Rakstīšanu pametis viņš nav, lai gan pēdējā laikā neko no viņa darbiem lasīt nav gadījies - viņš raksta savam priekam un ar pasūtījuma darbiem neaizraujas. Pašlaik viņa radošās izpausmes var vērot industriālajos koncertos, kur, apsaitējis galvu, viņš ārdās pie sintezatora un rada nepieradušām ausīm grūti saprotamu troksni.
Vienoties par intervijas vietu ar Frīdvaldu pagrūti. "Tur stacijas rajonā gluži arī negribas, tas pārāk hārdkorīgi. Pelmeņos būtu labi, paēst pie viena var, bet tur jau arī tas alus nav nekāds lētais," intervijas dienā raksta Frīdvalds. Tiekamies mazā, trokšņainā bāriņā uz Vāgnera ielas, kur "skrūve" maksā vien astoņdesmit santīmus.
Nogurusi seja, pār acīm uzvilkta cepure ar nagu, melnas drēbes un pīrsingi - satiekot Frīdvaldu, nevar pateikt, ka ikdienā viņš strādā Rīgas domē. Bet strādā, jo kaut kā jau iztika jānodrošina. Ar gadījuma darbiem tas šī brīža tirgus apstākļos nav iespējams. Bet stabilitātes sajūtas tāpat trūkst.
Ar prieku Frīdvalds atceras laikus, kad strādājis kādā slimnīcā par liftnieku. Toreiz bijis daudz vairāk laika, lietām kas interesē, un darba laikā bijusi iespēja lasīt Franca Kafkas darbus.
Radošam cilvēkam strādāt birokrātisku darbu noteikti nav nekāda medusmaize?
Es tur strādāju jau vairākus gadus, un daru to visai uzcītīgi. Neiedziļinoties sīkumos, manu darbu var saukt par dokumentu noformēšanu, kas noteikti ir izteikti mehānisks un rutinēts. Jājautā, kurš būtu tas darbs, ko es labprāt darītu kā savu maizes darbu. Man liekas, ka neviens. Man patīk rosīties, bet to darīt pēc savas inerces, nevis kaut kādu mērķu labā. Ja es kaut ko daru naudas dēļ, man pazūd jebkāds iekāriens to darīt.
Tā bija ar rakstīšanu. Ielipu norunās ar žurnāliem, kuriem es apsolīju kaut ko uzrakstīt. Tad es sapratu, ka tā ir pilnīga nelaime, it īpaši recenzijas. Ilgi vispār grāmatas normāli nevarēju lasīt. Visas lasīju kā darba materiālu un nekādu emocionālu baudu neguvu.
Diemžēl tagad cilvēks nevar sevi nodrošināt, strādājot gadījumu darbus. Es sevi nevaru nodrošināt, pat strādājot it kā labu valsts darbu un taisot dažādas haltūras pa malām. Man trūkst drošības un stabilitātes sajūtas. Pie efektīvi sakārtotas darba došanas, situācija būtu tāda kā jebkurā normālā Eiropas valstī, kur tie cilvēki, kam nav vēlmes taisīt karjeru un kas nedzenas pēc izaugsmes iespējām, var sevi nodrošināt, strādājot gadījuma darbus, vienalga - par sētnieku, par naktssargu, vai jebkuru darbu, kas neaprij visu tavu enerģiju.
Kā ir ar rakstīšanu - esi to metis pie malas?
Rakstu vēl joprojām, bet tā kā neuzskatu sevi par tik tautai nepieciešamu rakstnieku, lai obligāti publicētos, daru to sava prieka pēc. Nevienam neko neesmu parādā un gribu justies komerciāli neatkarīgs. Gribu un rakstu, negribu un nerakstu. Negrasos stāties attiecībās ar kādu no Latvijas izdevniecībām. Es domāju, ka interesenti to varēs izlasīt, bet visticamāk publicētu kādos interneta blogos zem pseidonīmiem.
