Cilvēkstāsts: Vija Nille no Kocēniem pajumti devusi 22 svešiem bērniem

Cilvēkstāsts: Vija Nille no Kocēniem pajumti devusi 22 svešiem bērniem
Foto: Privātais arhīvs

Vija Nille ir vienkārša lauku sieva no Kocēnu pagasta, kuras mājās pajumti reiz raduši 22 sveši bērni. Cik daudz šādu cilvēku ir Latvijā un cik par viņiem zinām? Šāds jautājums rodas, kad mūsu audžuģimeņu stāstu seriāls iet jau otrajā desmitā. Pats mazākais bērniņš pie mums nonāca trīs dienas vecs, teic Vija, kura gan sarunas gaitā norāda, ka viņas mājā ir savi noteikumi.

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas vairāk nekā 1000 bērni.

- Laukos audžuģimenēm labāk kā pilsētā? Vai otrādi? Kā tu domā?

Nezinu. Es laukos esmu ļoti apmierināta. Nav apkārt negatīvas sabiedrības. Mums ir lauku māja un riņķī mums nav māju. Attālu esam.

- Bet cik tev ir audžubērnu?

Pašlaik ir trīs un tūlīt vēl divi nāks iekšā.

- Cik gados viņi pie tevis atnāca?

Viena ienāca 14 gadus veca, tagad viņai ir 16 gadu. Viena nupat, pirms pusgada, ienāca 11 gadu vecumā. Viņi jau mainās. 11 gadu laikā man bijuši 22 bērni.

- Man aizķērās teiktais, ka ienāca 14 gadu vecumā. Cilvēks jau pa pusei pieaudzis. Pusaudzis. Sākas hormonu vētras. Var arī audžuvecākus uz vienu vietu pasūtīt.

Nē, viņa atnāca no bērnu nama. Viņa gribēja audžuģimenē. Atnāca un tiešām ir lieliska meitene.

- Tajā vecumā jau tā kā puiši sāk patikt, dažreiz nevar saprast, kas ar pašu notiek, liekas, ka audžumamma vecmodīga…

Nē, mums nav tā nav. Pašai daudz bērnu, pieredze liela un es ņemu tikai meitenes pārsvarā, man ir bijis pāris puišu, bet pārsvarā ņemu tikai meitenes. Arī pašai tikai meitas bijušas un ņemu tikai meitenes.

Kad paliek 18, tad ir jūra līdz ceļiem. Paiet divi, trīs gadi. Iztrakojas un tomēr atzīst, ka šeit daudz ko ieguvuši. Vija Nille

- Jūti, kā mainās uzvedība…

Jā, mainās. Mainās uzvedība. Ja viņa atnāca ļoti vulgāra, ļoti brutāla, tad tagad viņa māk sevi savākt, sevi sakopt, pasniegt, stāja izmainās.

- Kā to panāc?

(Smaida) Ar saviem noteikumiem. Man ir mājās savi noteikumi. Kad bērns atnāk, mēs tos pārspriežam, jo ienāk tomēr manā ģimenē un vairāk vai mazāk ir jāpieņem mūsu noteikumi.

- Bet ja man riebjas šie noteikumi?

Nu nekas. Ātri pāriet tā riebšana.

- Nav bijis, ka kopīgu valodu nevar atrast?

Ir. Ir bijis, kad nevaram atrast kopēju valodu. Ir meitenes aizgājušas 15,16 gadīgas atpakaļ, ir bijis, kad mūs apmelo. Kā saka, tikai, lai tiktu no šīs vides prom, tiktu brīvībā.

- Brīvība ļoti daudz nozīmē…

Ir ļoti daudzi, kas grib brīvībā. Bet ir arī daudz bērnu, kuri noilgojušies pēc ģimenes un grib dzīvot ģimenē.

- Kuru ir vairāk?

Es teiktu, ka ir puse uz pusi. Vismaz manā pieredzē.

Pusaudzis nebūs pēc skolas mājās, ja viņam nepatiks. Ja viņam patiks, tad viņš nāks mājās. Vija Nille

- Tas lielā mērā atkarīgs arī iepriekšējās dzīves…

Es domāju gan, ka tas ir atkarīgs no viņu iepriekšējās dzīves, ko viņi vēlas sasniegt un kas viņus interesē.

