Jūnija sākumā bijušais LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Šmits pārņēma biedrības NoPride vadību. Sarunā ar Mango, kas ir Šmita pirmā intervija kopš stāšanās jaunajā amatā, mācītājs uzsver to, ka viņam nav nekāda personīga naida pret homoseksuālistiem, ja vien šie cilvēki apzinās savu grēku, meklē, kā tapt atbrīvotam no tā un dziedinātam, un neapdraud citu Latvijas sabiedrības locekļu tikumību un cilvēktiesības.
Savu un organizācijas NoPride darbību viņš raksturo kā cīņu par tradicionālajām ģimenes vērtību saglabāšanu nevis pret karu ar homoseksuālismu.
Kas, jūsuprāt, ir homoseksuāli orientēti cilvēki - tā ir slimība vai cilvēku pašu izvēlēts ceļš?
Līdz septiņdesmito gadu vidum ASV un līdz pat XX gadsimta beigām Latvijā tā tika uzskatīta par seksuālu patoloģiju, ko ārstēja par valsts līdzekļiem un atsevišķos gadījumos par kuras praktizēšanu pat draudēja kriminālatbildība.
Homoseksuālisti ir cilvēki, ko Svētie Raksti definē kā personas, kas ir noraidījuši dievišķo patiesību un pievērsušies meliem, un šī iemesla dēļ tie ir krituši kārībās un nomainījuši dabisko kopdzīvi ar pretdabisko. Kristīgajā mācībā homoseksuālisma praktizēšana tiek uzskatīta par vienu nāves grēkiem, kura praktizēšana cilvēku var novest pie tā, ka viņš zaudē pašu dārgāko - mūžīgo dzīvību Dieva valstībā.
Protams, līdzās šim grēkam ir daudzi citi grēki, kuru praktizēšana - slepkavošana, zagšana, laulības pārkāpšana, zaimošana, maģisko prakšu piekopšana un citas lietas - var novest pie tām pašām sekām. Pret homoseksualisma grēku es nostājos tieši tāpat kā pret daudziem citiem grēkiem. Tas ne ar ko nav priviliģētāks, piemēram, par nimfomāniju. Ačgārnās orientācijas dēļ pat vēl kaitīgāks.
Ir ļoti daudz nopietnu zinātnisku pētījumu, kas pierāda, ka homoseksuālisms nav slimība, bet audzināšanas kļūdu, psiholoģisku traumu vai konkrētas seksuālas prakses rezultātā iegūta orientācija, kuru cilvēks praktizē tālāk, taču no šīs izvirtības un nepareizā dzīvesveida ir iespējams atgriezties un savu orientāciju atkal padarīt normālu. Protams, nerunāju par gadījumiem, kas jau pielīdzināmi neatgriezeniskai apsēstībai, kad persona dabiskais dzimums izkropļojies līdz fizioloģiskai kroplībai. Taču arī tad paliek cerība: kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam.
Homoseksuālisms sabiedrībā vienmēr ir eksistējis un eksistē, neraugoties ne uz kādiem protestiem un pretdarbību. Ko iesākt cilvēkam, kurš pēkšņi ir apzinājies savu homoseksualitāti?
Šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, un šeit liela loma ir kristīgajai baznīcai. Ir daudzi gadījumi, kas gan parasti tiek noklusēti no homoseksuālo personu aizstāvju puses, ka netradicionāli orientēti cilvēki var atgūt normālu orientāciju un kļūt veseli.
Viņiem ir jāgriežas pēc palīdzības, bet valsts institūcijām un baznīcai jārada iespējas šiem cilvēkiem anonīmi vērsties pie speciālistiem un saņemt kvalificētu palīdzību, piemēram, kā tas notiek ar anonīmajiem alkoholiķiem vai cilvēkiem, kam ir dažādas neirozes utt. Mums būtu vairāk jādomā, kā cilvēkiem palīdzēt, nevis tikai nosodīt - ar nosodījumu un aizliegumiem mēs neko nepanāksim.
Taču valsts uzdevums nav pēc iespējas vairāk atļaut, bet veselīgi regulēt situāciju sabiedrībā. Praidi izaicina sabiedrību uz neveselīgām sadursmēm neveselīgas sekusālās prakses popularizēšanas vārdā. Medicīnas doktors Džefrijs Satinovers apgalvo, ka homoseksualitāte veselībai nes daudz vairāk posta kā alkoholisms, savā grāmatā Homoseksualitāte un patiesības politika to pierādot.
Jūs sakāt, ka nevēlaties nosodīt, bet gan palīdzēt, tomēr NoPride līdzšinējā darbība liecina par ko citu - no malas tā izskatās visai agresīva un nosodoša.
