam uzēd un visiem par atbildi tikai smaida. Taču tagad es zinu, ka visi šie priekšstati dzīvo kaut kur ļoti tālu. Lūk, ko es sapratu!" savu uzskaitījumu par 12 kaitinošām situācijām gaidību laikā portālā Wday.ru iesāk kāda topošā mamma.

Patiesībā grūtniecība ir…

Smakas

Vai patiešām agrāk viss tā smirdēja? Kā varēja agrāk, pa ceļam uz darbu, kaut ko nopirkt un uzēst ātro uzkodu tirgotavā? Pirmā trimestra laikā tu saproti, cik tā ir pretīga, pat garām nevar paiet. Un tualetes ūdens? Šī sieviete tramvajā, acīmredzot, nolēmusi ar savu klātbūtni aplaimot pusi vagona, bet otru pusi laikam uz sevi ņem šis vīrietis… Kāds riebīgs smaržu kokteilis!

Visi ierastie un pat patīkamie aromāti pēkšņi pārvēršas par īstu pārbaudījumu degunam. Ja man iepriekš patika aromatizētāji it visā, tad tagad esmu kļuvusi stingri konservatīva: tēja – tikai klasiskā, dušas želeja un šampūns – bez smaržas, bet virkne smaržu pudelīšu uz tualetes galdiņa – pat nepiemini tās.

Cīņa ar kalorijām

Kad es ierados stāties uzskaitē, mani pirmo reizi nosvēra un paziņoja, ka grūtniecības laikā norma esot pieņemties svarā par 13,6 kg. Uz ko es pārliecinoši nosmējos: "Lai es pusgada laikā pārvērstos par tādu apalīti? Ne par ko!" Bet pēc tam viss mainījās.

Droši vien, ka pie ārstes svari tiek pārstartēti. Tāpēc, ka divu nedēļu laikā, kopš manas pirmās vizītes, es sāku pieņemties svarā pa pusotram kilogramam! Ginekoloģe ar medicīnas māsu katru reizi skatījās uz mani, it kā es būtu ataudzējusi otru galvu. Un rezultāts bija tāds, ka es šo normu par pieņemšanos svarā biju jau sasniegusi, tuvojoties septītajam grūtniecības mēnesim.

Tagad atliek raudzīties uz to visu filozofiski. Un apskaust tās, kuras grūtniecības laikā pieņemas svarā tikai par deviņiem kilogramiem. Kā viņām tas izdodas?

Visur šie "E"

Gājiens pēc produktiem pārvērties par tiem pievienotās informācijas lasīšanu. Ar vīru plauktus sadalām divās daļās un ar acīm vērīgi pārlūkojam produktu sastāvu. Izrādās, grūtniecēm neko nevar nopirkt! Visur konservanti, emulgatori, aromatizatori un citi "lamu" vārdi. "O, šeit sastāvā tikai piens un cukurs!" kliedz mans vīrs, ar pārsteigumu skatoties uz iebiezināto pienu. Reti var atrast sieru ar vienkāršu sastāvu, un, ja tajā tauku saturs ir mazāk par 30 procentiem, tad tā vispār jau ir veiksme.

Taurenis vēderā

Pirmās kustības es sāku gaidīt ap 18. – 20. nedēļu, kā tam vajadzētu būt. Taču nekā tamlīdzīga nenotika. Es ārstam vaicāju: "Kā tam jānotiek?" Un atbildē saņēmu: "Kā zivtiņai zarnās". Taču zivtiņa kā nepeldēja, tā nepeldēja.

Sabēdājusies un saklausījusies daudzos pārmetumus par to, ka neko nejūtu ("Daudzas mammas jau 15. nedēļā jūt mazo!"), tomēr 26. nedēļas beigās arī es sajutu diezgan manāmu spērienu zem kuņģa. Laime bija neaprakstāma! Tagad tā vairs nav zivtiņa, bet gan liels taurenis, kādi parādās eiforijas laikā. Tikai man taurenis ir viens un dzīvo pēc sava dienas grafika. Un jo īpaši vakaros viņam patīk demonstrēt savu karatē mākslu un pārbaudīt manu ribu izturību.

Garderobes problēmas

Sākumā nevar vien sagaidīt, kad reiz parādīsies vēderiņš! Šķiet, ka tas aug gliemeža ātrumā: paaudzes dzimst un mirst, bet tas vēl neparādās! Mans interesantais stāvoklis sāka kļūt pamanāmāks aptuveni 16. grūtniecības nedēļā. Tad arī sāka parādīties pirmie trauksmes zvani, par kuriem iepriekš nedomāju.

Sporta krekliņi pēkšņi sāka kļūt stipri apžmiegti, žaketēm vairs nevarēja aiztaisīt visas pogas… Labi vēl, ka grūtnieču bikses ar platu gumiju jostas daļā, nopirku iepriekš, jo arī džinsi vairs negāja virsū. Vēl pēc kāda laika tu atrodies pavisam citā dimensijā.

Tāda sajūta, ka tavu garderobi izmantojis kāds cits, daudz kalsnākas miesasbūves cilvēks. Un nākas likt lietā ne to mazāko izdomu, lai neizskatītos kā pēc cīņas bez noteikumiem labdarības veikalā.

Vienādi jautājumi

Visticamāk, kad manā darba vietā mans stāvoklis vairs nevienam nebija noslēpums, vajadzēja sagatavot speciālu plakātu. Uz tā – atbildes uz trim populārākajiem un banālākajiem jautājumiem. Kas? Kad? Un ko jūs gribētu? Nez kāpēc visi uzskata par savu pienākumu kaut ko pavaicāt. Manā gadījumā atbildes izskatījās šādi: nezinu, maija vidū, visus!

