Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis  (2)

Carnikavietei Sanitai Rakstiņai ir divi šādi mīluļi vārdā Neo un Dīva. Viņa saka, ka bez abiem ķepaiņiem savu dzīvi vairs nevar iedomāties, jo dzīvnieki sniedz milzumdaudz pozitīvu emociju.

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Kā suņi pie tevis nonāca?

Sanita: "Man pret šo šķirni ir lielas simpātijas. Manuprāt, šie suņi ir lieli intelektuāļi – ļoti gudri, ar asu prātu, saprot no acu skatiena vien, ko domājam, ko darīsim. Ja mēs ar vīru, esot istabā, saskatāmies ar domu, ka jāiet ar suņiem pastaigā, viņi jau aiz loga sāk smilkstēt un rosīties.

Pirms teju astoņiem gadiem pārcēlos uz dzīvi pie vīra Carnikavā, skaistā vietā, jūras tuvumā. Drīz vien sapratām, ka mums ļoti gribas suņuku. Tā pēc kāda laika pie mums nonāca mazā Remba. Mums bija žēl, ka sunīte viena pati garlaikojas, kamēr neesam mājās, tādēļ pēc diviem gadiem atvedām mājās mazo Neo.

Diemžēl pagājušā gada oktobra beigās sunīte Remba pēkšņi nomira. Neviens ārsts nevarēja konkrēti pateikt, kāds bija iemesls, tika izteica dažādus minējumus… Mājās iestājās tāds tukšums. Visiem sāpēja. Visi, ieskaitot Neo, ļoti skumām. Lai turpinātu dzīvot un nebūtu laika skumt, jau pēc nedēļas atvedām mājās jaunu sunenīti – trīs mēnešus jauno Dīvu! Mazā par to ir parūpējusies par 200 procentiem!"

- Varbūt ir īpašs stāsts par vārdu izvēli? Tie ir ļoti interesanti.

Gan Neo, gan Dīva savus vārdus saņēma mantojumā no kucēnu pārdevējiem. Mums šie vārdi patika un likās suņiem ļoti piemēroti, tādēļ nemainījām. Pirmā sunenīte tika pie vārda Remba, jo vīrs gribēja suņa puiku un bija jau tam izdomājis vārdu Rembo, bet sanāca meitene. Iecerēto vārdiņu atstājām, tikai pārveidojām sieviešu dzimtē – Remba! Viņai sev doto vārdu attaisnoja, jo bija kareivīga un braša meitene. (Smaida.)

- Pag, pag, kā varēja suņa puikas vietā sanākt meitene?

Sunīti pirkām no paziņām. Viņi teica, ka pēdējais puika palicis, un mums pat prātā neienāca pārbaudīt. Tā nu izrādījās, ka mājās atvedām meiteni. (Smejas.)

- Lūdzu, noraksturo abus savus vilciņus? Ar ko katrs īpašs uz citu suņu fona? Kādas ir viņu mīļākās nodarbes?

Šobrīd gan tikai par Neo un Dīvu. Lai Rembiņai salds miedziņš Tur Augšā.

Negribētu salīdzināt savus suņukus ar citiem, jo droši vien katram saimniekam savējais šķiet vislabākais, visgudrākais un vismīļākais. Katrs suns ir ļoti īpašs – unikāla personība, gluži tāpat kā katrs cilvēks. Arī Neo un Dīva ir ļoti atšķirīgi.

Esmu pamanījusi, ka ne tikai Dīva, bet arī citas šīs sugas kucītes ir ļoti sievišķīgas. Kad iedodu Dīvai gardo stienīti zobu tīrīšanai, Dīva paņem to starp priekšķepiņām un lēnām, pa mazam gabaliņam grauž gluži kā īsta dāma (tā darīja arī Remba), bet Neo aprij visu uzreiz. (Smejas.)

Neo kā jau īsts vīrietis ir nosvērts un apdomīgs. Šogad viņam paliks pieci gadi, bet arī bērnībā viņš bija liels gulšņātājs un domātājs. Protams, kad jāskrien pastaigā, peldēties vai jāsargā mūs no svešiniekiem, viņš kļūst ļoti aktīvs. Neo ļoti patīk spēlēties ar bumbiņām un peldēties.