Iespējams, ka esmu vienīgais no politiķiem, kas savā laikā gāja uz atklātu dialogu, kad pirmo reizi notika geju praida parādes, ko gan vajadzētu latviskot un saukt par pederastu lepnuma parādi. Lai gan man ir grūti iedomāties ar ko viņiem būtu, ar ko lepoties, bet vēl grūtāk ir izskaidrot to saviem bērniem, kuru tiesības tiek pārkāptas, kad viņiem ir jāvēro izvirtušu ārzemnieku un atsevišķu emigrācijas latviešu publiska perversiju izrāde pilsētas centrā.
Atgādināšu, ka parādes parasti rīko uzvarētāji jeb iekarotāji. Es atklāti aicināju, ka, pirms viņi nāk mūsu sabiedrībā un mēģina uzspiest savu vērtību sistēmu, viņiem būtu jāliek galdā pierādījumi un mediķu slēdzieni. Tas nav noticis vēl līdz pat šim brīdim. Viņu shēma ir citāda - mēs gribam publiski demonstrēt savu homoseksualitāti, mēs esam apspiestā minoritāte, jūs visi esat vecmodīgi un, pats galvenais, ja jūs mums neļausiet publiski propagandēt savu dzīves veidu mēs vērsīsimies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un Latvijai būs jāmaksā lieli naudas sodi.
Jautājums, par kādu iecietību un par kādām draudzības dienām te var būt runa? Tas ir atklāts mēģinājums ieviest diktatūru, un es esmu pret jebkura veida diktatūru - vai tā būtu pederastu un lesbiešu, nacistu vai arī komunistu diktatūru.
Kādēļ, jūsuprāt, homoseksualitātes popularizēšana ir tik kaitīga un sabiedrībai bīstama?
Tā apdraud pašas sabiedrības pamatus - ģimeni, rupji pārkāpj bērna tiesības un rada nepareizus priekšstatus par cilvēku savstarpējām attiecībām. Homoseksuālisti parazitē uz tradicionālo ģimeņu rēķina, jo no diviem viendzimuma pārstāvjiem bērni nevar rasties un te paceļas vēl viens jautājums par bērnu adopciju homoseksuālām ģimenēm. Tas veicina arī sabiedrības šķelšanos. Šeit būtu jāievēro jebkuram normāli domājošam cilvēkam saprotams princips - tas, ko cilvēks dara guļamistabā, ir viņa privātā lieta, par ko viņš ir atbildīgs tikai Dieva priekšā.
Ja cilvēkam patīk gulēt ar sava dzimuma pārstāvi, tā ir viņa privātā izvēle, kurā valsts neiejaucas. Bet līdzko šis pats cilvēks mēģina savu gultu un seksuālo orientāciju nest uz ielas un plātīties ar to viņš jau aizskar otra cilvēka tiesības un saņems nosodījumu. Tas notiktu arī tajā gadījumā, ja to darītu tradicionāli orientētie pārstāvji, kas sāktu skraidīt pa ielām un klāstīt, cik ļoti labi ir mīlēties tradicionālā formā. Lai arī cik Latvijas sabiedrība nebūtu toleranta tas izsauktu sašutumu.
Ir arī tādas seksuālo noviržu formas, kad, piemēram, cilvēkam rados seksuāla bauda, kaut ko aizdedzinot un vērojot, kā tas deg, vai arī virināt savu mētelīti un rādīt savas ģenetālijas, bet es nedomāju, ka sabiedrības vairākumam šādas darbības būtu pieņemamas pat, ja par to iespējams iestātos laikraksts Diena vai Sorosa fonds Latvijā ar visām savām apakšorganizācijām.
Sirreāla vai krimināla atkāpe. Kad Linda Freimane 2007. gada Draudzības dienās varavīksnes pielūdzējiem publikai vēstīja: "Man īpašu prieku sagādā Jums stādīt priekšā logotipa autori, kas ir mana sievu", saprotu, ka tas viņai bija īpašs "patiesības brīdis", taču daudziem "naturāliem" radās aizdomas, ka ilgstoši esam krāpti, proti, ka Linda Freimane ir "vīrs", kam ir sieva, tātad, Lindis Freimanis patiesībā ir vīrietis. Man nav zināms mediķu vai psihiatru slēdziens, kas viņai dotu tiesības mūsu valstī savu seksuālo partneri saukt par "sievu".
Vai jūs atbalstāt vardarbīgas metodes cīņā pret homoseksuālo personu pulcēšanos un savas seksuālās piederības popularizēšanu, kādas, piemēram, šogad tika izmantotas geju gājiena laikā Maskavā?