Literatūra ir viena no lietām, kas man aizstāj psihoanalīzi. Tur var izrakstīties un izdzīvot simtiem lomu. Tāpēc arī man patīk plosīties virtuāli un veidot viltus profilus. Tas dod iespēju izdzīvot tik daudz dažādas dzīves, kas citādi vienā mūžā laikā nebūtu iespējams izdzīvot, pat ja mainītos katru dienu.
Agrāk lasītie tavi darbi bija pilni ar krievu lamuvārdiem. Vai esi saglabājis savu rupjo izteiksmes veidu?
Ir ar lielu devu rupjību un ir arī pilnīgi pretēji. Tās rupjības vecajos darbos manā apziņā novilka rāmi, ka no manis gaida kaut ko konkrētu, un tad es to arī darīju, bet, rakstot sava prieka pēc, nav nevienam jāatskaitās. Varu uzrakstīt pilnīgu huiņu, ko pats nekad nelasītu un neieteiktu arī citiem lasīt, bet tā vienkārši gribās.
No kurienes tavos darbos bija šis rupjību koncentrāts, jo ikdienā tu it kā runā tīri pieklājīgi?
Rupjā izteiksme ir autobiogrāfiska bagāža. Nopietna interese un saikne ar underground man izveidojās, kad interesējos par pankroka kultūru. Tā man bija tuva, lai gan nekad neesmu bijis panks. Panki tam nekad nepiekristu, jo pašā kustībā nekad neesmu bijis iekšā. Viņu filozofija un uzspļaušana visam man ļoti ilgu laiku bija tuva un līdz ar to arī šī izpausmes forma - ļoti tieši pateikt katram, kur ir viņa vieta. Toreiz, kad sāku rakstīt, bija iespējams kādu šokēt ar rakstītu vārdu. Tagad tas ir neiespējami.
Vai mūsdienu cilvēku vispār ir iespējams šokēt?
Ir, ir. Vērojot sabiedrības reakciju uz notikumiem, iezīmējas noteiktas vadlīnijas, uz ko ir ļoti asa reakcija. Cilvēku guļamistabas ir ideāla tēma, ar ko kādu šokēt. Protams, vēlams lai tur būtu iesaistīti konkrēti un populāri personāži. Labs piemērs bija salīdzinoši nesenais skandāls par Latvijas Nacionālās operas plakātu. Sekojot līdzi komentāriem internetā, manī pa vīlēm sāka jukt ārā nacionālās identitātes sajūta.
Ir baigi grūti cīnīties par tādas tautas interesēm, kas pati sevi pozicionē kā milzīgu aunu baru. Ja cilvēki ļauj sevi tā vazāt aiz deguna, es nebaidos šo vārdu.
Ja tu visu tautu dēvē par aunu baru, vai arī pats sevi nenostādi muļķa lomā? Vai tomēr tu spēj pacelties pāri šai pelēkajai masai?
Tā ir baigi dziļā pretruna, jo nacionālā identitāte ir tā lieta, no kuras nevar aizbēgt, un es arī nevēlētos to darīt. Es nezinu, vai pati valsts var būt skaista un laimīga, ja paši cilvēki ir nelaimīgi.
Mūzikā, ko tu radi, nav nekā skaista un pozitīva, drīzāk tas ir tāds agresīvs troksnis. Vai tas padara cilvēkus laimīgus?
Es nevēlos, lai tas būtu skaisti, jo industrijai nav jābūt skaistai. Tā jau pašos pirmsākumos centās būt neglīta un atbaidoša, industriāļi rīkoja publiskus skandālu un provocēja visus pret sevi. Es pieturos pie šīm saknēm, man tās ir tuvākas. Zināma daļa apzināti pamestas negatīvas emocijas ir nepieciešamas. Industrija piedāvā ļoti atklātu un nenoslīpētu raupjumu, kas cilvēkā ieripo kā akmens un izripo tam cauri, pa ceļam kaut ko nogludinot. Šī agresija nevienam nav bīstama, izņemot tos māksliniekus, kas sevi uz skatuves kropļo.
Vai tu sevī vēl jūtu provokatora garu?
Es nezinu, cik spējīgs esmu, bet jūtu, ka esmu gatavs, jo tas ir nepieciešams. Ir nožēlojami noskatīties, ka kultūra, kura ir tuva, pakāpeniski degradējas, kļūstot pati par savu pretstatu.
