Foto: Shutterstock
Tavs mazulis ir "kājniekos" jeb pats jau prot staigāt un sāk mēģināt virpināt kopā vārdus. Dažam tas padodas labāk, citam – sliktāk, bet tas ir laikā no gada līdz divu gadu vecumam.

Šoreiz aplūkosim šī vecumposma īpatnības, sevišķi pievēršoties mazuļa mīļākajiem vārdiem attiecīgajā vecumā – "mans", "es" un "nē". Padomus sniedz Valsts bērnu tiesību aizsardzības speciālisti.

Mazais, bet jau lielais cilvēks

Foto: Shutterstock

Šis periods saistīts ar brīnišķīgām pārmaiņām. Šajā vecumposmā bērns sāk staigāt un piedzīvo runas "plūdus". Prasme staigāt maina visu. Bērns var aiziet visur un var aizsniegt lietas, kuras nevajadzētu. Bērns ir saviļņots par šo neatkarību un izmanto to, lai visu izpētītu. Bērnam patīk visu aptaustīt un nogaršot. Pieskaršanās lietām, aptaustīšana un nogaršošana ir daļa no šīs izpētes procesa, kas ir pilnīgi nepieciešams smadzeņu struktūras attīstībai. Viņš veiks dažādus eksperimentus, lai redzētu, kā priekšmets rada troksni, kā tas krīt, slīd utt.

Piemēram, bērns var sviest vienu un to pašu mantiņu atkal un atkal. Bērns to nedara ar mērķi nokaitināt tevi, bet, lai saprastu, kā tas ir, kad lieta krīt. Neviena no šīm rīcībām nav slikta. To pat var uzskatīt par šī vecumposma uzdevumu - izpētīt.

Šīs izpētes laikā bērns apgūs neskaitāmi daudz jaunu vārdu, viņš gribēs zināt, kā sauc visas lietas apkārt.

Šajā laikā tev kā mammai vai tētim ir lieliska iespēja palīdzēt bērnam apgūt plašu vārdu krājumu un mīlestību pret komunikāciju. Tāpēc ir svarīgi:

  • runāt ar bērnu;
  • lasīt bērnam priekšā pasakas, stāstus;
  • klausīties bērnā;
  • atbildēt uz bērna jautājumiem.

Šī attīstības perioda laikā tavs uzdevums ir audzināt sava bērna augošo neatkarību. Bērnam jāzina, ka tu cienīsi viņa vajadzības pēc neatkarības, jo tas attīstīs bērna vēlmi mācīties. Tieši šajā vēlmē gūt neatkarību bieži veidojas pirmās nesaprašanās starp pieaugušo un bērnu.

Nē, negribu, es gribu…

Foto: Shutterstock

Šajā vecumposmā bērns sāk teikt "nē", un to sakot, bērns necenšas uzvesties izaicinoši vai nepieklājīgi, bet gan mēģina paust, kā šobrīd jūtas. Kaut arī bērns var nosaukt lietas vārdos, bērns nezina, kā nosaukt savas sajūtas.

Ar vārdu "nē" bērns patiesībā var domāt dažādas lietas, piemēram:

  • "man tas nepatīk";
  • "es negribu iet prom";
  • "es gribu";
  • "es gribu pats izvēlēties";
  • "esmu dusmīgs" utt.

Tāpat bērni šajā vecumā nesaprot, ko jūt citi cilvēki. Bērnu vēlēšanās būt neatkarīgam rada daudzas nesaprašanās, jo ne vienmēr varam bērnam atļaut darīt to, ko viņš pats vēlas. Bērni ne tikai saka daudz "nē" , bet arī dzird daudz "nē". Bērni parasti satraucas katru reizi, kad dzird vārdu "nē" un bieži vien baidās no šī vārda "nē", nevis saprot tā nolūku, ar kādu tu šo vārdu "nē" lieto.

