Foto: Shutterstock
Katrai mammai un katram tētim savs bērns ir vislabākais un vispaklausīgākais. Turklāt neviens no vecākiem noteikti nevēlas, lai viņa atvase pastrādā ko sliktu. Redzot apkārtējos bērnus un arī viņu kļūdas, daudzi vecāki noteikti acumirklī teiks: "Mans bērns gan nekad tā nedarītu!" Taču tas ir aplami.

Lai cik ļoti gribētos domāt, ka atvase ir paraugbērns, kas noteikti nepastrādātu nedarbus un nepieļautu tik muļķīgas kļūdas, patiesībā vecāki to nevar zināt, vēstīts "Reader's Digest". Par šo tēmu blogā "Scary Mommy" izteikusies arī tās autore Melisa Fentona. "Ir tik vienkārši sēdēt un vērot savu dzīvi kā no aizslietņa, domājot, ka tava ģimene un bērni ir imūni pret apkārtējiem vilinājumiem, kas skar visus pārējos," viņa rakstījusi blogā. Taču frāze "Mans bērns nekad tā nedarītu" ir kā ilūzija, aiz kuras slēpjas vecāki. Protams, ka šai frāzei, gluži kā bērna saprātam un paklausībai, gribas ticēt. Taču brīdī, kad bērns tīši vai nejauši pierāda pretējo, vecāki var savā atvasē vilties.

Pārdomājot šo frāzi, rodas pavisam loģisks jautājums. Kā gan vecāki var būt pilnībā pārliecināti par sava bērna darbībām, kad viņš ir kopā ar draugiem, atrodas skolā, piedalās treniņā? Protams, var domāt, ka bērns ir tikpat paklausīgs un rātns, kāds viņš ir mājas sienās, taču nevajadzētu arī dzīvot ar apziņu, ka bērnu noteikti neietekmē apkārtējā vide, draugu sarunas, paradumi, tas, ko viņš redz ārpus mājokļa u.c. Līdz ar to frāze "Mans bērns tā nekad nedarītu" jau nedarbojas, jo tu taču neesi ar viņu kopā 24 stundas dienā.

Foto: Shutterstock

Tā vietā, lai koncentrētos uz šo frāzi, Fentona ieteikusi visas domas un spēkus veltīt tam, lai bērns nevis nepieļautu kļūdas, bet gan mācītos no tām. "Labākās dzīves mācības parasti nāk pēc lielākajām kļūdām un misēkļiem. Atceries, ka pat labākie, gudrākie, pieklājīgākie un rātnākie bērni agri vai vēlu izdarīs ko tādu, par ko tu nebūtu iedomājies, un tam ir maz sakara ar to, kā tu viņu esi mācījis," paudusi bloga autore. Ja atvasei gadās pieļaut kļūdu, aprunājies ar bērnu, noskaidro, kā viņš jūtas un ko no piedzīvotā jau ir sapratis, kādu atziņu guvis, kādas bija sajūtas. Komunikācija un diskusija ir ārkārtīgi svarīga, lai bērns apjaustu, ka padarītajam ir nozīme un ka tas var ietekmēt ne tikai viņa, bet arī citu cilvēku dzīvi.

Tik tiešām, vainot sevi tādēļ, ka bērns ir pieļāvis kļūdu, nebūs pareizākais situācijas risinājums. Vecāki savus bērnus neaudzina tā, lai viņi speciāli pieļautu kļūdas. Taču jāatceras, ka bērnam ir citāda domāšana, bērns var neapsvērt visus par un pret faktorus, tāpēc arī var gadīties pieļaut kļūdu un izdarīt ko tādu, kas vecākus nepavisam nesajūsmina. Bērns ir un paliek bērns, paudusi bloga autore, atgādinot, ka pat pieaugušie savas dzīves laikā turpina pieļaut kļūdas, no divām iespējām izvēlas nepareizo. Ārprātā saraukt pieri, uz bērnu kliedzot "Ko tu izdarīji?!" – laipni lūgti vecāku klubiņā, rakstījusi Fentona.

Bloga autore arī minējusi, ka, ticams, labāk ir audzināt bērnu, kas pats savā dzīvē pieļāvis kļūdas, kritis un atkal cēlies kājās - sapratis, ka atsevišķas darbības pie laba rezultāta nenovedīs, nekā izaudzināt atvasi, kas pa dzīvi gājis kā pa sarkano paklāju, aiz sevis nepamanot cilvēkus, kuriem viņš, iespējams, ir darījis pāri.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!