Foto: Shutterstock
Pajautā kādam šo jautājumu: "Kādas ir tavas pirmās atmiņas?" Noteikti ikkatram ir atbilde uz šo jautājumu. Bieži tās ir spilgtas un pārsteidzošas vizuālajās detaļās un interesantas savā emocionālajā vērtībā.

Kognitīvais neirologs Endels Tulvins portālam "Psychologytoday" stāsta, kā atšķetināt savu bērnības atmiņu paslēptās mācības, un atklāj trīs soļus, kas jāņem vērā par šīm atmiņām.

"Mēs visi esam patvērušies zem galda: mani vecāki, mana jaunākā māsiņa un es. Ir nakts. Visas gaismas ir izslēgtas. Visa pilsēta ir tumsā. Iepriekš skanēja gaisa reids, lai mūs brīdinātu, ka ienaidnieku lidmašīnas ir virs mums. Pilsēta ir ietīta tumsas apvalkā. Trauksme paaugstinās, manas pirmās domas ir par manu trīsriteni, kas atrodas uz balkona un gaida, kad tiks glābts. Es sodu savu sešgadīgo, ka to neiestūmu iekšā. Un tad es redzu jāņtārpiņus, kas spīguļo tumsā."

Kā jau visas vecās atmiņas, lūk, šīs virzās no bērnības uz apziņu, gluži tāpat kā migla, kas nāk no jūras un lēni pārklāj zemi. Tā savācas kopā un pārņem, kad, esot jau pieaugušam, piezogas trauksme, bailes un šaubas, aizskarot trauslās bērnības atmiņas, apdraudot mieru un labsajūtu.

Kognitīvais neirologs Endels Tulvins garīgo ceļojumu laikā apzīmēja kā salauztu, retrospektīvi emocionālu, kas ietekmē atsaukšanu atmiņā citu notikumu iespaidā. Tas var vairāk atspoguļot mītiskus ģimenes stāstus nekā realitāti. Tā sauktā dziļuma psiholoģija liecina, ka agrīnās atmiņas, kurās ir negatīva ietekme, ir dziļi paslēptas, bet ne aizmirstas. Tās it kā guļ kaut kur bezsamaņā un gaida, kad modīsies. Citi pētnieki, savukārt, konstatēja, ka negatīvas atmiņas no bērnības reizēm var būt nepatiesas. Pašreiz zinātnieki ieņem neirobioloģisko nostāju, tie spriež par bērnu un mazuļu spēju atkodēt jeb apstrādāt informāciju, ko dēvē par epizodisko atmiņu.

Foto: PantherMedia/Scanpix

Neatkarīgi no tā, ka zinātnieki prāto par bērnības atmiņu autentiskumu un piedēvē tām neirobioloģiskas vai dziļās psiholoģijas procesus, tas ir fakts, ka mums visiem ir bērnības atmiņas. Atmiņas ir stāsti, kas mums reizēm atgādina par mūsu izturību. Grūtos laikos mums ir jāatrod sevī iekšējais spēks. Kā jāņtārpiņi tās uzzibsnī konkrētos brīžos un situācijās mūsu pieaugušo apziņā. Nav svarīgi, vai šīs atmiņas ir īstas vai nē, tās kaut ko mums pastāsta par sevi: skan brīdinājuma zvans vai nodod mums vadlīnijas.

Kā ieklausīties šajās atmiņās, kā lasīt paslēpto mācību?

Aplūkosim bērnības atmiņas piemēru. Tā parādās virs apvāršņa, kad mūsu dzīvē ir pastiprināts stress, trauksme un slodze. Ko tas pastāsta cilvēkam? Jāņtārpiņi šajā atmiņā ir cerības stars, ļaujot bērnam saprast, ka tumsa tos nepārņems pilnībā. Kad šādas atmiņas ataust pieaugušā vecumā, tā ir zīme, ka jāvirzās cerības virzienā. Tas izstumj trauksmi, ļaujot izvairīties no nospiedošām bailēm.

Kāda šeit ir slēpta mācība? Patiesais stresa iemesls var būt patiešām biedējošs. Tā var būt situācija darbā, kuru nespēj kontrolēt, kad pret jums netaisnīgi izturas. Situācija, kad pasliktinās attiecības. Mīļa cilvēka saslimšana.

Meklē savās atmiņās pavedienus. Vispirms nāk bailes, nākamais ir sevis apvainojumi un pēc tam seko cerība. Atmiņas uzdevums ir nosūtīt uzmundrinājumu nepadoties, viss var šķist drūms un slikts, bet kaut kur ir gaisma. Var likties, ka ienaidnieks tevi iznīcinās, bet tu izdzīvosi, skaidro neirologs.

Jāņtārpiņi ierodas, kad viss šķiet bezcerīgi, viņu gaisma nāk, lai paceltu izmisumu. Šādos momentos paveries sev apkārt un meklē gaismu. Gaisma šādās atmiņās ir patiess draugs, nesavtība no kāda puses, roka, kas sniedzas pretim, lai palīdzētu piecelties.

Tāpat kā bērns, kurš izmanto segu, lai sevi pasargātu, atmiņas var būt psiholoģisks mehānisms, kas pamodies, lai pasargātu no bezcerības. Atmiņu mērķis ir izraisīt mūsos sapratni, ka esam izkļuvuši agrāk no dažādām grūtībām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!