Man paveicās, ka bērniņš izrādījās ar raksturu un 20. grūtniecības nedēļā paslēpās, tādēļ intrigu par bērna dzimumu es paņēmu sev līdzi, dodoties dekrēta atvaļinājumā.

Foto: Shutterstock

Ilgi gaidītais dekrēta atvaļinājums!

Šķiet, kas var būt jaukāk, kā būt "uz ilgstošas slimības lapas", bet labi justies un gaidīt kaut ko jaunu un patīkamu. Un šeit rodas pamatots jautājums: "Un ar ko gan tu nodarbojies?" Un gaisā tā vien virmo sarkastiski izteicieni. Jo pastāv taču tādi priekšstati, ja reiz esi bezdarbībā sēdoša punča sieviete, tad tev absolūti nav, ko darīt, kā vien gulēt uz dīvāna un bezmērķīgi spaidīt televizora pults pogas.

Es sapratu svarīgu lietu – galvenais no rītiem ir uzklāt gultu!

Citādi patiešām pastāv risks no tās tā arī neizkāpt. Bet pēc tam jau atradīsies darāmais. Nu, ko tur liegties, iešana uz veikalu vai pie ārsta nu jau man ir kā socializēšanās svētki, jo tomēr "mamuta", kā mani mīļi sauc mana draudzene, organisms pieprasa savu.

Jautrība ar kustību ierobežojumiem

Ierastās darbības un kustības pēkšņi kļuvušas bīstamas. Nevar rokas celt uz augšu, gulēt uz muguras, var tikai uz sāniem, turklāt, vēlams, tikai uz kreisajiem. Nerunājot nemaz par to, ka parādījusies "spoguļa slimība" – zem vēdera nekas vairs nav redzams. Nekas! Ja kaut kas ir nokritis, tad, visticamāk, tā arī paliks guļam, jo arī noliekšanās sagādā grūtības.

Pastaigu laikā arī sākušies dažādi starpgadījumi. Dažreiz pēkšņi kaut kas iesāpas iegurnī, un gaita kļūst pavisam savāda. Es to saucu par "pīlīti". Manai mammai skats uz šo ir daudz kritiskāks – viņa saka, ka es vairāk izskatoties pēc pingvīna, kurš nolēmis izmēģināt ķekatas.

Mājās dīvainas lietas

Mūsu gultā parādījies jauns draugs – gars un apaļīgs. Tas ir speciāls spilvens grūtniecēm, uz kura ir ļoti ērti novietot augošo vēderu un visu, visu, visu…

Vēl viens spilgts akcents mūsu istabā ir lielā, vingrošanai paredzētā bumba, arī tā ir nu jau neaizstājama grūtnieces dzīvē. Vīrs jau reaģē normāli, taču viesiem joprojām tas nav ierasti. Lieta tāda, ka es vairs uz parastiem krēsliem nesēžu, tikai uz bumbas, jo tā palīdz noregulēt muguras slodzi.

Foto: Shutterstock

Stresainā čemodāniņa kārtošana

Visu sagatavot, lai būtu gatava doties uz dzemdību iestādi, iesaka jau ap 30. grūtniecības nedēļu, mazums, kas… Un tas ir pareizi. Pārlasot tik daudz padomu un ieteikumu par lietu sarakstu, kas nepieciešamas, dodoties uz dzemdību iestādi, es kaut kā padevos sava veida ažiotāžai.

Pirmās pāris sava atvaļinājuma nedēļas es iedvesmojoši un metodiski apstaigāju specializētos veikalus un aptiekas. Vispār tagad manas somas apmēri un saturs ir tik iespaidīgs...

Pārvēršanās nūģī

Jau līdz aiziešanai dekrētā es pārvērtos par briesmīgu īgņu. Kolēģi, neslēpjot nepacietību, gaidīja, kad es aiziešu mājās, un kolektīvi cerēja, ka, iespējams, mani palaidīs ātrāk. Īpaši smēķētāji. Es kaut kur izlasīju par elektronisko cigarešu kaitīgumu, un mūsu kabinetā tūliņ pat šī lieta tika aizliegta.

Vēl es pārvērtos par svaiga gaisa lietpratēju. Dēļ pārmērīgas tiekšanās pēc svaiga gaisa pret mani iestājās visi siltummīļi. Tas ir, gandrīz visi.

Foto: Shutterstock

Tagad man šķiet, ka līdzīgas sajūtas pret mani piedzīvo oficianti. Protams, pēdējā grūtniecības mēnesī, kā arī visos iepriekšējos, neiesaka apmeklēt tādas vietas kā kafejnīcas un restorānus saistībā ar neveselīgas pārtikas piedāvājumu. Taču… metiet man ar čībiņām, ja kāds spēj no tā atteikties. Es – nē! Tagad es pat sev liekos riebīga: cik uzstājīgi es skaidroju, kāds ēdiens ir mazāk trekns, bet tējas vietā pieprasu atnest ūdeni. Bet pēc tam izrādās, ka ēdiens uz vīram domātā šķīvja ir daudz skaistāks un apetītelīgāks, un viss beidzas ar to, ka mēs maināmies ar šķīvjiem. Un viņš, nabadziņš, ir spiests ēst visu lieso un dārzeņus, bet es ar uzvaras spīdumu acīs ēdu kalorijām bagāto ēdienu.

Un vēl viens mīts

Agrāk es domāju, ka grūtnieces ēd tikai saldējumu un sapņo. Taču tagad zinu: īsts plombīrs satur ne mazāk kā 12 procentus piena tauku. Tādēļ, visticamāk, pagaidām ir vērts atturēties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!