Jau kopš savām pirmajām intervijām pašmāju medijiem Dzelme atklāti stāstījusi par to, kā viņa, meitene no stingras katoļu ģimenes, pusaudžu gados bija nolēmusi veltīt savu dzīvi Dievam un kļūt par mūķeni, bet tagad aktrise un gleznotāja atklājusi, kāpēc tas nav noticis un klostera vietā izvēlēts teātris.

"Ar mani nebija tā, ka pēkšņi izdomāju: vienā dienā metīšu ticības jautājumus pie malas un nu tik dzīvošu nost. Ar to ir saistīta milzīga vilšanās katoļu baznīcā. (..) Lēmums stāties klosterī savulaik bija pilnīgi nopietns. Laikam jau pats Dievs negribēja, lai tas notiktu, tāpēc piedzīvoju vilšanos," intervijā žurnālam Marta stāstījusi jaunā aktrise.

Meitene savulaik bijusi apmāta ar harizmātiskajām kustībām - grupiņām, kas veidojušās ap baznīcu, un kurās cilvēki pulcējušies, lai slavinātu Dievu.

"Atrodoties vienā no šīm grupām, man vienā dienā radās jautājums, kāpēc šeit esmu. Sapratu, ka tajā vājprātā varu iet bezgalīgi, ka ar Dievu tam vispār nav nekādas saistības, ka notiekošais ir paša cilvēka nervu šūnu uzbudināšana. Bet tā nav ticība, ja tu pats sevi uzvelc un mākslīgā veidā uzkačā.

Taču bija laiks, kad biju pārliecināta, ka tieši šeit slēpjas ticība Dievam. Kad no tās sevis uzkurbulēšanas atteicos, man kļuva ļoti viegli un trakoti smagi vienlaikus. Pirms tam katru rītu un vakaru gāju uz baznīcu, attiecīgi tā vietā palika tukšums," savulaik piedzīvoto vilšanos atceras Dzelme.

Laiks pēc harizmātisko draudžu pamešanas bijis sarežģīts - meitenei nav bijis vairs īsti, kurp iet, un viņa jutusies kā muļķe, kura nezina, ko darīt, bet tad viss salicies pa plauktiņiem, un atšķirībā no daudziem piemēriem, kad ticīgs cilvēks, kurš vīlies baznīcā, metas otrā galējībā un aizraujas ar laicīgās dzīves baudām, Dzelmei viss beidzies veiksmīgi.

"Esmu lasījusi vairākas liecības par to, ka prostitūtas un dzērājas kļūst par svētajām, bet mūki un svētie pusmūžā nonāk pretējā galējībā. Par laimi, varu teikt, ka man šī izvēle jau ir notikusi, ka tā man aiz muguras, nevis priekšā. Tā vilšanās, ja tev viss bijis pa īstam, ir liela trauma," pārdzīvoto analizējusi aktrise.

Pēc visa piedzīvotā Dzelme nav zaudējusi ticību Dievam un kļuvusi par konservatīvu baznīcu piekritēju. "Tā bija kaut kāda iekšēja zināšana, ka nedrīkstu ar izlaidīgu un neapdomīgu dzīvi sevi pilnīgi iznīcināt. Tādā absolūtā bezpriģelā nekad neesmu iekritusi. Man vispār šķiet, ka Dievs mani sargā," atzinusi aktrise.