Kad darbs ir dzīvesstils un alga ir ne tikai konta papildinājums – trīs dāmas ar siltu sirdi
Foto: Rolfs Vendins

Darbs ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, bet gadās, ka tas ir ne tikai iespēja nopelnīt un līdz ar to – dzīvot, bet arī dzīvesstils un misija, kad darbā pavadītās stundas netiek skaitītas, kad alga nav tikai bankas konta papildinājums reizi mēnesī, bet tu pretī saņem daudz vairāk – neskaitāmi daudz paldies vārdu, mirdzošu acu skatienu un atklātu smaidu. Tās ir viņas – Ilze Skuja, Elīna Meinarte un Laura Šteina no labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv".

Ne tikai pašas, bet arī visu trīs dāmu ģimenes aktīvi līdzdarbojas palīdzības sniegšanā gan bērniem ar veselības problēmām, gan audžuģimenēm, gan daudzbērnu, gan trūcīgām ģimenēm un jauniešiem, kuriem ģimenes apstākļu dēļ ir maz iespēju sevi parādīt un mēģināt dzīvē sasniegt ko vairāk par pašu vecākiem.

Ciemos devos uz organizācijas mītnes vietu, kas atrodas lielā biroju ēkā K. Valdemāra ielā, Rīgā. Un tas ar nolūku, kā pirms tam sacīja Ilze, lai redzu darba procesu. Telpās patiešām ir omulīgi – vienā telpā neskaitāmi daudz sēžammaisu, uz kuriem dibenus stutē jaunieši, apmeklējot izglītojošas nodarbības, kastes ar dāvanām, bet visas trīs stāsta varones katra pie sava datora čakli klikšķina. Darba daudz, jo palēnām tuvojas ikgadējā, nu jau devītā, Labo darbu nedēļa, un arī Ziemassvētki nav aiz kalniem, kas ir visaktīvākais laiks, kad cilvēki viens otram grib dāvāt kādu daļiņu no savas sirds – cits naudu, cits mantas, cits kādu pakalpojumu, kādu izklaidi grūtdieņiem. Un viss ir jāsaplāno iepriekš. To visu dara trīs smaidīgas dāmas, kurām, šķiet, darbs vedas no rokas un īpašu piespiešanos neprasa. No sirds, un to nevar nepamanīt.

Sākums ar izraudātām acīm Ziemassvētkos

Labdarības iedīgļi meklējami aptuveni pirms deviņiem gadiem. "Piedzima otrā meita, un mēs ar māsu izdomājām Ziemassvētkos palīdzēt kādai trūcīgai ģimenei. Visiem parasti šajos svētkos ir klāti galdi, dāvanas… Bet aizbraucām pie tās ģimenes, kur nekā tamlīdzīga, bērni pusplikām kājiņām skraidīja. Aizvedām viņiem dāvanas, un pēc tam ar māsu bijām tik ļoti saviļņotas, ka teju visu vakaru raudājām. Nākamajā gadā jau izdomājām palūgt sociālajam dienestam vairāku ģimeņu kontaktus un, piesaistot draugus, jau vairākām ģimenēm Ziemassvētkos aizvedām našķus, saldumus," par sākumu stāsta Ilze.

Un tā tas kādu laiku arī turpinājies – tikai tik, cik pašu radi un draugi varējuši atlicināt labdarībai, tik arī palīdzēts. Šādu draugu vidū bija arī fotogrāfs Ēriks Meinarts, kuram radās ideja, ka ar fotostāstiem cilvēkus varētu spēcīgāk uzrunāt, un turpmāk, braucot pie ģimenēm, veidota fotogrāfiju sērija. Kad šis palīdzēšanas mehānisms bija jau pietiekami labi ieeļļots, nākamais un gluži loģiskais solis bija dibināt organizāciju.

"Sākām visu no nulles, mēs pat nezinājām, ko vispār dara nevalstiskās organizācijas. Tagad šādu organizāciju ir tik daudz un dažādu, bet toreiz bija citādi. Un mēs gribējām glābt visus pasaules bērnus. Tev šķiet, ka viss ir vienkārši, vēlies palīdzēt, bet tad, kad tu saskaries ar visu to birokrātiju, lūgtā ziedojuma atteikumu, tad brīžam šķiet – nu kāpēc? Bet, ja runājam par to, kas mēs esam tagad, tad tā ir stabila, sevi pierādījusi labdarības organizācija, kas palīdz bērniem un jauniešiem ar veselības un sadzīviska rakstura problēmām. Pamatā palīdzam sociāli mazāk aizsargātām grupām," skaidro Ilze.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!