Miķeļdiena – kašķēšanās iemesls sociālajos tīklos par dārzeņu izmantošanas lietderīgumu un vecāku pūlēm

Miķeļdiena – kašķēšanās iemesls sociālajos tīklos par dārzeņu izmantošanas lietderīgumu un vecāku pūlēm
Foto: Privātais arhīvs

Miķeļdiena svinēta visos laikos – galvenokārt bērnudārzos, skolās, folkloras kopu kolektīvos, un bērniem vienmēr paticis pašiem vai ar vecāku palīdzību veidot kompozīcijas no dārzeņiem, pirkties vai tirgoties tirdziņos, tomēr pēdējos gados šīs gadiem ilgās tradīcijas iemanto arvien vairāk pretinieku, saceļot pat veselu komentāru vētru sociālajos tīklos.

Miķeļdienu svinam 29. septembrī, kad arī vārda diena ir Miķelim, un pēdējās dienās feisbukā pat klejo anekdote par skolotāju un bērna tēvu, kurš nakts vidū piezvana skolotājai un naivi pavaicā: "Jūs guļat?" "Protams," atbild skolotāja. "Bet mēs, bērnu vecāki, gan nē, jo taisām kompozīciju Miķeļdienai," tā atbild tētis.

Viedokļu patiešām ir gana daudz – gan par to, cik daudz un vai vispār būtu jāiesaistās vecākiem, kā arī par to, vai laikā, kad pārtika daudzās pasaules valstīs trūkst, tā būtu šādā veidā jāiznieko.

Miķeļdienai veltītas izstādes skolās jau rit pilnā sparā, bet tikpat daudzās arī vēl tas priekšā, jo kompozīcijas uz skolu jāatnes nākamnedēļ. Arī es šonedēļ satiku kādu daudzbērnu mammu, kura atzinās – mazā meitiņa bijusi dikti bēdīga, jo mamma piemirsusi par šādas lietas nepieciešamību, bet visi grupiņas biedri jau bija atnesuši savus mākslas darbus.

Cita mamma atstāstīja: "Man reizē dusmas un smiekli. Manējā sāka raudāt, ieraugot citu bērnu darbus, kurus, protams, taisījuši vecāki. Vai nu tādas māmiņas, kurām, šķiet, brīvā laika ir pārpārēm, vai arī sevišķi apdāvinātās, bet mana meita pati visu gatavoja, un, loģiski, ka darbiņš ir tāds, kādu nu maza bērna roķeles var pagatavot. Smiekli sanāca par to citu vecāku pāraizrautību, šķiet, ka viņiem trūkst kaut kādu iespēju citādi sevi parādīt, tad nu sacensības sarīkotas kāpostgalvu izdaiļošanā. Dusmas un skumjas ir par to, ka patiesībā tik foršus latviešu svētkus mēs pārvēršam par šādu vecāku konkurences cīņu. Būtu taču jauki, ja bērni paši veidotu darbiņus, lai tos taisītu visi kopā, grupiņā. Jā, vecāki varētu sagādāt materiālus, bet tas būtu simprocentīgs bērnu darbs, par kuru arī viņiem būtu patiess prieks. Nevis, kā esmu noklausījusies pie vecākā bērna skolas, kur pagalmā parasti top šīs izstādes: "Redzi, to mans tētis taisīja!" Zūd taču visa jēga!"

Miķeļdiena – kašķēšanās iemesls sociālajos tīklos par dārzeņu izmantošanas lietderīgumu un vecāku pūlēm
Foto: Shutterstock

Te vēl atradums" kādā no "Cālis" foruma diskusijām: "Anniņa pārdeva kastaņus, viņai nebija cepumu. Es nezinu to Anniņu, bet man sametās meitenes žēl – laikam mamma arī nelikās ne zinis par visādiem tur tirdziņiem. Es liekos gan zinis par visu. Izplēšos ar bērnudārza vadību par visu, tajā pašā laikā taisu visu bērnam, ko liek – šuju maskas, pērku Ziemassvētkus saldumu pakas utt."

