Mozart, Mocarts
Foto: Wikipedia

Nīderlandiešu oftalmologs Rihards Zeherss no Amsterdamas universitātes paziņojis, ka, visticamāk, slavenais austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts (attēlā) pāragri aizgājis no dzīves streptokoka infekcijas dēļ.

Pāris mēnešus pirms savas nāves, 1791. gada septembrī, Mocarts atgriezās no Prāgas Vīnē, pabeidza operu Burvju flauta, apmeklēja Bādeni, kur ārstējās viņa sieva, un ķērās pie sava pēdēja darba - Rekviēma, būdams pie pilnas veselības. 20. novembrī viņš pēdējo reizi uzstājās publikas priekšā, bet pēc divām dienām smagi saslima un nepilnu divu nedēļu laikā nomira.

Pēc viņa nāves presē ātri izplatījās ziņas, ka komponists ir noindēts, tomēr XIX gadsimtā pieņēmums, ka Mocartu nogalinājis itāļu izcelsmes austriešu komponists Antonio Saljeri, vairs netika uztverts nopietni, un vispopulārāko viņa nāves cēloņu minējumu vidū bija sifiliss, vaskulīts (asinsvadu iekaisums), akūts reimatiskais drudzis, trihineloze un asins saindēšanās.

Tomēr, kā uzskata Zeherss, iespējams, Mocartu nonāvējusi streptokoka infekcija. Kā Zeherss raksta žurnālā The Annals of Internal Medicine publicētajā pētījumā, viņš kopā ar saviem kolēģiem apkopoja ne tikai liecības par Mocarta simptomiem, bet arī par izplatītākiem mirstības iemesliem Vīnē XVII gadsimta beigās. Pētnieki apskatīja periodu no 1791. gada novembra līdz 1792. gada janvārim. Kā atklājās, šajā laikā nomira daudz jaunu cilvēku - vairāk nekā citos gados. Visbiežāk viņi mira no tuberkulozes, nepietiekama uztura, gremošanas trakta saslimšanām un insulta. Tomēr šajā periodā bijis izplatīts vēl kāds simptoms, kas nav raksturīgs jauniem cilvēkiem - tūska. Pēc pētnieku domām, tas var norādīt uz epidēmiju, kas ietekmēja nieru darbību.

Zināms, ka Mocarts, kurš nomira 1791. gada 5. decembrī, savas dzīves pēdējās dienās cietis no smagas tūskas, kas traucējusi viņam gultā pat pagriezties uz otriem sāniem. 35 gadus vecais komponists cieta arī no drudža, sāpēm mugurā un izsitumiem, kas visi ir streptokoka infekcijas simptomi. Reizēm streptokoka infekcija var pāraugt akūtā nieru saslimšanā glomerulonefrītā, kas izskaidrotu tūsku.

Kā pētījumā norāda Zeherss, simptomu uzskaitījums vien nevar būt noteicošais, jo daudzām saslimšanām tie var būt līdzīgi, un izšķiroša ir informācija par epidēmiju. "Paies vairāki gadi vai varbūt vairāk, pirms kāds piedāvās labāku diagnozi," sacīja pētnieks.

Sharing Options

Source

LETA
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus