Dace Ģertrūde Paulīte jau 11 gados sev zvērēja, ka pieņems kādu audžubērnu

Dace Ģertrūde Paulīte jau 11 gados sev zvērēja, ka pieņems kādu audžubērnu
Foto: Privāts arhīvs

Dace Ģertrūde Paulīte ir divu meitu mamma, kura jau 11 gados apzinājusies vēlmi pieņemt kādu audžubērnu. Dace mācījusies internātskolā, tāpēc pamesto un vientuļo problēmas izjutusi īpaši asi. Kopā ar meitām trīs gadu laikā ģimene kopumā uzņēmusi četrus audžubērnus.

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Jūs esat audžuģimene trīs gadus. Šie četri audžubērniņi ir tajā ienākuši trīs gadu laikā?

Šobrīd vairs nē, divi nav vairs pie manis. Viens ir pie mammas un otram bērniņam vajadzēja īpašu aprūpi, ko diemžēl audžuģimenē viņam nevar nodrošināt. Līdz ar to meklēja viņa vajadzībām piemērotas aprūpes formas.

- Un tagad tev ir…?

Divi. Pusaudzis, kam ir 15 gadi, un deviņus gadus vecs bērns.

- Tev ir arī pašas bērni?

Jā, man ir divas meitas. Viena joprojām ir ar mani. Viņai ir 16 gadi. Otra meita jau ir savā dzīvē. Bet viņa arī paspēja pēdējā vidusskolas gadā un pirmajā gadā pēc vidusskolas būt kopā ar audžubērniem.

- Audžuvecāka statuss ir tāds, ka vari arī nebūt visu mūžu kopā ar šiem audžubērniem.

Jā, tā nav adopcija. Tajā brīdī, kad tu esi izlēmis būt par audžuģimeni, iesniedz iesniegumu bāriņtiesā, tad ir jāsaprot, ka šis nebūs tas process, kurā realizēsi kaut kādā veidā savas vajadzības – kad nav bērnu, kad ir izauguši bērni un tagad nezini, ko darīt, pazaudē dzīves jēgu, kā mēdz gadīties. Vai atkal ir viens bērniņš un tad gribas kompāniju. Šis nebūs tas variants.

- Kas ar tevi notika pirms trim gadiem? Kā izšķīrāties par šādu soli?

Tā izšķiršanās… Jau visas dzīves garumā man tāda doma ir bijusi – kādu bērnu paņemt no bērnu nama. 11 gadu vecumā es zvērēju, ka es arī kādu paņemšu. Biju lieciniece adopcijas gadījumam internātā. Redzēju, kā bērni uz to reaģēja, cik ļoti arī visi pārējie gribēja.

- Tu arī esi internātā mācījusies?

Jā. Es arī biju viena no tām, kas gribēja būt tā puisīša vietā. Toreiz es devu tādu bērna zvērestu – kad es izaugšu liela, es arī tā izdarīšu. Tas arī nekur nepazuda.

- …un nāca brīdis, kad varēja konkretizēties darbos. Kā tiki pie konkrētiem darbiem no tā lēmuma 11 gadu vecumā?

Ar konkrētiem darbiem bija tā – protams, augu, bija pusaudža vecums, jaunība, tad jau pašai bērni. Es tiku runājusi ar savām meitām, vēl ļoti maziņām, ka mums kādreiz būs māsiņa vai brālītis no bērnu nama. Nezinu vēl, kurā brīdī, bet kaut kad mums būs. Tika atlikts un atlikts, meitenes auga, arvien biežāk viņām gribējās brālīti. Man pienāca 40 gadi, domāju – kad tad vēl, ja ne tagad, kad tad vēl. Tad es jau biju uzzinājusi par audžuģimeņu kustību, nolēmu, ka tas varētu būt sākums. Uz adopciju tā uzreiz ņemt baidījos.

11 gadu vecumā es zvērēju, ka es arī kādu paņemšu. Biju lieciniece adopcijas gadījumam internātā. Redzēju, kā bērni uz to reaģēja, cik ļoti arī visi pārējie gribēja. Dace Ģertrūde Paulīte

- Par katru audžubērniņu jāiziet formālā akceptēšanas procedūra?

Nē, tas ir pašā sākumā. Kad persona vai ģimene nolēmusi kļūt par audžuģimeni, viņa aiziet uz bāriņtiesu un uzraksta iesniegumu – mēs gribam kļūt par audžuģimeni. Tad bāriņtiesa sāk izvērtēšanas procesu. Pārbauda visus iespējamos riskus, persona tiek aizsūtīta pie bāriņtiesas psihologa. Kad psihologs sniedzis savu atzinumu, ka persona ir piemērota pildīt audžuģimenes pienākumus, tad bāriņtiesa lemj, bet vēl nepiešķir, nosūta uz kursiem. Tad, kad persona veiksmīgi izgājusi kursus, nokārtojusi eksāmenus, tad viņa iet vēlreiz un saka – jā, es tiešām to gribu…

- Kas ir tas ieguvums? Kad tu jūti – bija forši, ka es to izdarīju?

(Smejas) Ļoti bieži ir tādas sajūtas.

- Visu laiku vienā "foršumā"?

