Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs: Daces stāsts par dēliņa zaudējumu

Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs: Daces stāsts par dēliņa zaudējumu
Foto: Shutterstock

Tuvojas Mātes diena, un ikviena sieviete, kura ir piedzīvojusi gaidību laiku, atminas to ar skaistākiem vai mazāk skaistākiem mirkļiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka mamma ir tā, kura audzina kaut vienu bērnu, bet patiesībā mamma ir arī tā, kura gaidījusi, bet zaudējusi mazuli. Šis būs mammas Daces stāsts, kura audzina divus dēlus, bet trešo dēliņu – Tomu – zaudēja, kam nekādi negribēja noticēt sievietes vecākie bērni. Kā pati saka: "Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs."

Stāstu par mazuļa zaudējumu publicējam sadarbībā ar "Dveseludarzs.lv", kas veidots, lai vecākiem, kuri zaudējuši mazuli, būtu īpaša vietne, kur satikties, uzzināt citu ģimeņu pieredzes un saņemt informāciju, kā rīkoties tik traģiskā dzīves brīdī. Lūk, tālāk mammas pieredze!

"Jau kādu laiku dzīvoju ar sajūtu – ļoti, ļoti, ļoti vēlos vēl vienu mazu knīpausīti, mīļu, jauku, mazu puisīti, vēl vienu, par ko rūpēties un no visas sirsniņas mīlēt, lolot, sargāt. Vēlos visu, visu vēlreiz izbaudīt – svinēt grūtniecības testa pozitīvos rādītājus un priecāties par augošo punci… Un tas notika!

Es tevi jutu jau no pašiem mazākajiem mēnešiem, tas bija ļoti, ļoti skaisti – tu kustējies, kad ārsti teica, tas vēl nevar būt – es jutu, tu esi ar mani un audz liels…

Tu paaugies un mēs kopā ar brāļiem gājām uz hokeju, tu hokejā pa punci dzīvojies jo īpaši… Drīz mēs visi tevi iecēlām par vārtsargu. Arī lielais hokejs tev patika, arī laukos tu priecājies – tavas kustības puncītī bija tik aktīvas, tik skaistas…

Vedām suni ārā staigāties, vedām brāļus uz bērnudārzu, bijām baznīcā, kur mēs ar tēti precējāmies…

Laiks, kad tev jānāk pasaulē, vēl nav pienācis, vēl pāris mēneši un tad mēs tiksimies, un tu iepazīsies ar tēti, brāļiem, sunīti Brunīti – viņš gan ir ļoti iedomīgs. Ja vien tu zinātu – kā mēs tevi gaidām. Brāļi tev mācīs runāt, skriet, rūpēsies pat tevi, katrs no viņiem jau zina, ko kurš tev mācīs, ko kurš tev palīdzēs, ko kurš darīs…

Brāļi bija iemācījušies ar tevi puncītī sazināties – pieklauvēja un tu vienmēr viņiem atbildēji ar rociņas vai kājiņas mīļu glāstu, tas bija kā rituāls – vakarā pirms gulētiešanas ar tevi samīļoties.

Un tad notika tas, par ko dakteri mani brīdināja – ja sāk asiņot – uz slimnīcu. Satraukums manā sirsniņā. Esam slimnīcā naktī. Tev pārbauda tonīšus – tu puncītī grozies un brīžiem pārtrauc tonīšu pierakstīšanu. Mans mazais aktīvists, malacītis! Būs operācija no rīta. Pirms operācijas tikšanās ar ārstu un anesteziologu – šoreiz ļoti ilgi stāsta, kas būs, kā būs, kāpēc… Bet viss taču būs kārtībā? Man šķita, ka jābūt visam kārtībā.

Operācija. Uzvelku zaļo kreklu, matus ielieku "dušas cepurē". Manī ir miers – viss būs labi. Anestēzija. Un pēc nenosakāma minūšu skaita – tu raudi tik skaisti, tik mīļi, es raudu un esmu laimīgākais cilvēciņš uz pasaules! Tu, mans mazais, mīļais aktīvists! Tu, mana mazā kukurūza! Tu raudi tik skaisti, tas skan kā mūzika! Mīlu tevi, mīlu, mīlu, mīlu! Ārsti pa vidu – puika, 2560 grami, 47 cm, pulksten 12.40. Beidzot mēs tiekamies, mīļš, mīļumiņš! Neraudi, mazulīt, drīz, pavisam drīz es tevi samīļošu. Tev mana vismīļākā buča. Tevi aiznes – zinu, tevi aiznes pie gādīgiem cilvēkiem, tur par tevi parūpēsies, tur tev būs labi. Drīz, pavisam drīz mēs tiksimies!