Kategorisks nē dārzeņu izstādēm

Berlīnē, Vācijā dzīvojošā latviete Kristīne Pitkeviča savā feisbuka profilā paudusi savu viedokli par šo jautājumu, tiesa, viņa uzsver, ka viņas plānos nav nevienu mācīt, kā būtu jāaudzina bērni:

"Es stingri un kategoriski iebilstu pret bērnudārznieku/sākumskolnieku mājas improvizācijām ar rudens veltēm, kas pēcāk tiek nestas uz dārziņu/skolu un tiek izstādītas!

Kāpēc? Divarpusiemeslu dēļ.

1. Tā ir pārtika!

Esmu Vācijā strādājusi ar badā novārdzinātiem bērniem un pieaugušajiem, kuri atdotu daudz ko par vienu kabaci un trīs kartupeļiem. Tie lielākoties bijuši bēgļi, bet tas neko nemaina – mūsdienu pasaulē cilvēki reāli un pa īstam mirst no bada, lielie un mazie; un vienas klases rudens velšu izstāde varētu droši izglābt vienu mazu bērnu!

Turklāt arī Latvijā plaukst un zeļ nabadzība. Laukos kabaci var, iespējams, atrast bez īpašām problēmām, bet Rīgas bērna vecāki ies uz tirgu un pārtikas vietā pirks ķirbi, ko izķidāt, izrotāt un nest uz dārziņu klusi sapūt, jo "Nāk rudens, bērnu darbiņu izstāde".

Man šķiet, tas vispār ir grēks – spēlēties ar ēdienu valstī, kurā cilvēkiem trūkst pārtika. Un te es pat nemaz statistiku nepiedāvāšu, atliek uz Centrāltirgu aiziet un paskatīties, kā pensionāri vai invalīdi iepērkas. Kā vecas, vecas tantiņas pērk 800 gramus kartupeļu, jo tieši tik kapeikas viņai vēl ir atlicis.

2. Tā ir diskriminācija!

Neviens piecgadnieks nekad dzīvē viens pats neuztaisīs no baklažāna laivu un no kartupeļiem – mazo jautro ģimenīti. Un, ja gadījumā uztaisīs, es būšu pirmā, kura jautās – piecgadnieks? Viens pats ar nazi?

Tātad kādam no viņa aprūpētājiem ir jāsēž viņam klāt, pašam (!!!) jāgriež no kabača kosmosa kuģis un jābāž dzērvenes kastaņos lielākam efektam. Laimīgs ir tas bērns, kuram abi vecāki to ar viņu ar prieku arī darīs.

Bet būsim reāli, nebūt ne visi bērni ir tik laimīgi. Un šāda dārzeņu izstāde dārziņā varētu būt pirmā vieta, kur mazais Jānītis uzzina, ka vecāki viņu nemīl. Ka mamma audzina viņu un māsas viena, un viņi ir nabagi. Ka tētis dzer. Ka mamma viņu vispār pameta. Ka viņa ģimenē ir vēzis/kredīts/atkarība un kabača graizīšana, zini, tur neiederas. Bet tikai tad Jānītis atnāk uz dārziņu ar kastanī saspraustiem sērkociņiem un apjauš – viņa darinājums ir vissliktākais. Viņš ir vissliktākais. Piecu/septiņu gadu vecumā.

Es, redziet, esmu par to, ka mēs katrs atbildam par to, ko darām paši, nevis par mūsu vecākiem, tieši tāpēc tas pret maziem bērniem ir ļoti netaisnīgi.

Vācijā visi bērni darina kaut ko dārzos/skolās un nes uz mājām priecēt mājiniekus. Un ne otrādi.

2,5 iemeslsabsolūti estētisks un ļoti strīdīgs

Bet tomēr... Kuram vispār šķiet skaistas kabaču laivas ar sasēdinātiem kastaņiem iekšā?"

Bērnu darināts prieks

Mamma Sanita Dika-Bokmeldere savā feisbuka profilā padalījusies savā pieredzē: "Neatlaidīgi cīnījos pret vecāku veidotu rudens dārzeņu izstādes darbiem, kas reāli rada vilšanos bērniem, kuri tos veidojuši paši. Kāpēc esmu par pašu bērnu veidotiem darbiem? Tāpēc, ka bieži šos darbus naktī pirms izstādes taisa vecāki, to var redzēt. Manuprāt, jādod iespēja bērniem pašiem uztaisīt darbu uz vietas.

