Sarunas laikā mīkstajā viesistabas dīvānā uz rīta snaudu ērti iekārtojies ģimenes mīlulis kaķis Vilsons. Turpat uz dīvāna malas nolikta grāmata par garīgo izaugsmi. Visticamāk, tieši tāpēc Ingas stāstīto caurvij pozitīvisms, kas mudina uz visu skatīties no gaišās puses.

Mums pieder mirklis

"Manā aprūpē šobrīd ir trīs vienas ģimenes bērni un vēl divas citu vecāku atvases. Ar bērniem izveidojusies liela piesaiste, jo viņi atzīst: te ir labi. Ja sākumā mazie taisīja histērijas par to, ka vecāki atbrauc, aizbrauc un neņem viņus līdzi, tad tagad viss ir nostājies savās vietās. Protams, bērni neķērās man ap kaklu, tiklīdz ieraudzīja – viens no puikām pat parādīja mēli, jo kaut kā taču attieksmi demonstrēt vajadzēja, bet tas ir tikai dabiski.

Mūsu ģimenē dzīvojuši arī bērni, kuri atgriezušies pie bioloģiskajiem vecākiem – par to esmu bezgala priecīga, jo katrs bērns ir pelnījis dzīvot ģimenē starp cilvēkiem, kas veido viņa saknes. Mēs dzīvojam kā ikviena normāla ģimene, priecājos, ka bērniem beidzot pazudusi trauksme – katrs vakaros dara savas lietas, un mājās iestājies miers. Mēs dzīvojam šeit un tagad, šim mirklim, jo tas ir viss, kas mums pieder. Man ir arī trīs pieaugušas bioloģiskās meitas, kuras bērniem ir lieliski mentori – veselīgā simbioze ļoti noder, lai ieraudzītu pasauli citām acīm.