Trīs latviešu ģimeņu pieredzes stāsti par viesskolēnu no Taizemes un Japānas uzņemšanu  (4)

Jau 27. augustā ģimenes pirmo reizi sastapa savus izvēlētos skolēnus, kuriem dos mājas. Trīs ģimenes ar portālu "Cālis" piekrita dalīties savos pieredzes stāstos un pirmajos iespaidos, taču diemžēl ģimenes vismaz pagaidām, programmas pašā sākumā, nevēlējās dalīties ar savām fotogrāfijām, tādēļ rakstā izmantotajām bildēm ir tikai ilustratīvs raksturs.

Māris Pētersons ar sievu savā ģimenē uz vienu mācību gadu ir pieņēmis 16 gadus vecu puisi vārdā Pasvits no Taizemes. Šī gan nav pirmā reize, kad ģimene iesaistījusies līdzīgā piedzīvojumā. Pagājušajā gadā "Taize Riga" laikā uz pāris dienām devuši mājas trīs meitenēm no Polijas. "Es pat nezinu, kāpēc nolēmām piedalīties. Izlasījām internetā par šo, ka meklē cilvēkus un piekritām. No sākuma gan gribējām uz trīs mēnešiem paņemt vienu puisi no Beļģijas, bet viņš jau bija aizrunāts citai ģimenei. Tad principā paņēmām to, kas bija palicis," stāsta Māris par to, kā izdomājuši piedalīties šajā programmā.

Ieguvumi no šādas pieredzes var būt dažādi un katram savi, bet galvenais, ko vēlas Māris ar sievu, ir uzlabot savas valodas prasmes. "Gribam ar sievu no skolas laikiem atcerēties angļu valodu, jo iesākumā komunikācija būs angliski. Gribam arī iemācīties un saprast citas tautas kultūru, jo Taizemē ir ļoti interesanta kultūra un cilvēki. To pašu arī gribam sniegt Pasvitam – mūsu kultūru un parādīt Latviju no tās labākās puses." Bet Māris par ieguvumiem daudz nedomā un uzskata, ka tas ir vienkārši interesanti pavadīts laiks un pilnīgi noteikti tas būs kaut kas jauns viņa ģimenei.

Māris stāsta, ka pagaidām nav uztraukumu vai bažu par to, kā būs, bet šobrīd ir tikai sākums. "Viņš jau vēl nav adaptējies. Galvenais ir jāsaprot, ka šī viņam ir sveša valsts, viņš ir prom no vecākiem, viņš ir nepilngadīgs un nav nekad tā braukājis apkārt. Tā kā pagaidām viņam varētu būt grūti, jo var redzēt, ka pusi viņš nesaprot, jo Pasvits saņem šobrīd ļoti daudz informācijas, protams, arī uztraukums ļoti liels. Un mums arī ir uztraukums, arī ēšanas paradumi nedaudz mainīsies." Bet pilnībā pielāgoties Taizemes viesskolēnam viņi netaisās. "Šobrīd, protams, kaut ko mainīsim un nebarosim tā uzreiz ar latviešu pārtiku, mēģinām dot vairāk ēdienu, pie kura viņš ir pieradis. Bet principā ļoti netaisāmies mainīt savu dzīvi, arī AFS mērķis un moto ir mums uztvert šo bērnu kā savu ģimenes locekli.

Jārespektē vienam otru. Protams, mēs viņu arī nespiedīsim ēst kaut ko, ko viņš nevēlas, kā liellopu gaļu, jo viņš kā budists to neēd." Gatavojoties uzņemt, viesskolēnu no Taizemes, Māris ar sievu daudz negatavojās. "Pie mums nāca meitenes, kuras vairāk ir kontaktējušās ar taizemiešiem, un viņas mums stāstīja visādas lietas, tieši par Taizemes kultūru. Bet tomēr ir 21. gadsimts un modernās ģimenes ir arī tur. Protams, viņiem tur ir sava ticība, bet viņš dzīvo, runā un dara tieši to pašu, ko visi cilvēki. Nekas īpašs tur jāiepazīst nebija, visi esam parasti un vienkārši cilvēki." Māris smej, ka Pasvits ir gandrīz tāds pats kā latvietis, tikai ar savādāku ādas krāsu un nedaudz savādāku domāšanu, bet principā tas pats cilvēks jau vien ir.