Dīva ir eņģelītis velna brunčos! Ļoti emocionāla, mīļa, aktīva, ātra skrējēja. Tālu un augstu lec, kā arī ir ļoti liela palaidniece. Neviens suņuks mums līdz šim mājās neko vērtīgu nebija sagrauzis, bet Dīva… Nemaz nevar saskaitīt, cik daudz lietu ir cietušas no viņas zobiem! Viņai ļoti patīk vadi, rožu kāti, kurpes… Pat sagrauza savu un Neo pastaigu siksnas. Sunīte ļoti rūpējas par to, lai mēs tiktu pie jaunām mantām. (Smejas.)

- Kaut ko darāt, lai graušanu apturētu, vai jau esat atmetuši cerības?

(Gari nopūšas.) Mantiņu suņiem pietiek, grauž arī tās, bet tas Dīvu neattur grauzt arī citas lietas. Domāju, ka sunīte paaugsies un tas pāries. Taču nesēžam un negaidām, bet visu laiku mācam, ka nedrīkst grauzt kurpes un mēbeles, bet tikai savas mantiņas. Lai viņai nerastos kārdinājums, visas vērtīgās lietiņas paslēpjam nesasniedzamās vietās. Taču visu jau nenoslēpsi…

Domāju, viņa vēlas visu laiku būt uzmanības centrā un, lai to panāktu, cenšas uz pilnu klapi. Patiesībā viņa jau tāpat ir mīlulīte un luteklīte, protams, arī Neo tāds ir. Kad Neo un Remba bija mazi, kāds vienmēr bija mājās, tādēļ suņiem netrūka uzmanības. Tagad mēs ar vīru pa dienu esam darbā, tādēļ sunene meklē sev kādu nodarbi laika aizpildīšanai un… bieži vien sāk kaut ko grauzt. Vakarā gluži kā mazs bērns cenšas izrādīties, kā nu māk, lai tikai tiktu pamanīta, bieži atnāk ar kādu lietu zobos.

Šiem suņukiem vajag ļoti daudz uzmanības un mīlestības. Un viņi mums to dod pretī nenovērtējamā daudzumā.

Abi suņuki ir ļoti neatlaidīgi. Vienmēr par visām varītēm cenšas panākt to, ko grib. Protams, ne jau vienmēr viņiem tas izdodas, jo ir lietas, ko nedrīkst un viss. Šajā sakarā ienāca prātā viens Dīvas nedarbs. Mums ir vaļēja tipa veranda, kur žāvējam veļu. Biju izmazgājusi savas drēbes un izkārusi. No rīta paskatījos - viss vietā, viss smuki karājas! Dīvai ir nejauks niķis noraut veļu un iznēsāt pa pagalmu. Kad aizbraucu uz darbu, vīrs aizgāja vēlreiz pārbaudīt – kātad, viena jaka mētājas pa zemi! Pasauca Dīvu, sarāja un ienesa jaku istabā. Kad izgāja pēc brītiņa ārā, viņu sagaidīja pārsteigums – visas drēbes bija norautas un mētājās zemē! Spītība vai neatlaidība – nezinu, kurš te pareizais vārds!

Vienmēr, kad Dīvu sarāju, pienāk man klāt un dod ķepu – atvainojas! Viņa ļoti labi saprot, ka ir nogrēkojusies.

- Kas ir tas, par ko savus četrkājainos draugus visvairāk mīli?

To nemaz nevar pateikt vārdos. Vienkārši tādēļ, ka viņi ir, ka viņi mīl un gaida mūs, priecājas un skumst reizē ar mums.

- Kādas ir vācu aitu suņu sliktās īpašības, trūkumi?

Godīgi sakot, neesmu līdz šim pamanījusi nevienu sliktu īpašību vai trūkumu. Domāju, ka sunītis nemāk uzvesties tad, ja saimnieks laikus nav iemācījis paklausību. Protams, kamēr kucēnam iemāci, ko drīkst un ko nedrīkst, paiet laiciņš. Ja nemāca nemaz, suņuku nevar vainot – vainīgs ir saimnieks pats! 

