Kā no bērnu nama mājās brauca lieliskais un īpašais bērns. Elīnas stāsts
Foto: Shutterstock

"Mūsu ģimene kļuvusi par vienu "īpašu" bērnu lielāka. Uzreiz pēc atgriešanās no siltajām zemēm es devos uz kādu tālu bērnu namu. Tur mani gaidīja mūsu astoņus gadus vecā audžumeita, kura ir bērns ar "īpašām" (man ļoti nepatīk šis apzīmējums, tādēļ pēdiņās) vajadzībām," tā savā blogā "Manasdebesis" stāsta Elīna Bataraga, kuras ģimenē jau ir viens audžubērns, bet nule kā ienācis otrs.

Elīna arī iepriekš ir dalījusies ar savu pieredzi, un arī šoreiz par savas ģimenes jaunumiem gatava iepazīstināt arī portāla "Cālis" lasītājus. Stāsts ir ļoti aizkustinošs – kā Elīna brauca iepazīties ar savu audžumeitiņu, kādas emocijas guva bērnu namā, cik daudz asaru redzēja tad, kad viņas izvēlētā meitene devās prom no citiem dzīves pabērniem… Bet turpmākais ir Elīnas stāstījums…

"Jau no pirmsākumiem mēs zinājām, ka vēlamies divus audžubērnus. Noteikti ne vairāk, kas nozīmē – neviens cits mūsu ģimenē vairs netiks uzņemts. Ar audžudēlu viss aizgāja tik raiti un viegli, ka nebija šaubu – ir laiks otram bērnam. Par audžudēlu vairāk un plašām uzrakstīšu kādā skaistā janvāra rītā, kad svinēsim pusgadu kopš viņa ierašanās mūsu ģimenē.

Kādēļ tieši šī meitene

"Sistēmā" dzīvojošie bērni visi ir slimi! Tas ir fakts, ko neviens nespēs apstrīdēt. Jautājums, protams, ir – ko nu kurš uzskata par slimību. Kad mums atveda audžudēlu, tad teica, ka viņš ir pilnīgi vesels. Tagad es saprotu, ka bāriņtiesa ar to domāja – viņam nav smagu saslimšanu. Bet es būtu ļoti satraukta, ja mans bērns būtu tik slims, cik bija mūsu audžudēls.

Arī šoreiz mēs nezinājām, kādas ir mūsu robežas un iespējas. Pateikt, ka mēs neuzņemsim bērnu ar īpašām vajadzībām, mēs nevarējām. Ir taču dzirdes un redzes invalīdi, bet mūsdienās ir iespējas šādiem cilvēkiem dzīvot normālu un ikdienišķi dzīvi...

Bet šoreiz problēma bija cita... Mēs informējām divus speciālistus no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, ka esam gatavi ģimenē uzņemt meiteni, kuras vecums ir no pieciem līdz 10 gadiem. Mums tika pietiks – šādu bērnu nav. Protams, ir šādas meitenes, bet visas nāk "komplektā" ar brāļiem un māsām. Kā jau minēju – tas pārsniegtu mūsu iespēju robežas, tādēļ šādus variantus pat neizskatījām. Protams, tā bija liela vilšanās un gribējās kliegt uz visu pasauli, ka mūsu valstī visiem viss ir vienaldzīgs. Reizēm ļoti negribas pieņemt faktu, ka nav, bet apsūdzēt. Mums tika minēti vairāki puiši, kurus varētu uzņemt savā ģimenē. Izlēmām ar vīru, ka izskatīsim visu un visus. Bet kaut kā viss pajuka, pazuda. Darbinieki solīja, ka informēs par zēniem, bet... Klusums. Nebija lemts!

Un tad... Nedaudz no feļetona formāta – manā pastkastītē Ziemassvētku vecītis iemeta zīmīti, ka ir kādas divas meitenes... Viņas ir ļoti īpašas. Īpašas, jo viņu slimību sarakstam nav ne gala, ne malas. Tādēļ neviens nevēlas viņas nedz adoptēt, nedz pieņemt audžuģimenē, bet ģimenes locekļi izliekas, ka šo bērnu nav. Meitenes savā starpā nav radinieces.

Mēs uzreiz sapratām – mēs to nedarīsim! Izlasot slimību sarakstu, mēs nedomājot noteicām, ka to mēs nevaram... Tas vienkārši nav mums. Manī ieslēdzās cilvēks "parastais". Ko tad citi teiks? (Lai cik mums tas būtu neraksturīgi). Ko tad "tādam" bērnam maz var dot? Kāda tam jēga? Cik gan daudz man vajadzēs darīt? Tas taču tik daudz izmaksās! Man vienkārši palika sevis žēl... Nāksies mainīt savu ikdienu. Nāksies skatīties uz pasauli citādāk. Nāksies meklēt ārstus. Nāksies atkal piedzīvot draugu un paziņu satura maiņu... Tik daudz ko nāksies piedzīvot. Ir taču tik labi būt tur, kur esmu!

Bet es uzreiz varu teikt – man ļoti patīk īpašie bērni. Un te es pēdiņas nelietošu, jo viņi tik tiešām ir īpaši! Viņu smaids, naivums, tīrība... Tas ir kas ļoti īpašs mūsu netīrajā pasaulē, kurā galvenokārt valda materiālās vērtības un kompleksi. Tomēr ir forši satikties, paspēlēties, samīļot, aprunāties. Bet kas cits – uzņemties šādas rūpes uz daudziem gadiem. Un mēs nezinām – uz cik daudziem... Tādēļ pirmais bija noraidījums...

Bet informācija nāca... Mēs sākām domāt – cik patiesas ir šīs diagnozes? Cik lielā mērā šo bērnu potenciāls tiek realizēts? Kādas ir šo bērnu reālās iespējas dzīvot parasto, ikdienišķo dzīvi? Mums bija ilgs pārdomu laiks... Bet arvien vairāk uzzinājām par paziņām, radiem, draugiem, kuriem ir bijušas bērniem vai pašiem šādas un līdzīgas diagnozes, un mēs par to pat nenojautām. Un tad tapa skaidrība – kad šie bērni aug ģimenē, kad viņiem tic, kad viņus mīl, tad viss ir iespējams! Bet, kad viņi dzīvo "sistēmā", tad attīstība nenotiek. Šos bērnus gaida pansionāts. Un tur viņi nodzīvotu visu savu atlikušo dzīvi, pat nezinot, ka varēja būt citādāk... Un tā mēs izlēmām iepazīties ar vienu no divām meitenēm, par kuru eksistenci mēs uzzinājām.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!