Vai industriālā mūzika tev neliekas tāds ļoti primitīvs veids, kā izgāzt savas emocijas?
To es neņemos apstrīdēt, tas tiešām ir nedaudz vienkāršots variants, bet... katram savs, un ja tas kādam ir vajadzīgs, tas dzīvo. Ja ieskatās otrā galējībā, cik daudz no šī it kā skaistā un sterili sakārtotā padara cilvēku laimīgāku un atbrīvo no nelaimes un bezizejas sajūtas? Cilvēki var karot par savām muzikālajām un estētiskajām gaumēm, bet abās frontes pusēs cilvēki cieš no vienām un tām pašām neražām. Cilvēki savās vajadzībās ne ar ko neatšķiras.
Tomēr industriālās kultūras pārstāvji nodarbojas ar šķietami apzinātu destruktīvismu, kas brīžiem robežojas ar pašiznīcināšanos, lietojot narkotikas, alkoholu.
Kāda ir interese sevi saglabāt un taupīt kaut kam, ja tu dzīvo iekārtā, kuru nemīli!? Es saprotu, ka tā ir pietiekami stabila, lai nemainītos vēl tuvākos piecsimts gadus. Es labāk jūtos otrpus slieksnim, bet, ja es sevi apzināti grautu, es nebūtu nodzīvojis līdz 37 gadiem.
Vai cilvēkam vispār ir iespējams kļūt laimīgam?
Tas ir iespējams, bet tas prasa atteikšanos no ambīcijām, bet plēsīgajā kapitālismā tas ir grūtāk kā, piemēram, budistu klosterī kaut kur kalnos.
Vai tu pats jūties laimīgs?
Neraugoties uz manu nepatiku pret iekārtu un cilvēkiem kā sugu, brīžiem es jūtu gluži vai ekstāzisku beznosacījuma laimes sajūtu.
Cik svarīga tev ir citu cilvēku attieksme pret sevi?
Man nav svarīgi patikt cilvēkiem, bet ir svarīgi, lai es būt vajadzīgs tiem cilvēkiem, kas ir vajadzīgi man.
Neraugoties uz to, cik man ir sakāpināta nepatika pret cilvēci vispār, tuvo cilvēku lauciņš ir neadekvāti plašs manai attieksmei. Varētu domāt, ka man ir tikai viens vai divi tuvi cilvēki, vai ne!!? Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir man tuvi, bet paši par to nenojauš, jo man nepatīk uzbāzties ar saviem uzmanības apliecinājumiem. Negribu nevienu padarīt atbildīgu pret sevi. Svarīgi, vai es spēju šiem cilvēkiem darīt labu, un tas ir atkarīgs tikai no manām iespējām.
Kā tu reaģē uz patērētāju kultūras tipiskajiem pārstāvjiem, kas pļāpā par iepirkšanos, jaunākajiem telefonu modeļiem un citiem niekiem?
Mani tas sadusmo. Tā ir emocionāla reakcija, kas nav vienkārši nepatika vērtējuma līmenī. Mani nesadusmo tas, ka cilvēki jūsmo par skaistām lietām un man nepieņemamām estētiskām vērtībām, bet es tajā saskatu tikai patēriņa momentu, nevis prieku par skaistumu. Viņiem pietrūkst kritiskā attieksme, viņi grābj visu, ko viņam piedāvā. Tas kaitina. Cilvēkam pastāv iespēja izvēlēties - skatīties, piemēram, Dziedi ar zvaigzni vai DC nokačāt sakarīgu koncertu, kur uzstājas īsti mākslinieki nevis karaokes izpildītāji, kas dzied svešas dziesmas. Ja tu iepriekš teici, ka vieglākais ceļš ir dzīvnieciskā emociju izgāšana, man liekas, ka vieglākais ceļš ir šī gatavā piedāvājuma paķeršana un aprīšana. Underground kultūras pārstāvjiem ir šī kritiskā attieksme, un viņi tik vienkārši neķeras uz izmestajām makšķerēm.
