Uzturnauda kā 'bērna noma': pētījumā atklāj nesmukumus šķiršanās lietās
Foto: Shutterstock

Tēva spēju parūpēties un audzināt bērnu tiesas un mātes nereti sasaista ar viņa finansiālo nodrošinājumu. Šāda līdzsvarotā reciprocitāte ("tu man, es tev" līdzīgā apjomā) ļauj uzturnaudu pielīdzināt nosacītai "nomas maksai" par privilēģiju baudīt saskarsmi ar bērnu. Gadījumos, ja vecāku attiecības ir draudzīgas, uzturnauda un saskarsmes tiesības var kļūt viena no otras mazāk atkarīgas.

Kā secināts pētījumā "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kuru pēc nodibinājums "Tēvi" pasūtījuma veica pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle, attiecības starp saskarsmes tiesībām un uzturnaudu ir paradoksālas un izgaismo pretrunas uzskatos par to, kāda ir bērna loma pieaugušo cilvēku dzīvē.

Uzturnaudas maksāšana ir paredzēta, lai vecāks, pie kura bērns ikdienā nedzīvo, finansiāli kompensētu izdevumus un rūpes, ko bērna audzināšanā iegulda vecāks, pie kura bērns dzīvo. Tomēr praksē nereti redzams, ka mātes, kurām tēvi pieprasa tiesības tikties ar savu bērnu, uzturnaudas maksāšanu nosaka kā priekšnosacījumu.

Vienā no šī pētījuma gaitā analizētajiem tiesu spriedumiem tēvs liecina, ka no mātes puses "tiek bieži prasīta nauda, kuras nedošanas gadījumā, satikšanās tiek liegtas". Savukārt citā lietā māte atļāvusi saskarsmi tēvam tikai tad, kad nodoti naudas līdzekļi bērna aprūpei un uzturam. Arī daudzu tiesnešu ieskatā saskarsme ir tieši un nepastarpināti saistīta ar bērna finansiālo uzturēšanu, par ko liecina iesniegtās un tiesu pieņemtās uzturlīdzekļu pretprasības lietās par saskarsmes tiesībām. 20 spriedumos no analizētajām 226 lietām, kurā prasīts noteikt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, tiesa ir pieņēmusi pretprasību par uzturlīdzekļu piedziņu (vienlaicīgi ar vai bez lūguma par saskarsmes tiesību noteikšanu).

Tādējādi, tiesa kultivējusi priekšstatu, ka saskarsmes tiesības ir tieši saistītas ar sniegto finansiālo atbalstu bērnam, uzskata pētnieki.

Iesniedzot pretprasību par uzturnaudas piedziņu, mātes it kā liek saprast (un tiesas, pretprasības pieņemot, tam piekrīt), ka tēvi privilēģiju satikt bērnu varēs iegūt tikai tad, ja maksās uzturnaudu. Finansiāli šāda prasība šķiet bezjēdzīga, jo laiks, ko bērns pavada ar tēvu, nenoliedzami samazina izdevumus, kas mātei rodas (finansiāli vai citādi).

Tātad, pēc būtības šāds princips uzturnaudu pozicionē kā tēva maksājumu par tiesībām īslaicīgi iegūt privilēģiju satikties ar savu bērnu, kuru māte, negribot un tikai uz mirkli, tēvam "iznomājusi". Tomēr emocionālā bērnu aprūpes ekonomika acīmredzami darbojas pēc citiem principiem, norāda pētnieki.

Tiesību pētniece Nensija E. Douda (Nancy E. Dowd) raksta, ka sasaiste starp finansiālo ieguldījumu un socializēšanos ar bērnu, popularizē uzskatu, ka nerezidējošajam vecākam pirmām kārtām ir finansiāli jānodrošina bērnus, un aprūpe, tai skaitā saskarsme, paliek sekundāra (Dowd 2000, 175). Tomēr sociālantropoloģiski prasības par saskarsmes tiesībām sasaistīšana ar pretprasību par uzturnaudu, liek domāt, ka šeit runa ir par reciprocitāti jeb savstarpēju apmaiņu, kur viens labums tiek kompensēts/apmainīts pret otru līdzvērtīgu labumu.

Balansētā reciprocitāte (līdzīgs tiek apmainīts pret līdzīgu) raksturo apmaiņu starp svešiniekiem, kas viens otru uzskata par līdzīgiem partneriem. Starp draugiem ir iespējama arī ģeneralizētā apmaiņa (kad apmaināmie labumi nav tieši savstarpēji jāsabalansē).

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!