Konkurēt ar mammu, salīdzināt sevi ar mammu, būt labākai par mammu, būt ne tādai, kā mamma… No šīs tēmas nav izbēgusi neviena sieviete. Šādās domās pat sev var neatzīties, var tās aizgaiņāt, var par tām smieties, var ciest un no tām kaunēties, bet mēs vienmēr sevi salīdzināsim ar mammu.
Kāda esmu kā sieva, draudzene, kāda esmu māte, saimniece virtuvē, ko esmu sasniegusi profesijā, cik daudz draugu man ir, kādas ir manas attiecības ar tuviniekiem, tā savās pārdomās dalās psiholoģe Anastasija Platonova pašas veidotajā bloga vietnē "Psy-way". Publicējam viņas atzīšanos par savu mammu, un, iespējams, arī tu aizdomāsies par savām attiecībām – mamma un es.
"Blakus mammai es nekad nejutos pilnīgā drošībā. Kādās situācijās izjūtot spiedienu no malas, viņa bieži padevās. Stāties pretī sistēmai vai cilvēkam, lai pastāvētu par sevi un savām interesēm, bija pāri viņas spēkiem.
Kad beidzot tomēr tas izdevās, no mammas izvirda baiļu vilnis, vēlme aizbēgt un noslēpties. Šķita, ka viņai nepaliks vairāk spēka vispār nekam. Svešu noteikumu pārkāpšana pa kluso, lai saglabātu personīgo komfortu, pārvērtās vainas sajūtā un bailēs no vajāšanas. Es sajutu viņas vājumu – tas mani piespieda pašai kļūt arvien stiprākai un stiprākai, stingrākai un nelokamākai. Citādāk es jutos pārāk apdraudēta.
Bet viņa ar prieku un milzu maigumu skrēja mani aizstāvēt tad, kad tas man nebija nepieciešams. Tur, kur man vajadzēja pārliecināties pašai par saviem spēkiem, – ko es varu un ko nevaru. Tādās situācijās man vienkārši bija nepieciešama ticība par to, ka tikšu galā pati. Bet tā vietā es saņēmu aizsardzību, siltu un uzstājīgu piedāvājumu palīdzēt un izdarīt manā vietā.
Es to uztvēru silti un arvien biežāk sāku šaubīties par saviem spēkiem. Arvien vairāk es pārliecinājos par to, ka esmu vāja, bezpalīdzīga, ja man nepieciešams atbalsts un palīdzība, un bez tās man nekas neizdosies. Aiziet uz tualeti viena naktī nevarēju, pagatavot putru vai omleti, ieviest jaunus draugus, apņemties paveikt sarežģītu projektu, pati iekārtoties darbā un daudz, daudz ko citu.
Kad izaugu, es ar prieku metos sarežģītos uzdevumos, atkal un atkal sev pierādot, ka man ir spēks, ka es varu, ka esmu spējīga. Katru reizi man pamira sirds un aizrāvās elpa. Taču, ieslīgstot procesā un saprotot, ka eju uz priekšu, es burtiski kā viņai kliedzu: "Skaties, es pati varu. Man nav vajadzīga tava palīdzība. Nevajag manā vietā darīt un lemt, esmu stipra. Tev nebija taisnība". Man šķita, ka tagad ir pietiekami tikai ticēt pašai sev, vairāk nevienas ticības no malas man nevajag.
Šodien es viegli varu aizstāvēt savas intereses, tas manī neizraisa emociju vētru, kura varēja nonest visus un visu, kas pagadījās ceļā. Tikpat mierīgi es aizstāvu savu bērnu intereses. Ļauju viņiem kļūdīties, pamēģināt sevi, lemt par labu piedzīvojumiem un jauniem atklājumiem.
Bet tāpat mani atkal sāk kaitināt, kad redzu, ka mana mamma iet aiz viņiem tur, kur viņi paši var tikt galā. Tad viņa sāk satraukties un panikot no domas par viņu iespējamu atrašanos briesmās, bet viņi taču tikai vēlas izmēģināt ko jaunu, sevi, iepazīst savas vēlmes, iespējas un robežas.
Tad mani apņem dusmu vilnis. Iekšēji gribas rūkt kā tīģerienei, skrāpēties un uzbrukt viņai. Kas tas ir? No kurienes?
Bet es taču tagad daru tieši to pašu, ko viņa – sargāju savus bērnus. Bet varbūt viņi paši to spēj?
Taču tas nav par viņiem, bet par mani. Es zaudēju viņai uz tā siltuma un vispārējo rūpju fona, ko viņa dāvā viņiem šajos brīžos. Es tā neprotu. Vai neprotu? Nevis neatļaujos? Jo tas taču tad nozīmētu kļūt tādai, kā viņa…
Bet kur es esmu? Un kāda patiesībā es esmu? Vai tiešām visu šo laiku es spēlēju mammas lomu – pārliecinātu par saviem bērniem, neizrādot visu siltumu un rūpes, un aizbildnību, kura man viņiem ir? Un tas tikai tādēļ, lai nebūtu kā mamma?
Kāpēc es vēlos "kļūt labāka par savu māti" vai "būt pati un dāvāt bērniem to, kas man patiesībā ir"? Karstuma vilnis, vājums, tukšums, dunoša galva… Un diennaktis, vērojot sevi un bērnus, un mammu un mazbērnus. Es vairs nevēlos ar viņu sacensties. Gribu būt pati.
Mani bērni ļoti mīl vecmāmiņu. Un esmu par to laimīga. Priecājos, ka viņa ir maiga un mīloša, tāda, kura lutina un smīdina. Dēls un meita peldas viņas siltajā, visaptverošajā mīlestībā.
Un es vienmēr būšu mamma, tāda, kāda esmu, ar savām dīvainībām. Manu bērnu pasaule ir pilnīga, ar visiem tiem, kas par viņiem rūpējas, kas sniedz daļiņu no sevis. Bet es vienkārši piepildos ar to laimi, ka esmu mamma, ka mīlu, ka kļūdos un daru pareizi, ka es palīdzu un traucēju, rājos un uzmundrinu.
Pārstāt sevi salīdzināt ar mammu nav atrisināms uzdevums. Bet, lūk, atļaut sev būt pašai, neatkarīgi no līdzības vai pretstata no savas mammas, tā ir brīvība. Tā ir iespēja sajust ikvienu dzīves mirkli, nevērtējot, bet vienkārši dzīvojot."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
