Populārais žurnālists un pasniedzējs Kārlis Streips (attēlā centrā) jau labu laiku aizrāvies ar teātra spēlēšanu, un kopš aizvadītā gada viņš darbojas pašmāju improvizācijas teātra kolektīvā Slepenie.
"Slepenos es neizvēlējos, Slepenie izvēlējās mani. Producents Džerijs Šterns kādu dienu pērn sazinājās ar mani un vaicāja, vai es gribētu piedalīties, un es teicu "jā". Slepenajos mani apraksta ar vārdiem "neatkarīgais improvizators", sarunā ar DELFI Izklaide atceras Streips.
Pieredze skatuves darbībā viņam bijusi arī agrāk - bērnībā Kārlis piedalījies ludziņās Čikāgas latviešu pasākumos, bet tā īsti teātra dzīvei Streips pievērsies tikai pēc pārvākšanās uz Latviju.
"Katrā gadījumā Amerikā es ar teātra lietām nenodarbojos, lai gan man vienmēr ir licies, ka būt par televīzijas žurnālistu un pasniedzēju universitātē arī prasa zināmas aktiera iemaņas," atzīst žurnālists.
Dzīvojot Latvijā, viņš piedalījies Dailes teātrī iestudētajā izrādē Šveika jaunās dēkas, kur viņam uzticēta rakstveža Cvībelfiša loma, vēlāk viņš tajā pašā teātrī vadījis Teātra dienu pasākumu, kas bija parodija par Eirovīzijas dziesmu konkursu.
Ap to pašu laiku viņš sācis darboties teātra un džeza klubā Hamlets, kur Rolandam Zagorskim radās doma par raidījuma Skats no malas parodēšanu - Streips bijis vadītājs, bet aktieri un komiķi, starp kuriem bija Raimonda Vazdika, Vilis un Zane Daudziņi, Juris Strenga, Dainis Gaidelis un citi, tēloja "žurnālistus".
"Sākumā viņi bija uz skatuves un es zāles priekšpusē ar muguru pret publiku, un tas bija labi, jo, piemēram, kad Dzintra Klētniece no ķešas izvilka sarakstu par tūrisma pakalpojumu cenām Latvijas laukos (piemēram, kāju sildīšana govs pļeckā - 50 santīmu; divas pļeckas - 75 santīmi u.tml.), es smējos līdz asarām, un parodiju gadījumā pašam sākt zviegt nav īpaši vēlams," profesionālos kuriozus atklāj Streips.
Vēlāk žurnālists jau bijis uz skatuves kopā ar aktieriem un arī pats spēlējis dažādus tēlus, bet paralēli tam visam viņš kādu laiku arī piedalījies Hamleta improvizācijas vakaros.
Tagad viņš darbojas apvienībā Slepenie, bet, skaidrojot, kāpēc sirdij tuvs ir improvizācijas žanrs, Streips atzīst, ka tur katru reizi ir kaut kas cits, kas ir gana jautri, un ne mazāk svarīgs ir fakts, ka nav jāmācās gara loma - tēmas visbiežāk pasviež publika un tad skatās, ko aktieri izdomās ar tām darīt.
Uz jautājumu, kas ir ērmīgākais, ko Streips darījis uz skatuves, viņam ir grūti atbildēt, jo improvizācijā ērmīgs ir ļoti daudz kas.
"Tāpat katrā skečā darītais var ātri piemirsties, jo jau pēc minūtes ir jādara pavisam kaut kas cits no pavisam citas kategorijas. Katrā ziņā Slepeno izrāžu klipi ir atrodami internetā, kur katrs var paskatīties, kas un kā," stāsta žurnālists.
Tos, kuri nolēmuši nākt uz improvizācijas teātru izrādēm, Streips aicina būt aktīviem un piedalīties procesā, jo aktieri ir gatavi izpildīt norādījumus.
"Aktieros ir teiciens, ja zālē ir mazāk cilvēku nekā uz skatuves, tad izrādi var nerādīt, bet improvizācijā tas ir sevišķi būtiski, jo saite ar publiku ir daudz ciešāka nekā, piemēram, spēlējot Romeo un Džulietu," pārliecinājies žurnālists.
"Informāciju par kustību var atrast šajā portālā, un es ļoti ieteiktu katram, kurš nav pilnīgs nūģis ar uzskatu, ka dzīvē nav nekā laba, paķert kādu draugu vai draudzeni aiz elkoņa un iet kādu no pasākumiem noskatīties.
Puslīdz droši varu garantēt, ka būs jautri. Ja laimēsies, varbūt pat pats tiksi uzaicināts uz skatuves, lai piedalītos kādā skečā. Tiesa, ne visi to uzskatītu par laimīgu notikumu," aicina Streips.
Video: Streips skečā Notikums suņu patversmē iejūtas četrkājainā lomā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