Kā spilgtāko Pasvita iespaidu Māris stāsta tieši ierašanos pie viņiem mājās. "Mēs dzīvojam piecstāvu mājā, vecā fonda mūra māja, kas celta pirms kara laikā. Latvijas mērogā mums ir diezgan liels dzīvoklis, ap 80 kvadrātmetriem. Vismaz mēs tā līdz šim uzskatījām, ka tas ir salīdzinoši liels dzīvoklis. Bet puisis ienāca iekšā un viņš prasa, vai mums pieder visa māja. Un es atbildēju, ka nē, ka mums ir tikai šis viens dzīvoklis. Un Pasvits palika tāds domīgs un sacīja, ka viņiem Taizemē ir sešstāvu māja." Māris stāsta, ka pagaidām puisim viss šķiet interesants un viss tiekot fiksēts ar telefona kameru.

Viens no iemesliem, kāpēc Pasvits izvēlējies Latviju kā savu galamērķi, ir tas, ka viņš vēlas izbaudīt gadalaikus, kurus Taizemē tā nevar izjust. Viņš vēlas krāsainas lapas, aukstumu un redzēt sniegu. Taizemē sniega vietā ir tikai lietus, stāstījis Pasvits.

"Pasvits jau runā nedaudz latviski. Nu ar runā es domāju dažas pieklājības frāzes, bet arī tas ir patīkami," Māris stāsta, ka puisis ir ļoti gudrs un ātri mācās. "Apgūst visu ar patiesu interesi, cenšas mācīties. Šodien bijām arī skolā un viņam būs četri obligātie priekšmeti un mēs tikām mākslas klasē. Latviešu valoda būs obligāta, tad būs angļu valoda un kā trešo svešvalodu viņš vēlas franču. Es jau baidos, ka būs par daudz trīs valodas reizē, bet es jūtu, ka viņš ir ļoti spējīgs. Es viņam vienreiz kaut ko pasaku un viņš vēl nākamajā dienā atkārto un atceras."

"Man nav lielu uztraukumu par to, kā būs, bet vienīgās bažas ir par to, ka šī meitene vispār nerunā angliski. Šobrīd mūsu saziņa ir ar "google translate" palīdzību. Tulkojam no latviešu valodas uz japāņu un otrādi. Bet es saprotu Akiko uztraukumu, viņa ir pilnīgi bez valodas citā vidē, starp jauniem cilvēkiem," stāsta Ilze.

Skolā meitenei būs jāapgūst četras valodas vienlaicīgi. "Protams, skolā viņai būs gan latviešu, gan angļu valoda, un mājās mēs arī centīsimies piekopt abas valodas. Taču vēl viņai būs jāapgūst arī vācu un spāņu valoda," lai gan uzdevums būs grūts, Ilze uzskata, ka ar gribasspēku un motivāciju Akiko viss izdosies.

"Savā anketā japāņu meitene norādīja, ka vēlas kļūst patstāvīgāka. Es vēlētos uzzināt arī vairāk par viņu, bet šobrīd ir pārāk liela valodas barjera, tāpēc mēs sarunājām, ka katru nedēļu viņa uztaisīs mazu stāstījumu angļu valodā. Vienā reizē pastāstīs par savu ģimeni, tad par draugiem, par skolu."

Ilze stāsta, ka pirmā lieta, ko vajadzēja izdarīt, lai sagaidītu Akiko, vajadzēja sakārtot māju. "Tad, kad mājā ir divi bērni, no kuriem viens ir pusaudzis un otrs ir piecgadnieks, mājā nekad nav kartība. Tad mēs ļoti domājām, kur visus nomitināt. Un izdomājām katrai piešķirt savu istabu, bet to vienu istabu vajadzēja izremontēt, bet remontu mēs nepaspējām. Bet meitene bija ļoti priecīga, ka viņa varēs palīdzēt remontēt. Viņa teica, ka viņa grib uz gadu vispār aizmirst Japānu."

Par ēdienreizēm Ilze nesatraucas, taču samulsuma pilnu brīdi piedzīvojusi pēc pirmās ēdienreizes kopā ar japānieti. "Mums bija pirmā kopīgā ēdienreize un mēs pēc tam sēžam un es nevaru saprast, kā to pabeigt, kas tagad jādara vai jāsaka, un es viņai jautāju, kā viņa parasti dara. Viņi arī pasaka paldies, bet savā japāņu veidā. Un tad es viņai iemācīju pateikt paldies latviski un to, ka esam brīvi iet prom."

Ilze stāsta, ka meitene ļoti daudz dzer tēju. "Mēs droši vien arī paši sāksim vairāk dzert tēju. Akiko ļoti garšoja mūsu piparmētru tēja un it īpaši viņai iepatikās vīgriežu tēja."