Šie suņi ļoti ātri mācās un saprot, ko drīkst un ko ne. Protams, dažreiz grib un dažreiz negrib klausīt, bet te viss atkarīgs no disciplīnas un saimnieka pacietības. No savas pieredzes varu teikt, ka kucītes ir ļoti emocionālas un emocijas viņām ne vienmēr ļauj uzreiz savākties. Viņas ir ļoti ziņkārīgas un fiksas, viņām viss jāredz un visur jāiesaistās. Tādēļ kucītes rūpīgāk jāpieskata.

Vācu aitu suņiem piemīt tendence dominēt, tādēļ viņiem laikus jāiemāca, kurš mājās ir saimnieks, citiem vārdiem, bara vadonis.

- Suņukus audzinājāt paši vai vedāt uz paklausības kursiem?

Neo ņēmu instruktoru, kurš brauca pie mums uz mājām, bet mazo Dīvu apmācu pati. Neo ir ļoti paklausīgs. Dīva jau no trīs mēnešu vecuma iet pavadā blakus, sēž un dod ķepu. Kad ejam pastaigā pa mežu, kad vien pasaucu, skrien pie manis, prom neskrien. Šinī ziņā viņa ir paklausīga meitene.

- Ar ko suņus parasti baro? Kādus našķus dod?

Suņukiem dodam sauso barību, kā arī pieliekam klāt kādu konserva kripatiņu. Reizēm uzvāru vistu sirsniņas, ko pielikt pie sausās barības. Suņiem garšo biezpiens. Ziemā šad tad izvārām kādu putru, lai nav visu laiku viens un tas pats. Protams, abiem garšo kauliņi, kā arī speciāli kaltētie kārumi suņiem (tesmeņi, kuņģīši un citi).

- Vai šīs šķirnes suņiem vajadzīga īpaša kopšana? 

It kā nē, bet vissvarīgākais ir tas, ka vācu aitu suņiem vajag daudz kustēties! Mēs dzīvojam privātmājā un suņuki var skraidīt, cik grib, bet ar to vien nepietiek. Ja no darba tiekam laikus mājās un ir pietiekami gaišs, vedam viņus uz mežu, pastaigājamies gar jūru. Brīvdienās mums vienmēr ir vismaz trīs stundas ilga pastaiga.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar suņiem?

Ir bijis daudz amizantu atgadījumu, bet tā uzreiz kādu konkrētu grūti atcerēties. Nu, piemēram, mums dārzā ir ierīkotas laistīšanas sistēmas. Tās darbojas tā, ka noteiktā laikā no zemes izlien tādi kā stienīši un sāk laistīt dārzu. Suņiem tas, protams, vienmēr ir liels pārsteigums. Diezgan jautri no malas vērot, kā viņi reaģē uz šo lietutiņu, kā arī tad, kad stienīši pēkšņi pazūd zem zemes.

Mazā Dīva reiz man nograuza rozes ar visiem ērkšķiem! Nesaprotu, kā viņa to dabūja gatavu. Vēl mazā ir skatījusies uz savu atspulgu stiklā un situsi tam ar ķepu. Šķiet, viņa domāja, ka aiz stikla ir kāds cits suns.

- Kā suņi saprotas savā starpā?

Viņi ir greizsirdīgi viens uz otru, kas lielākā vai mazākā mērā izpaužas visu laiku. Kad mums vēl bija Remba un atvedām mājās mazo Neo, viņa sākumā skatījās uz kucēnu kā brīnumu, bet pēc tam sāka aprūpēt kā mamma. Tas tādēļ, ka viņa bija meitene. Tagad, kad mājās bija Neo un atvedām Dīvu, sākums bija diezgan saspringts. Sunene bija jāsargā no lielā puikas, jo viņš it nemaz nebija draudzīgs pret Dīvu.

- Kas cilvēkam jāņem vērā, ja grib iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Es šādu suni ļoti neieteiktu turēt dzīvoklī. Tā ir dzīvnieka mocīšana. Protams, ja jāizvēlas – iela (klaiņojoša suņa statuss) vai dzīvoklis, tad dzīvoklis noteikti ir labāks variants.

Pirms pirkt vācu aitu suni, jāņem vērā, ka ar viņu būs daudz jānodarbojas, nevarēs aiziet mājās un nelikties par suņuku ne zinis. Viņi ir jāuztver kā līdzvērtīgi ģimenes locekļi. Ar viņiem jārēķinās.

