Kā liecina raksts, kas publicēts žurnālā Proceedings of the National Academies of Science, zinātnieki patiešām ir pārliecināti, ka viņiem izdevies atminēt šo mīklu, kas daudzus gadus nodarbinājusi ne vienu vien antropologu.
Viņi uzskata, ka šo Āfrikas ekvatoriālo mežu iedzīvotāju augums, visticamāk, ir selektīva adaptācija pie tropiskajiem mežiem, kuros viņi medī un iegūst cita veida pārtiku. Pēc pētnieku vārdiem, tieši mazā auguma dēļ pigmejiem tik veiksmīgi izdodas ceļot pa mežiem.
Pētījuma vadošais autors ir Pensilvānijas štata universitātes antropoloģijas un bioloģijas katedras docents Džordžs Perijs, kurš kopā ar šīm afrikāņu ciltīm dzīvojis vairākus mēnešus.
"Tropiskie meži ir vieta, kur cilvēkam ir neiedomājami grūti izdzīvot - tur ir karsts, mitrs, ierobežots barības daudzums. Tomēr pigmejiem izdodas dzīvot tādos apstākļos, kas citām tautām šķistu neizturami," komentē Perijs.
Rakstā teikts, ka zinātnieki pētījuši pigmeju genotipu un salīdzinājuši to ar viņu lauksaimniecības kaimiņiem - bakinga tautu, ar kuru tie regulāri meža veltes maina pret graudiem, kā arī lopkopības kaimiņiem - baka tautu, kas runā bantu valodā.
Tieši ar šo divu tautu pārstāvjiem pigmeji reizēm arī noslēdz laulības, lai gan lielākoties precas savas cilts ietvaros.
Speciālisti noskaidrojuši, ka pigmeju nelielais augums ir nevis ģenētiska mutācija, kā tas ir ar dažām pundurisma formām, bet gan dažādu genoma izmaiņu rezultāts, kas būtiski ietekmējis viņu augumu.
"Nelielais augums par selektīvu adaptāciju pie tropu mežiem kļuva vairāku iemeslu dēļ - pirmkārt, mazam ķermenim ir nepieciešama neliela barības deva, kas grūti caurejamos džungļos ir būtisks faktors.
Tāpat neliels ķermenis izdala mazāk siltuma, kas nav mazsvarīgi karstā un mitrā klimatā. Un maziem cilvēkiem, protams, ir daudz vieglāk pārvietoties meža biezoknī un kāpt kokos," rezumē Džordžs Perijs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