Homoseksuālisti pārkāpa Krievijas spēkā esošo likumdošanu, kas aizliedz homoseksuālisma orientācijas publisku propagandēšanu, un šī iemesla dēļ viņi tika apturēti. Krievijā, atšķirībā no Latvijas, respektē savas tautas, kristīgās baznīcas nevis ES pederastu lobiju intereses, un šeit gan mums būtu, ko no viņiem mācīties, ka katrai valstij un tautai ir pašcieņa un gadsimtiem ilgi pastāvošas tikumiskās vērtības, ko nevar tā vienkārši atcelt ar kaut kādām ES rezolūcijām vai direktīvām. Pat padomju iekārta tik nekaunīgi neiejaucās cilvēka seksuālas attiecībās, kā to tagad cenšas darīt ES birokrāti.
Vai šī gada Rīgas praids arī nevarēja beigties ar grautiņu, ja abas pretēji noskaņotās puses tiktu konfrontētas?
Tā jau arī bija homoseksuālistu vēlme provocēt grautiņu, bet policistu uzliktās barjeras, izjauca konfrontāciju. Viņi vēlējās atvērtu parku, un, zinot Latvijas sabiedrības nostāju, tur noteikti būtu grautiņš. Apvienībai Mozaīka vajadzētu citā, likumīgā veidā, iemācīties apgūt Eiropas strukturālos fondus, jo šobrīd, lai iegūtu Eiropas Savienības naudu, viņi cenšas radīt cietēja tēlu. Ja viņiem nepieciešami līdzekļi, to nedrīkst darīt, tracinot lielāko sabiedrības daļu un kūdot uz nekārtībām.
Homoseksuālisti Latvijā daudzkārt apelē pie tā, ka tiek diskriminētas viņu tiesības. Kā jūs komentētu šos pārmetumus?
Runāt par diskrimināciju un mētāties ar vārdiem, kuru saturs ir ļoti nopietns, nav ētiski pareizi. Tā mēs varam ātri nonākt pie geju diktatūras, kad viena cilvēku grupa līdzīgi, kā nacistu vai komunistiskās partijas pārstāvji ir pārāki savās tiesībās par citām cilvēku grupām.
Ja kāds homoseksuālists apgalvo, ka viņš ir diskriminēts, tas ir, viņiem tiek liegtas Satversmē garantētās cilvēktiesības, lai viņš man parāda kaut vienu piemēru. Latvijā jūs neatradīsiet nevienu homoseksuāli, kam tiktu liegta iespēja iegūt izglītību, saņemt medicīnisko aprūpi vai kam tiktu liegts darbs viņa seksuālās orientācijas dēļ. Tādu gadījumu Latvijā nav. Sūdzēties par to, ka viņam neļauj publiski izrādīties puskailam un staigāt apkarinātam ar mākslīgajiem falliem, piedodiet, bet tas jau ir citu Latvijas iedzīvotāju tiesību aizskārums, un mūsu pašu Satversmes 116. pants ierobežo šādu tikumības graujošu pasākumu izrādes. Mēs esam kristīga tauta, kam šādas vērtības nav pieņemamas.
Kā jūs pats esat nonācis līdz tik noteiktai pozīcijai un uzskatiem par homoseksuālismu?
Ticīgs cilvēks ir tolerants pret cilvēku, iespējams, pat tolerantāks par daudziem citiem, bet Svētie Raksti kategoriski aizliedz būt tolerantam pret grēku un grēcīgu darbībām, kas pavedina citus grēkot. Cilvēkiem, kas seko Svētajiem Rakstiem, gan kristiešiem, gan musulmaņiem un jūdaistiem, šādu lietu publiska demonstrācija ir Dieva patiesības zaimošana
Kā jūs vērtējat šur tur izskanējušo vēlmi, ka izglītības iestādēs vajadzētu ieviest stundas, kurās vajag mācīt toleranci pret homoseksuālismu?
Latvijas Republikas spēkā esoša Satversme, šādu iespēju neparedz, jo Satversmes 110. pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Iespējams, arī sātanisti vēlētos skolā skaidrot savu Sātana Bībeli, bet viņiem šīs tiesības ir liegtas.
Kas tad būtu tās grāmatas, ko nepieciešams izlasīt jauniešiem, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas par tradicionālām vērtībām?
Es vēlētos, lai jaunatne lasītu tās grāmatas, kas paplašinātu viņu apvārsni un palīdzētu tiem pieaugt kā savas zemes un tautas patriotiem, pat tikumiskām personībām, kas ne tikai skaisti runā, bet arī pareizi rīkojas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
