Foto: Shutterstock
"Man un manai divus gadus un trīs mēnešus vecajai meitai ir problēma. Nekādi mums nesanāk no pampera atradināties tā pa īstam. Dārziņā jau kādus trīs mēnešus autiņbiksītes tiek vilktas tikai uz gulēšanu. Mājās arī pampers tikai uz nakti. Uz poda šad tad trāpa, biežāk kur pagadās.

Bet pēdējā laikā novēroju, ka pēc dārziņa meita nečurā vispār. Sāk dīdīties, kad cilvēks grib uz tualeti, izskatās, ka ciešās. Tā var nociesties līdz nakts pampera uzvilkšanai. Un pēdējā laika tas viss ir ar raudāšanu, tā ciešanās, dīdīšanās. Tāda sajūta, ka viņa no dārziņa visu nes mājās. Protams, tika runāts ar audzinātājām, ko dara, ja apčurā, piemēram, paklāju - bļauj vai ko ļaunāku. Varbūt viņai bail apčurāties ne pamperī? Un tad vakarā, lai bērns nesabeidz savu urīnpūsli, jāvelk pampers, lai bērns var izčurāt visu devu. Un zinu, ka viņai nekas nesāp, jo, kad čurā pamperī ir laime un miers mājās.

Nevaru saprast, ko darīt? Atgriezties uz kādu mēnesi pie pamperiem, lai šī ciešanās izbeigtos un tad sākt no sākuma visu? Vai doties pie kāda speciālista?" pēc padoma portāla Cālis.lv forumā taujā kāda mamma.

Atbild Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālisti:

Psiholoģe Inga Ādamsone atzīst, ka spriežot pēc mammas rakstītā, viņa diezgan labi izjūt savu bērnu, kurš tieši šobrīd atrodas vecumposmā, kad pakāpeniski apgūst podiņmācību. Klāt vēl nāk adaptācijas periods bērnudārzam, kas arī ir papildu emocionālā slodze bērnam un vecākiem. Šajā situācijā ir tikai dabiski, ka jauno iemaņu apguve var palēnināties vai pat nedaudz atkrist atpakaļ. Varbūt tiešām, kā jau mamma pati juta, ir vērts atslābt un nesasteigt procesu. Rīkoties tā, lai mazinātu ar podiņu saistītās situācijas saspīlējumu (piemēram, uz laiku atgriezties pie pamperiem).

Mamma pati vislabāk jutīs, kurā brīdi situācija sāk normalizēties un var atsākt podiņmācību. Taču, ja mammai saglabājas nemiers par radušos situāciju, protams, saruna ar psihologu būs daudz individuālāka.

Kā skaidro nefroloģe Edīte Jeruma, māmiņai ir taisnība, ilgstoša ciešanās var kaitēt bērna urīnpūslim. Urīnpūslis izstiepjas, netiek izvadīts viss urīns, kas kļūst par labvēlīgu vidi baktērijām un var sekmēt hronisku urīnpūšļa iekaisumu jeb cistītu.

Uroloģe Natālija Bozotova pilnībā piekrīt psihologa viedoklim - aprakstītās problēmas ir dabiskais posms, bērnam augot un socializējoties.

"Vecākiem iesaku apbruņoties ar laiku un pacietību, piedāvājums uz laiku atgriezties pie autiņbiksītēm, lai neakcentētu esošu situāciju, liekas loģisks - nerunājot par psiholoģiskām problēmām, situācija sliktākā gadījumā var vainagoties ar apakšējo urīnceļu funkcijas traucējumiem, var rasties pieradums ciesties un laicīgi neiet uz tualeti. Vēlāk tādi bērni ir bieži ārstu apmeklētāji ar sūdzībām par urīna nesaturēšanu, urīnceļu infekcijām. Iesaku arī pievērst uzmanību vēdera izejai - bieži urinācijas cikla traucējumi bērniem kombinējās ar zarnu trakta funkcionāliem traucējumiem - aizcietējumiem. Ar laiku pakāpeniski un mierīgi atgriezties pie podiņmācības," tā ārste Bozotova.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!