Pēcoperāciju zāle. Visu nakti mani atstās šeit, jo operācija esot bijusi nopietna. Ļoti ilgi nenāk ārā anestēzija, tas esot ar nolūku, lai mazinātu sāpes. Labi. Mazā mana kukurūza ir pie gādīgiem dakteriem, viss būs labi, viss ir labi.

Daktere saka – viņš mirst. Un visi aparāti apklust. Raudu, raudu…

Diena. Ved mani lejā uz palātu. Nevaru piecelties. Grūti. Atnāk ciemos māsa. Vakarā iekāpju krēslā un braucam augšā pie mazās kukurūzas. Galva reibst, ģībonis nāk virsū. Redzu tevi! Tu raudi, gādīgās rokas ir tev līdzās. Nevaru, nav spēka piecelties, samīļot tevi, nav spēka. Braucam prom. Rīt atnākšu un tad jau man būs labāk, un es tevi samīļošu. Mīlu tevi!

Anestēziju turpina dot. Šķiet, ka dod par daudz, jo tirpst kājas. Lūdzu dakterim, lai samazina devu, ko dakteris arī izdara. Diena iet – es guļu, mostos, atkal guļu. Mostos – vakars un sāpes ir neciešamas. Lūdzu māsiņai, lai pasauc dakteri – vajag palielināt devu. Māsiņa saka – pašreiz nevarēs, jo dakteris ir operāciju zālē, jāgaida.

Rakstu Ērikam – senam paziņam, kurš ir ar Dievu uz tu – atsūti man lūdzu "kaut ko" skaitāmu, jo pati esmu slimnīcā pēc operācijas, mazais piedzimis, ir intensīvajā terapijā. Ēriks kaut ko raksta, nesaprotu – kāpēc vienkārši neatrakstīt kaut ko skaitāmu?

Ienāk māsiņa ar visu krēslu, ir vakars vēls, ienāk otra māsiņa. Nedomā! Viss ir labi, nomierinies! Ienāk anesteziologs ar visu operācijas halātu un iedod man anestēziju. Iekāpju krēslā un braucam augšā.

Te tu esi mana mazā kukurūza, tu kraties, visi aparāti pīkst. Daktere saka – viņš mirst. Es: "Kā? Viss vēl strādā!". Daktere saka – viņš mirst. Un visi aparāti apklust. Raudu, raudu… Aizved mani pie datora, stāsta, rāda, skaidro – es no tā neko nesaprotu! Viņi runā, viņi stāsta.

Iedodiet man samīļot manu mazo kukurūzu. Iedod – liels puika – 47 cm, melni mati. Mīļš! Buča tev, manu mazulīt, manu lielo puisīt! Mīlu tevi. Raudu un raudu, un raudu.

Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs: Daces stāsts par dēliņa zaudējumu
Foto: Milada Vigerova / cc

Vēl nedēļu pa slimnīcu. Sāku prasīties uz mājām, tur ir mani trīs puiši – tētis un vēl divi brāļi. Tur es varu būt kaut cik necik noderīga.

Vēl jābrauc jāatrādās slimnīcā, lai pārliecinātos, ka viss iet savu pareizo pēcoperācijas gaitu.

Mājās. Abi mazie ienāk, samīļo. Mammīt, tev sāp puncītis? Mēs tevi samīļosim. Vakars iet. Gulēt ejot, jaunākais jautā: "Kur ir bēbītis?" Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs. Jaunākais – es arī gribēju redzēt, kā viņš lido debesīs! Vecākais – tu mānies, viņš ir slimnīcā. Nemānos, viņš ir eņģelītis un ir pie Dieviņa debesīs. Vecākais – ja viņš ir eņģelītis, viņš nomira? Jā, viņš nomira. Vecākais – tad mums viņš būs jāaprok? Drīz, drīz mēs visi kopā viņu apraksim. Vecākais – kāpēc viņam tik ātri bija jāpārvēršas par eņģelīti? Tāpēc, ka Dieviņš tā izdomāja…

Lasu pasaku un dziļi sirsniņā raudu, nē neraudu, esmu skumja par to, ko gribējās piedzīvot kopā ar tevi, mazā mīļā kukurūza. Paldies tev par laiku, ko pavadījām kopā, tas bija skaists, ļoti skaists. Patiesā mīlestībā, Dace."

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!