Nē, tā, protams, nav. Bet tiešām, sajūtas, kad tu redzi kādus uzlabojumus pie bērna, jo viņš ir saņemts, teiksim, vienā stāvoklī un pēc laika, kaut vai skolotāja piezvana no skolas – ziniet, tam bērnam pat āda ir izmainījusies. Viņš kļuvis maigāks. Ne tikai uzvedībā, bet arī ārēji. Pats ikdienā varbūt nemaz nepamana tās ārējās izmaiņas. Viņiem visiem, īpaši tiem, kas no bērnu nama, ir tāds "vilka skatiens".

- Kas tevī pašā ir mainījies?

Jā, protams. Šādu darbu darot, var tik daudz atklāt par sevi! Kā, lai tā labi noformulē? Tās robežas, ko esi iedomājies, ko tu vari, ka var arī izdarīt ko tādu, kas līdz šim uzskatīts par neiespējamu. Tas prasa arī ļoti apzinātu paša izaugsmi.

Šiem bērniem ir pilnīgi cita pieredze. Brīžiem tāda, par ko mēs vispār nespējam iedomāties. Mēs dzīves laikā varbūt ko tādu neesam piedzīvojuši, ko viņi savā mazā vecumā. Dace Ģertrūde Paulīte

- Izaugsmi kādā aspektā?

Emocionālā. Arī izglītojoši praktiskā jomā. Esmu pa šo laiku izgājusi dažādus atsevišķus kursus, piemēram, konfliktu risināšanā. Šobrīd mācos meditāciju.

- Tie ir obligāti vai tu pati juti, ka vajag?

Nē, tā ir manis paša iniciatīva. Es sapratu, ka tas man ļoti noderētu, īpaši darbā ar pusaudžiem, kuri ir no bērnu nama. Tur tomēr vajag speciālas zināšanas. Viens ir – risināt konflikta situācijas ar paša bērnu – tu viņu zini no pirmsākumiem, kā viņš ir veidojies, audzis, zini visu no paša sākuma. Par šiem bērniem jau mēs neko nezinām. Tad mēs palēnām sākam uzzināt

- Tu pati esot palikusi drošāka, mierīgāka… Kādas citas izmaiņas?

Pilnīgi noteikti es esmu kļuvusi par sevi pārliecinātāka. Pilnīgi noteikti. Es līdz pusaudzim (pieņemtajam audžubērna statusā – aut.piez.) neapzinājos savas spējas. Šobrīd es tās apzinos. Ir lietas, ko es no sevis arī negaidīju, ka es varētu tikt ar tādām situācijām galā. Protams, reizēm ne bez atbalsta, bez tā jau reizēm vispār nav iespējams, un, paldies Dievam, audžuģimenēm tas ir par brīvu. Tas ir liels pluss.

- Kādi ir riski?

Riski, teiksim, ar ko es šobrīd saskaros – ļoti grūta situācija pat ne tik daudz ar pašu bērnu kā ar sabiedrību, konkrētāk – ar skolu. Ir ļoti nepieņemoša sabiedrība, šādus bērnus nevēlas pieņemt…

- Proti?

Šiem bērniem ir pilnīgi cita pieredze. Brīžiem tāda, par ko mēs vispār nespējam iedomāties. Mēs dzīves laikā varbūt ko tādu neesam piedzīvojuši, ko viņi savā mazā vecumā. Līdz ar to arī uzvedība viņiem ir citāda. Izstrādājušies aizsargmehānismi, brīžiem - ne tie labākie. Līdz ar to ir diezgan grūti viņiem tā uzreiz iekļauties. To bieži nevēlas saprast. Joprojām ir attieksme – ja kaut kas atšķiras no kopuma, tad tas jāliek citur – kaut kādā korekcijas klasē, kaut kur tālāk prom, nepadomājot, kas ar to bērnu tālāk būs…

Viens ir – risināt konflikta situācijas ar paša bērnu – tu viņu zini no pirmsākumiem, kā viņš ir veidojies, audzis, zini visu no paša sākuma. Par šiem bērniem jau mēs neko nezinām. Dace Ģertrūde Paulīte

- Vajadzētu speciālo audžubērnu klasi…

Gandrīz vai tā. Pārspīlēti, protams, bet dažkārt rodas tāds iespaids.

- Risks ir sabiedrības attieksmē?

Sabiedrības attieksmē, jā. Manā gadījumā ir tā, ka ar vienu puiku, uzsākot skolas gaitas mūsu rajona skolā, paveicās ar klases audzinātāju, kura gāja un runāja ar pārējiem pedagogiem, arī es gāju un runāju, mēģinājām to situāciju skaidrot. Tiešām, bija arī diezgan labi, ātri rezultāti. Bērns arī pats iekļāvās, un šobrīd ir viss kārtībā. Viņš ir viens no tiem, kuru kā paraugu rāda citiem bērniem no sociāli labvēlīgām ģimenēm. Ar otru bērniņu diemžēl ar skolotājiem tik labi neveicās, šobrīd ļoti grūta situācija ir tieši no pedagogu puses.

- Noslēdzot apļa kompozīciju – varbūt iedrošināsies vēl uz vienu audžubērniņu?

Šobrīd man ir divi un vairāk mājoklī nav vietas gluži fiziski. Bet es domāju, tāda īsta audžuģimene – redzošāka, varošāka izdarīt, esam tikai kādu pēdējo gadu, līdz ar to esmu tikai sava ceļa sākumā. Tādēļ, protams, šie bērni augs pie mums līdz brīdim, kamēr viņiem būs jāuzturas manā ģimenē, tad būs nākamie.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!