Vācu aitu suņa īstā vieta noteikti nav pie ķēdes, jo tā ļoti sabojā dzīvnieka raksturu.

Uzticamais lopu gans no Vācijas

Vācu aitu suns ir neparasts mūsdienu audzētāju sasniegums; kaut gan šķirnes vēsture ir samērā īsa, tas kļuvis par vienu no pasaulē populārākajiem suņiem.

Vācijā jau izsenis audzēti spēcīgi un uzticami darba suņi, kurus izmantoja lopu ganīšanai un sargāšanai. Šie aitu suņi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā, un tiem atkarībā no reģiona, vides un specifiskām reģionālām tradīcijām piemitušas dažādas īpašības. Selekcijas gaitā radās suņi ar atšķirīgu kažoku, krāsu, ārējām pazīmēm un prasmēm.

Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēki sāka klasificēt šos dažādos suņu veidus, grupēt tos pa šķirnēm; pēc tam tapa standarti un klubi, kas sekmēja šķirnes īpašību nostiprināšanos.

Par mūsdienu vācu aitu suņu šķirni tādu, kāda tā ir, jāpateicas Maksam fon Štefanicam (1864 – 1936) no 1891. gadā dibinātās biedrības "Phylax", kas apvienoja Vācijas vietējo suņu audzētājus. Štefanics interesējās par Vācijas vietējo suņu izmantošanu noteikta veida darba suņu radīšanai. Viņš 1899. gadā apmeklēja suņu izstādi Karlsrūē Vācijas rietumos, un viņa uzmanību piesaistīja vilkam līdzīgs suns, ko izmantoja aitu ganīšanai, – tieši šādu suni viņš bija vēlējies izveidot. Viņš to nopirka, nosauca par Horandu fon Grafratu, un šis suns kļuva par viņa pavairošanas programmas pamatu. Štefanics nodibināja Vācu aitu suņu biedrību, Horands fon Grafrats kļuva par pirmo vācu aitu suni un arī pa pirmo šīs šķirnes reģistros ierakstītos suni. Štefanics nopirka arī Horanda brāli Luhsu un sapāroja abus ar piemērotām kucēm, bet pēctečus intensīvi krustoja savā starpā, lai nostiprinātu šķirnes īpašības; mazliet tika piejauktas arī citu aitu suņu šķirņu asinis. Veiksmīgākais Horanda dēls bija Hektors fon Švābens; viņš un vēl cits radinieks Bevolfs ievērojami ietekmēja šķirnes genofondu. Štefanica sacerētais šķirnes moto pēc tās standarta izveidošanas bija "noderīgums un prāts."

20. gadsimta sākumā Štefanics sāka piedāvāt vācu aitu suņus policijai. Suņi jau bija pierādījuši, ka ir gudri, viegli apmācāmi dažādiem uzdevumiem, uzticīgi un apveltīti ar sarga instinktu. Šo īpašību dēļ vācu aitu suņi kļuva par vienu no pasaulē biežāk izmantotajām policijas suņu šķirnēm.

Vēlāk vācu aitu suns piesaistīja arī militāristu uzmanību, un Pirmā pasaules kara laikā tikai vācu karaspēkā vien "dienēja" tūkstošiem šo suņu. Tie tika izmantoti kā ziņneši, glābēji, sargi un miesassargi. Pēc Pirmā pasaules kara atgriežoties mājās, karavīri sev līdzi uz dzimtenēm, tostarp Lielbritāniju un ASV, paņēma daudzus suņus, jo viņus bija aizkustinājusi to drosme un uzticība.

Informācija par izcelsmi no Temzinas Pikerelas grāmatas "Suņa gars. Ilustrēta vēsture", ko laidis klajā apgāds "Zvaigzne ABC".

Ak, šīs gudrās un uzticīgās acis!

Vācu aitu suns ir liela auguma, muskuļotu ķermeni. Skausta augstums sunim ir 60–65, bet kucei 55–60 cm.

Vācu aitu sunim ir mandeļveida, parasti tumšbrūnas acis, gudrs un pašapzinīgs skatiens. Viņam ir vidēji lielas, stāvas un augstu novietotas ausis.

Šīs šķirnes suņa aste ir kupla, miera stāvoklī tā ir viegli ieliekta kā zobens, ejot tā paceļas augstāk, bet ne virs muguras līnijas.