- Sarunas sākumā teici, ka laukos nav šo negatīvo ietekmju un cilvēks vairāk pasargāts. Bet cits risks – viņš nesastopas ar negatīviem kārdinājumiem un, kad viņš iet savā dzīvē, tad ir negatavs…

Bet skolā un visur citur apkārt ir, un to viņš tāpat izjūt. Ja viņam nepatiks māja, tad viņš uz māju nenāks, klaiņos, nāks vēlu vakarā. Pusaudzis nebūs pēc skolas mājās, ja viņam nepatiks. Ja viņam patiks, tad viņš nāks mājās.

- Kāds ir tavs lielākais ieguvums?

Ieguvums... Kādam bērnam palīdzēt.

- Ir taču arī naudiskā izteiksmē kādi pabalsti?

Nu, ļoti minimāli. Vīrs man strādā. Es nestrādāju, jo esmu ar šiem bērniem… Diemžēl šo darbu ar citu nevar apvienot, ja grib kārtīgi darīt.

- Valsts attieksme?

Valsts attieksme ir nekāda, es teiktu, bet tas mani tik traki neuztrauc. Aizvainojoši ir, bet es iztieku. Man bērni ļoti labi palīdz, pašas bērni.

- Kas ir tas labākais, kas ar audžubērniem notiek?

Kad viņi aiziet savā dzīvē, ir lieli un vareni, un pēc kādiem trim, četriem gadiem atgriežas un tevi atzīst.

Viņiem ir kāja paslīdējusi un visur ir iestādes, institūcijas un likumi, bet nav cilvēcīgas iejūtības no bāriņtiesām, sociāliem darbiniekiem, apkārtējiem. Jo visi tikai nosoda, bet neviens nepalīdz. Vija Nille

- Vai tu re, ko? Aiziet savā dzīvē – tas nozīmē – pēc 18?

Jā. Kad paliek 18, tad ir jūra līdz ceļiem. Paiet divi, trīs gadi. Iztrakojas un tomēr atzīst, ka šeit daudz ko ieguvuši. Ir, kas nāk pateikt paldies par to, kas iedots. Ir arī labi, ka daudzi bērni atgriežas pie vecākiem un izķepurojas, sadarbojoties ar vecākiem. Kā saka – ņem kājas apakšā.

- Tad īstajiem vecākiem arī jāņem kājas apakšā, vecāki labprāt sadarbojas?

Ir, kas nāk, un ir arī, kas nenāk. Kas nāk uz sadarbību, tie arī pusgada, gada laikā atgūst bērnus atpakaļ.

- Es gan brīnos… Redz, vecāki "nāk uz sadarbību", bet no otras puses – nevar izaudzināt bērnus. Kā tas tā var būt?

Ir arī labi, ka daudzi bērni atgriežas pie vecākiem un izķepurojas, sadarbojoties ar vecākiem. Kā saka – ņem kājas apakšā. Vija Nille

Nu jā, ir varbūt, teikšu no pieredzes, ka viņiem varbūt trūkst tā atbalsta un sapratnes. Viņiem ir kāja paslīdējusi un visur ir iestādes, institūcijas un likumi, bet nav cilvēcīgas iejūtības no bāriņtiesām, sociāliem darbiniekiem, apkārtējiem. Jo visi tikai nosoda, bet neviens nepalīdz.

- Runa te vairāk ne par bērniem, bet viņu vecākiem, kuri tiek norakstīti priekšlaicīgi?

Jā, tāds zīmogs uzlikts un cauri. Viņiem ir kaut kad grūtāk gājis. Ir taču daudzi vecāki, kas saņemas un audzina savus bērnus paši.

- Cik gadu tagad mazākajam audžubērniņam?

Tagad 11 gadu.

- Un tev cik gadu?

53.

- Vēl būs audžubērniņi?

Būs.

- Cik ātri tie papīri kārtojas?

Tas atkarīgs no iestādēm, no bāriņtiesas. Ir, kad dienas laikā nokārto. Tad, kad steidzami vajag un negrib likt krīzes centros. Ir arī, kad mēnesis krīzes centrā un tad ievieto ģimenēs. Procedūra kopumā kārtojas ātri. Bet pats mazākais bērniņš pie mums bijis trīs dienas vecs. Nodzīvoja divus mēnesīšus, kamēr adopcijas papīri kārtojās.

- Vai, cik maziņš! Kā viņu baro?

Tāpat kā citus bērnus – mākslīgi ar pudelīti.

- Nu jā… Tas norāda manas "dziļās zināšanas" (smiekli). Paldies!

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!