Nereti šie dārzeņu skaistumkonkursi tiek vērtēti, vecāki pirms konkursa “gūglē” un taisa lielo mākslu. Lai gan parasti šie konkursi ir domāti bērnu radošuma attīstībai. Personīgā pieredze. Jautāju dēlam, ko taisīsi? Viņš atbild – baklažāna auto. Nopirkām baklažānu, burkānu riteņiem. Pats sameistaroja, aiznesam uz bērnudārzu, liekam izstādē. Paceļu acis, vecāki knapi stiepj izcakotu ķirbja karieti, ar kučieri un citiem personāžiem… Skaidrs, ka ieguldīts milzīgs darbs, darbs skaists. Bet šie darbi nav salīdzināmi un to jau saprot arī katra mazā dvēselīte, kura atnesusi paštaisītu kartupeļu ezi vai Zīļuku. Tāpēc sāku cīnīties par to, lai bērni izpauž savu radošumu godīgā ceļā – vecāki sanes materiālus, uz vietas top radoši darbi. Un es domāju, ka katram vecākam sava bērna darbs būtu tik mīļš un patīkams pārsteigums. Esmu pilnībā par to, ka vecākiem ar bērniem ir jādara kopīgi darbi, var kopā pagatavot svētdienas vakariņas.

Attēlā Miķelis un viņa sieva. Un vēl, mūsu grupiņas vecāki naktī uz pirmdienu, kad darbi bija jānodod, saldi gulēja."

Bet kas tur traks?! Tieši tas, kas vajadzīgs!

"Tirdziņš bērnudārzā. Nekas traks – nav taču kastēm jācep "Michelin" zvaigžņu cienīgās receptes, kaut ko vienkāršu, bet garšīgu. Šo arī var pārvērst par foršu vakara nodarbi, kur iesaistās visi ģimenes locekļi, par ko tur tāds stress? Cilvēki taču taisa ēst, viena plātsmaize vairāk vai mazāk..." tā atzīst kāda mamma "Cālis" forumā.

Savukārt kāda cita mamma vienā no daudzajām diskusijām par tēmu – Miķeļdiena dārziņā un skolā – secina: "Kā viss tiek uztverts mūsdienās, šausmas. Esmu laikam galīgi dīvaina, bet man šķiet forši ģimeniski uztaisīt kopā ar bērnu kompozīciju, un neredzu neko tik briesmīgu, izmantojot kartupeli vai burkānu šādām lietām".

Šādu viedokli atbalsta arī cita mamma, atzīstot: "Ir forši darboties ar bērnu. Varbūt dažiem vecākiem vajag atrauties no telefona/pudeles/ darba/ TV utt. un pievērst 30 minūtes sava super dārgā laika bērnam. Jo kam tad jūs to bērnu dzemdējāt, ja jums nekad nav laika un nekam nav ne spēka ne gribēšanas?"

Laura Vonda, Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" diktore, atzina: "Miķeļdienas kompozīciju gatavošanu uztveru bez liekas ažiotāžas. Man nav mērķa uztaisīt vislielāko, visskaistāko vai vissarežģītāko, drīzāk pretēji – kaut ko vienkāršu, ko tiešām var izdarīt bērns pats. Un vēlams, neizmantojot kompozīcijā pusi lielveikala dārzeņu stenda. Tas ir ēdiens, ko lielos daudzumos izniekot nav prāta darbs. Šogad iztikām ar zīlēm (Lauras un meitiņas kopdarbs redzams titulbildē). Un līdz ar zīļu bēbīšiem uz dārziņu aizceļoja kļavas lapa ar sejiņu – 100 procentu meitas ideja un izpildījums, tāpēc, lai arī pavisam vienkāršs darbs, tomēr stiepām to uz dārziņu ar īpašu lepnumu. Pašu ideju – mājās kaut ko kopā gatavot dārziņam – atbalstu ar visām četrām, bērnam tas ir liels, priecīgs un svarīgs piedzīvojums!"

Un ko domā tu? Ar savu viedokli dalies komentāros!

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!