Bet arī šajos tā saucamajos underground pasākumos ir liels skaits mazu meitenīšu, kas nāk tikai tāpēc, ka kādā no projektiem spēlē mīļotais puisis vai vienkārši patusēt un parādīt jaunās lupatiņas, īpaši neiedziļinoties, kas notiek uz skatuves.
Ja mēs atmetam grūpiju un nejaušo pienācēju skaitu, atstājam tīro materiālu, un salīdzinām ar komercmūzikas masu, atšķirība, kā cilvēks izvēlas sniegumu, ir būtiska. Komercmūzikā cilvēkiem pietiek ar to, ka kāds labā balsī nodzied cita sarakstītu dziesmu, bet pankrokā un industriālajā kultūrā vienmēr svarīgākais būs mākslinieka personīgā attieksme, pat ja viņš to pasniedz tehniski vājāk.
Mazie, melnie un bēdīgie jaunieši pēdējā laikā savairojušies vājprātīgā daudzumā. Kas, tavuprāt, cilvēkus mudina izvēlēties šos stilus kā savu pašizpausmi.
Pie tā, ka ir saradušies mazie, apmuļķotie cilvēciņi, kas ģērbjās melnā un īsti nesaprot, kāpēc to dara, ir pastrādājusi patērētāju kultūras mašīna, kas lieliski apguvusi veidus, kā var pārdot jebko. Es nevainoju šos mazos, melnos, jo viņi piedzimuši tādā vidē, un viņiem nav bijis jālauž džungļi, lai ko atrastu.
Pusaudžu gados esmu vairākas reizes bijis milicijā tikai tāpēc, ka esmu izskatījies citādi, kā pieņemts. Toreiz ar citādu izskatu pietika, lai menti uz ielas savāktu. Totalitārās sistēmas māca cilvēkiem domāt un meklēt, bet demokrātija un liberālisms piedāvā pilnīgu brīvību, kas pārvēršas bezformīgā bezatbildībā.
Vai liberālisms un tam līdzi nākošais politkorektums nav kļuvis pārspīlēts?
Jā, tas ir slimi. Liberālismā ir gatava programma, kurā nav nekāda ētiska pamatojuma. Es spēju cienīt atšķirīgi domājošus cilvēkus. Lai viņi dzīvo man līdzās, bet tolerance no manis prasa, lai es viņu nesaucu par to, kas viņi ir. Latvijā jau bijuši precedenti, kad cilvēku par savu uzskatu paušanu iesēdina cietumā.
Brīvība liberālismā ir pieņemama tikai tik tālu, kamēr runa ir par tiesībām izvēlēties starp divām precēm lielveikalā vai piecdesmit televīzijas kanāliem, bet tiklīdz cilvēks sāk izvēlēties starp vērtībām un kategorijām, tā parādās valsts ķetna. Liberālisms ļoti rupjā veidā diskriminē pats sevi. Ja tas nebūtu tik skumji, tas būtu smieklīgi. Cilvēkiem nevajadzētu vērsties pret kādu konkrētu politiķi, kurš ir savārījis ziepes, bet pret domāšanu kā tādu. Es gan apzinos, ka tā ir utopija, jo latviešiem trūkst ideju, kā cīnīties par savu brīvību miera laikos. Mūs apjāj katru dienu, bet dusmas tiek novirzītas uz kādu "zilo" vai citām blakusparādībām.
Redz, tu kritizē patērētāju kultūru, bet nedēļas nogalē tevi sastapu lielveikalā, kur tu līdz ar citiem stumdījies gar veikalu plauktiem. Nenonāc pretrunās?
Man vienalga, kur maizi pirkt un, ja man tuvākais punkts ir lielveikals, es maizi pērku tur. Atsakoties no lielveikala apmeklējuma, mēs neko negrautu. Tas notiktu tikai tajā gadījumā, ja to darītu visi. Es, protams, labprātāk atbalstītu mazos veikaliņus, bet Latvijā tiem nav iespēju. Redzot, ka cilvēki kredītu dēļ nošaujas vai tantiņas no bada izlec pa logu, par kādām iespējām visiem mēs vispār varam runāt?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
