Psihoterapijas seanss ar zīdaini. Mammas Līvas pieredze
Foto: Shutterstock

"Es pirmo reizi biju uz psihoterapijas seansu kopā ar zīdainīti. Tā mums Latvijā ir diezgan jauna prakse. Tā kā psihoterapija ir mana profesija (topošā), mācos to piekto un pēdējo gadu, biju patīkami pārsteigta par šāda veida terapijas priekšrocībām. Sākumā nedaudz paskaidrošu, kas vispār ir terapija manā skatījumā, jo saprotu, ka ir cilvēki, kuri par šo zina ļoti maz. Lai būtu vieglāk uztvert, pastāstīšu no klienta skata punkta," tā savā blogā "Womanlywise" pieredzes stāstu sāk Līva Spurava, kura ar prieku dalās savos pārdzīvojumos arī ar "Cālis" lasītājiem.

"Tas ir darbs ar sevi, savām problēmām apzinātām un neapzinātām, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Cilvēks parasti vēršas pēc palīdzības, ja rodas kāds jautājums, kuru nespēj atrisināt pats. Bet vēršas nevis pēc gatava padoma, bet, lai kopā ar terapeitu, izrunājot problēmsituāciju, paskatoties uz to no malas, rastu atbildi. Šis meklēšanas, sevis apzināšanās periods prasa ilgu laiku, pat gadus (protams, atkarībā no situācijas un cilvēka paša).

Psihoterapeits piedāvā dažādus eksperimentus ar zīmēšanu un ķermeni, lomu izspēles, dialogu un attiecības ar sevi pašu, lai veicinātu klientu rast atbildes pašam. Vide ir simtprocentīgi konfidenciāla. Kā arī darba stils un tehnikas ir atkarīgas no terapeita individualitātes un terapijas virziena, kuru pārstāv. Tāpēc atrast "savējo" cilvēku ir tik svarīgi, lai jūsu starpā veidotos uzticēšanās.

Mācoties šo sfēru un tajā strādājot, manas personīgās terapijas ir absolūti obligātas. Regulāri, reizi nedēļā to apmeklēju jau septīto gadu pēc kārtas ar nelieliem pārtraukumiem, lai es būtu sakārtojusi sevi un varētu palīdzēt to darīt citiem.

Terapijā ar zīdainīti es biju klienta lomā un jutos ļoti haotiska. Nemaz neapzinājos, cik ļoti šāda veida tikšanās man ir nepieciešama. Arī psihoterapeiti ar ilgu gadu pieredzi (sevi šajā skaitā neiekļauju) sev palīdzēt bieži vien nespēj, tā ir otra cilvēka klātbūtne un kontakts, kas nodrošina labvēlīgu vidi jautājumu risināšanai.

Esot nosacītā dekrēta atvaļinājumā, dzīvojos pārsvarā pa mājām ar diezgan lielu daudzumu enerģijas, patīkamu iekšējo sajūtu un vēl joprojām lielo prieku par mūsu otro bērniņu. Manas šī brīža aktuālās tēmas šķita diezgan mazsvarīgas.

Jautājumi, kas bija paslēpušies

Un tieši šajā pirmajā sesijā ar zīdainīti man "pavērās" vaļā sasāpējušies jautājumi.

Visskaistākais brīdis terapijā bija kontakts ar bērniņu. Es pirmo reizi, lai arī teorijā to zināju, ieraudzīju, kā bērniņš man stāsta priekšā manas aktuālās tēmas. Tas bija kaut kas fantastisks, daba visu tik skaisti ir sakārtojusi. Asaras man bira kā pupas.

Tu noteikti zini, ka mēdz teikt – bērni ir vecāku spogulis; problēmas ar bērna uzvedību (it sevišķi maziem bērniem, bet es domāju, ka arī lielākiem) ir sekas vecāku uzvedībai utt., bet vai esi kādreiz aizdomājies, ko tieši tas nozīmē? Es it kā biju, bet tieši sesijā ar meitiņu es to ieraudzīju pilnā krāšņumā.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!