Ilze gan nezina daudz par to, kādas iekšējās sajūsmas vai vilšanās piedzīvo meitene savās pirmajās dienās Latvijā, taču pirms viņa bija atbraukusi, Akiko bija redzējusi bildes un bijusi sajūsmā par Latviju. "Es viņai sūtīju bildes no Latvijas un viņa teica, ka tas ir fantastiski, cik mums viss šeit ir zaļš. Japānā viņiem nav tik daudz zaļuma." Ilze zina stāstīt, ka meitenei šobrīd šeit ir par aukstu, un stāstījusi, ka šobrīd ir silts, ka aukstums vēl tikai sekošot.

Ilze stāsta, ka Akiko ļoti vēlas piedzīvot dziesmas svētkus, tāpēc tiek meklētas iespējas, lai meitene varētu dziedāt korī un piedalīties šajos grandiozajos latviešu tautas svētkos.

"Tad kad mājās ir tikai ģimenes locekļi, ir iespēja daudz ko darīt vai nedarīt, bet tad, kad tu esi uzņēmis šādu viesskolēnu, tas liek saņemties. Vienkārši pieklājās kaut ko darīt, kaut kur aizbraukt apskatīt, savākties visiem kopā ēdienreizēs. Otra lieta ir valoda bērniem. Treškārt, viņi vēlējās japānieti, jo ģimenei interesē kultūra." Tas ir būtiskākais, ko Ilze ar ģimeni vēlas iegūt no šīs pieredzes.

"Vakar braucām mašīnā un sāka skanēt tā Olgas Rajeckas dziesma "Saule riet", dziedājām visi līdzi, pat Akiko ļoti iepatikās, tāpēc, atbraucot mājās, printējām ārā vārdus un japāņu tulkojumu, lai meitene mācās," Ilze atminas jauko atgadījumu.

Jeļena beigās nolēmusi par labu meitenei no Taizemes, jo vēlējās iepazīt krasi atšķirīgu kultūru. Čadapa ir 16 gadus veca meitene, kura oktobrī svinēs dzimšanas dienu. Ar saziņas valodu arī neesot problēmu, jo jauniete ļoti labi runā angliski.

"Lielākas bažas mums ir, ka viņai nepatiks kaut kas un viņa par to neteiks, vai, ja kaut kas uztrauks, sāpēs, viņa to noklusēs. Mēs gribam, lai viņa visu šo gadu ir laimīga un priecīga, lai pēc tam nav tā, ka varēja kaut ko mainīt, darīt savādāk, un viņai būtu labāk no tā, bet viņa to neteica. Mājās mēs visu stāstam un visu apspriežam, tāpēc man ir grūti, ja cilvēks visu patur sevī un neko nesaka," uztraucas Jeļena.

Jeļenas ģimenē jau aug divi bērni, tāpēc gatavošanās meitenes sagaidīšanai bija nopietna lieta. "Sākumā izplānojām, kāds būtu mūsu dienas režīms, ja mums šeit dzīvotu vēl kāds, cik stipri tas ietekmētu mūsu pašu dzīvi. Tad, protams, pārdomājām vai finansiāli varēsim to pavilkt, vai būs laiks, ko veltīt šim bērnam, vai mēs vispār gribam vēl trešo bērnu ģimenē, lai gan tikai uz gadu. Kad ar visiem šiem jautājumiem tikām skaidrībā, sākām pārkārtot istabu, iegādājamies papildus mēbeles, sapirkām visdažādāko pārtiku."

Ģimene cer ar šo pieredzi paši apgūt angļu valodu, gūt pieredzi sadzīvojot ar tīni, jo arī pašu bērni reiz sasniegs šo vecumu, tāpat arī noteikti vēlas gūt jaunus iespaidus, kuru noteikti netrūks.

Latviju meitene izvēlējusies, jo tā atrodas ļoti tālu un šeit pavisam noteikti būs iespēja izbaudīt pilnīgi jaunu un atšķirīgu kultūru. "Un arī sniega dēļ, es ļoti vēlos redzēt sniegu! Mani pirmie iespaidi par Latviju ir, ka šeit ir ļoti auksts, bet spīd saule, vēl esmu novērojusi, ka cilvēki šeit ļoti daudz sarunājas. Tā būs jauna pieredze dzīvot svešā valstī, pie svešas ģimenes, es vēlos izmēģināt jaunu ēdienu un visu pārējo," stāsta Čadapa.