Rezultātā bērns var gūt psiholoģisku traumu, jo spriedze uzkrājas pašā bērnā un viņš nesaprot, kā uz to reaģēt. Tā kā valoda nav pietiekami attīstījusies, bērns nespēj ar valodas palīdzību paust savas jūtas. Reizēm šīs traumējošās sekas var izpausties kā bailīgums, noslēgšanās vai pārmērīga trauksme. Šādos gadījumos bērni savas sajūtas paudīs caur asarām, ar kliegšanu vai krišanu gar zemi.

Piemēram, tev jāaizved bērns pie ārsta, autobuss, ar kuru plāno turp doties, aties pavisam drīz. Kad vēlies bērnam uzvilkt mēteli, bērns atsakās to vilkt, sakot: "Nē" un skrien prom. Tu kļūsti dusmīgs. Tas, ko vari darīt šādā situācijā, ir izskaidrot bērnam, ka ārā līst, izved bērnu ārā un parādi lietu. Ļauj, lai uz bērna rokas uzlīst dažas lietus lāses un ļauj sajust, kā tas ir, ka ir slapjš. Pastāsti, ka viņam būs vēl papildu iespēja iet zem lietussarga, lai nesaslapinātos.

Tas ir pavisam normāli, ka vecumā no gada līdz divu gadu vecumam bērns var atteikties rīkoties pēc taviem norādījumiem. Bērns tā nedara tāpēc, ka vēlas vecāku sadusmot vai ignorēt. Bērns ir atklājis, ka ir atsevišķs indivīds, un viņš pārbauda savas spējas pieņemt lēmumus.

Protams, ir arī reizes, kad arī pēc skaidrošanas bērniem nebūs skaidrs, ko un kādēļ tu no viņa vēlies sagaidīt.

Ja konkrētajā gadījumā bērna 'nē' nav pieļaujams

Foto: Shutterstock

- Lai vecākiem būtu vieglāk šādās situācijās, bērnam var piedāvāt iespēju izvēlēties kaut ko vienu no vairākām lietām vai iespējām, šādā veidā ļaujot viņam trenēties lēmumu pieņemšanā. Piemēram: "vai tu vēlies vilkt zilo vai zaļo mēteli?", "Tu vēlies iet kājām vai braukt ar autobusu?" . Kad bērns ir izdarījis izvēli , tu esi sasniedzis savu īslaicīgo mērķi.

- Atceries, ka piedāvāt tu vari tikai tādas lietas, ko reāli arī vari dot. Ja tev kaut kur jādodas, tad nepiedāvā bērnam palikt mājās vai iet kopā ar tevi. Ja bērns izvēlēsies palikt, bet jums abiem tiešām ir jādodas uz plānoto vietu, bērns sapratīs, ka tevis piedāvātajām izvēlēm nav nekādas nozīmes.

- Ir svarīgi atcerēties, ka arī draudi nevar būt izvēle. "Uzvelc mēteli vai arī es tevi nopēršu, atstāšu mājās vienu vai nekad neņemšu līdzi". Tā nav izvēle, tie ir draudi. Draudēšana parasti padara bērnu bailīgu. Draudēšana ir kā lamatas pašiem bērniem, jo gadījumos, kad bērns nepaklausīs, tev būs jāīsteno savi draudi, kas situāciju padarīs vēl ļaunāku.

- Tā kā arī paši vecāki reizēm nesaprot savus bērnus, kad viņi saka "nē", tas var traumēt, sadusmot arī vecāku. Šādās situācijās mēs varam bērnam mācīt tādu svarīgu lietu, kā tikt galā ar savām dusmām, neapmierinātību un paust savas jūtas konstruktīvā veidā. Agrīni iegūtā prasme par konfliktu risināšanu ir vēl viens pamatakmens tava bērna attīstībā. Tas stiprinās jūsu attiecības un mācīs prasmes, kas nepieciešamas visas dzīves garumā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!