Ar eksploziju visbiežāk saprotam sprāgstvielu radītos blīkšķus – destruktīvu, acumirklīgu enerģijas izdalīšanos. Kosmiskos mērogos eksplozijas mēdz būt daudz grandiozākas un nav vis momentāns blīkšķis, kas beidzas sekunžu laikā. Dažādi objekti plašajās Visuma dzīlēs var eksplodēt pat gadiem ilgi, un vienu šādu notikumu nupat pētījuši astronomi no Sauthemptonas Universitātes Apvienotajā Karalistē.
Šis kosmiskais izvirdums no mums atrodas ļoti tālu – astoņu miljardu gaismas gadu attālumā. Tas izdalījis 100 reižu vairāk enerģijas nekā mūsu Saule visas savas dzīves laikā. Šobrīd Saule ir "pusmūžā" un tās iekšienē notiek aktīvas kodoltermiskās reakcijas, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā. Pēc vēl apmēram pieciem miljardiem gadu tās evolūcijā pienāks jauns posms, un Saule pārvērtīsies par sarkano milzi, laika gaitā aprijot gan Merkuru, gan Veneru un arī Zemi. Mūsu Saule gan nav tik masīva, lai savu dzīvi beigtu kā krāšņa pārnova, un arī melnais caurums no Saules nesanāks.
Šos aizvien tik intriģējoši mistiskos kosmiskos objektus nepieminam velti – astronomi spriež, ka tieši melnais caurums varētu būt nupat novērotā procesa dzinējspēks. Pagaidām gan šī ir tikai viena no versijām, nevis pierādīts fakts, bet viens no iespējamiem mehānismiem ir masīvs melnais caurums, ko ieskauj milzīgs, par Sauli tūkstošiem reižu lielāks ūdeņraža mākonis. Kā zinām, masīvi melnie caurumi ir "ēdelīgi" – negausīgi rijot gāzi, triecienviļņi ceļo cauri gāzes mākonim, iniciējot spēcīgas eksplozijas, kuru radītā gaisma Zemi sasniedz jau vairāk nekā divus gadus un, šķiet, negrasās rimties.
"Vairums pārnovu ilgst vien dažus mēnešus, pirms to spožums strauji samazinās," komentē astronoms Filips Vaizmens. Šajā gadījumā novērotais objekts spožumu saglabājis vairākus gadus, un Vaizmens atzīst, ka tas ir ļoti neparasti.
Visumā ir līdzvērtīgi spoži objekti – kvazāri jeb ārkārtīgi aktīvi galaktiku kodoli –, taču tie spīd ilgstoši. "Kvazāru gadījumā mēs redzam spožumu laika gaitā mainoties – samazinoties un palielinoties. Taču, ja paraugāmies desmitgadi vecos datos par šo Visuma apgabalu, tad šī procesa tur nebija. Un te pēkšņi tas parādās, turklāt tik spožs kā visspožākie objekti Visumā, kas ir bezprecedenta gadījums," medijiem izplatītajā paziņojumā klāsta vēl viens no pētījuma autoriem, Sauthemptonas Universitātes astronomijas profesors Marks Salivans. Iespējams, ūdeņraža mākonis iepriekš bija riņķojis drošā attālumā ap melno caurumu, bet ar laiku gravitācijas ietekmē nonācis pietiekami tuvu, lai materiāls tiktu iesūkts melnā cauruma nepiesātināmajā "rīklē".
Pētnieki turpina šī procesa novērošanu dažādos elektromagnētiskā starojuma diapazonos, lai iegūtu vairāk detaļu par unikālo parādību – tās temperatūru un, iespējams, arī virsmas formu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