Vācu aitu suņa apmatojums var būt trejāds: vidēji garš, rupjš un taisns, garš, rupjš un taisns vai garš un viļņots. Kažoks var būt melns, dzelzs pelēks, pelnu pelēks vai arī kādā no šīm krāsām ar simetriskiem dzelteniem, gaiši brūniem vai brūniem laukumiem. Vācu aitu sunim bieži ir melna mugura, sejas daļa un aste, bet viss pārējais ķermenis – dzeltens, gaiši brūns vai brūns.

Gudrinieks ar labu slavu

Vācu aitu suns ir ļoti inteliģents dzīvnieks, kurš uzcītīgi mācās, ir paklausīgs, sabiedrisks, draudzīgs, uzmanīgs, modrs, drosmīgs, labs aizstāvis, pašpārliecināts, neatkarīgs un bezgala uzticīgs savam saimniekam un viņa ģimenei.

Šīs šķirnes suņus visā pasaulē izmanto kā glābējus, pēdu dzinējus, narkotiku meklētājus, sargsuņus un neredzīgo pavadoņus. Daudziem no minētajiem uzdevumiem gandrīz neviens cits suns nav piemērots. Paklausības sacensībās vācu aitu suns parasti ir galvas tiesu pārāks par jebkuras citas šķirnes konkurentu.

Vācu aitu suns ir gudrs, apķērīgs un centīgs skolnieks, kurš ātri uztver lietas būtību un apgūst visu jauno, tostarp dažādus trikus.

Vairumā gadījumu vācu aitu suņi savu saimnieku burtiski dievina un ārkārtīgi alkst pēc viņa sabiedrības. Ja jums īsti nav laika, ko veltīt sunim, labāk šīs šķirnes pārstāvi neizvēlēties. Vācu aitu sunim ir nepieciešamas fiziskās aktivitātes un viņš dedzīgi vēlas kaut ko darīt saimnieka labā. Šīs šķirnes suņiem, piemēram, patīk piedalīties veiklības, paklausības un cita veida sacensībās.

Parasti vācu aitu suns labi saprotas ar citiem dzīvniekiem. Problēmas nerodas arī ar bērniem.

Tā kā vācu aitu sunim piemīt teritorijas aizsargāšanas instinkts, viņam nepiemīt tieksme skriet prom, kad vien ienāk prātā.

Šad tad jāizsukā un viss!

Vācu aitu suņa kažoks neprasa īpaši rūpīgu kopšanu. Pietiek ar to, ka spalvas mešanas laikā suni ik pa brīdim izķemmē, lai atbrīvotu kažoku no izkritušajiem un vaļīgajiem matiņiem. Tas arī mazina matu izplatīšanos mājoklī.

Jāuzmana locītavu veselība

Vācu aitu sunim ir paveicies ar labu veselību, tomēr tāpat kā citiem lielajiem, strauji augošajiem suņiem "vilkam" var attīstīties dažādas locītavu problēmas, tostarp gūžas displāzija. Riska faktori ir liekais svars, nepareiza barošana, fizisko aktivitāšu trūkums un nepietiekama muskuļu masa, locītavu pārslogošana, īpaši mazotnē (piemēram, skriešana līdzi automašīnai).

Gūžas displāzijas ietekmē locītavas galviņa, vienkārši izsakoties, it kā īsti neturas iedobumā, locītava ir pārlieku vaļīga, kas liek dzīvnieka pakaļkājai šad tad nekontrolēti izslīdēt sānis. Tā ietekmē attīstās locītavas iekaisums, saišu atslābums un iestiepšanās. Nodilst locītavas virsmas klājošais skrimslis, sākas nevēlami pārkaulošanās procesi, kuru dēļ locītavas galviņas iedobums kļūst seklāks. Visas šīs pārmaiņas sunim izraisa sāpes, kuru dēļ liela daļa dzīvnieku klibo, atturas no lēkšanas.

Raksta tapšanā izmantotā literatūra:
* Estere Ferhūfa-Ferhallena. "Suņi. Enciklopēdija." Zvaigzne ABC;
* Temzina Pikerela. "Suņa gars. Ilustrēta vēsture." Zvaigzne ABC.