Aicinājums uz deju, jo – to var darīt ikviens!

Ir svarīgi iepazīt cilvēkus

"Ne velti idejas nosaukums ir "Dejas diena Tavā darbā" – tā būs horeogrāfu sadarbība ar pilsētas iedzīvotājiem. Tas viss radās vairāku konkrētu profesiju un to pārstāvju profesionālo kustību un žestu dēļ, kas tiek izmantoti ikdienā savā darbā, bet, no malas skatoties, bieži vien šķiet kaut kas virtuozs," pasākuma ideju skaidro Laura Stašāne un min frizierus, taču tikpat labi tie varot būt pārdevēji, kas sver un iesaiņo salātus: "Tas temps un precizitāte ir tāda, ka tajā brīdī tu nodomā – oho, tie ir nedēļas un mēneši, kamēr to visu var apgūt!"

Protams, būtiska ir konkrētās profesijas pārstāvju atraktivitāte, taču projekta autoriem šķitis interesanti ar horeogrāfijas palīdzību izcelt varbūt mazāk pamanītās profesijas. "Mums saziņa ar pārdevēju ir, kaut ko nopērkot, taču tieši horeogrāfs ar savu skatienu var pamanīt atšķirīgo, to sakārtot vai pat mainīt, profesiju kustībām un žestiem piešķirot kaut ko neikdienišķu. Viņi dara to, ko parasti, bet tas tiek paspilgtināts, izcelts, pavērsts citādāk."

Otrs aspekts – horeogrāfi strādā ar konkrētiem cilvēkiem, uzklausot viņu stāstus un pārdomas par profesiju, viņu vēlmes, sapņus un arī uzzinot, no kā šie cilvēki varbūt baidās. "Visas šīs lietas parādās varbūt ne pirmajā sarunā, taču horeogrāfi ir turpinājuši strādāt un atraduši cilvēkus un konkrētās profesijas pārstāvjus, ar kuriem vēlējās strādāt un turpināt sadarbību," skaidro Laura. Taujāta jau par konkrētām projektā iesaistītajām profesijām, viņa smej, ka tieši sabiedriskā transporta kontrolieri esot bijuši visatsaucīgākie un atraktīvākie. "Tas bija neticami: kad aizgājām satikties, mums pretī sēdēja jau seši potenciālie dejotāji! Viņu savstarpējās sarunas ir tik jaukas, viņi visu laiku joko.

Tur sēžot, pat nodomāju – o, viņi ir tik relaksēti!" atminas Laura, akcentējot, – kontrolieru gadījumā tas ir stāsts, ka šo profesiju var parādīt mazliet citā gaismā, cilvēkiem iedodot citu skatījumu – ka kontrolieri ir ne tikai represīvais aparāts vai soģi, bet ka tev pretī ir normāli cilvēki un ka tāds ir viņu darbs. "Kā to pateikt nevis ar vārdiem, bet ar kustību un caur ķermeni. Tā ir informācija, ko lasām neapzināti. Horeogrāfi to ir pieraduši lasīt, jo tā ir viņu ikdiena, viņi ikdienā strādā ar ķermeni, bet mēs – "parastie cilvēki" – lielākoties to ignorējam, jo tā ir sekundāra informācija."

Savukārt Kristīne Vismane, kura strādājusi ar velokurjeriem un Vērmanes dārza dārzniekiem, akcentē, – tā bija ļoti laba pieredze: "Lai labāk izprastu profesiju un to, ko šie cilvēki dara, viņi ir jāiepazīst. Bez tā nav vērts. Jo tā ir mūsu pašu redzesloka paplašināšana – cik tālu šī kustība ies, cik smalka tā būs, un kā tā rodas."

Pēc strādāšanas ar dārzniekiem Kristīne secinājusi – katram no viņiem ir sava mīļākā kustība un tas, ko patīk darīt. "Marikai patīk strādāt ar zemi. Savukārt kādam 23 gadus vecam puisim, kurš dzied korī un allaž vēlējies būt sporta dejotājs, patīk strādāt ar mašīnām. Vēl kādam patīk zāģēt kokus, jo viņš uzreiz redz sava darba rezultātu. Un tad vēl tie visi komentāri par darbu, papildu stundām, svaigo gaisu – tas personiskais dod papildu apjomu un saturu, kas mums kā horeogrāfiem liek uz formu paskatīties citādāk un padomāt, kādēļ mums patīk konkrētās kustības. Tie vērojumi ir interesanti."

Tikai trīs minūšu uzmanība

Visu to apgūstot, horeogrāfi konkrēto profesiju pārstāvjiem sagatavojuši trīs līdz piecas minūtes garas dejas, turklāt ņemts vērā aspekts, ka šis pasākums norisinās darbdienas vidū. "Tas arī bija mūsu mērķis – parādīt, ka deja var tikt integrēta ikdienā, ka tev nav īpaši jāsaģērbjas, jāvelk augstpapēžu kurpes, jāiet deju zālē un jānostājas kādā noteiktā pozīcijā. Ka vienkārši var uzdejot trīs minūtes. Kas tas ir – trīs minūtes no tavas darbdienas – laiks, kurā sev un citiem vari dot tik daudz emociju," Kristīnes teikto turpina Laura. Turklāt dejas dienas dalībniekiem netiks mācīts ne valsis, ne tango, rumba.

"Stāsts ir par to, ka deja un veids, kā tu kusties, jau pati par sevi ir vērtība. Tā arī var iezīmēt žanru "laikmetīgā deja", jo vārds "laikmetīgais" norāda uz visu, kas šobrīd ir aktuāls – tas ir indivīds, kas ir jēgpilns un piepildīts. Ticiet man: ja pieci cilvēki, kas sēž vai stāv frizētavā, vienlaikus pagriež galvu vienā virzienā, tam ir efekts, to uzreiz pamana!"

Laura Stašāne atgādina horeogrāfes Elīnas piedzīvoto, kura pirms dažām dienām strādājusi ar frizieriem. "Frizētavas logi bija izgaismoti, un iekšā notiekošais bija labi redzams no ielas. Pretējā restorānā sēdošie cilvēki bija sapulcējušies pie loga un vienubrīd pat aplaudēja, jo, viņuprāt, topošais priekšnesums patiešām bija izdevies. Tas ir stāsts par tām trim minūtēm, kurās notiekošais pievērš uzmanību." Tādēļ pilsētā ir atrastas vairākas vietas, kurās darbosies horeogrāfi – gan Brīvības pieminekļa apkaime, gan Vērmanes dārzs –, kur pasākuma rīkotāji cer uz "nejaušajiem garāmgājējiem", kuriem atradīsies trīs minūtes laika, lai apstātos, paskatītos un papriecātos.

"Ja viņš gribēs iesaistīties, tad ieteiktu izpētīt maršrutu (tas pieejams Latvijas Jaunā teātra institūta mājaslapā), kas sāksies Vērmanes dārzā, turpināsies pie Brīvības pieminekļa, pēc tam varēs doties uz "Emīla Gustava šokolādi", "Zvaigznes" grāmatnīcu un mūzikas veikalu "Upe" un noslēgsies 13. janvāra ielā, kur dejos biļešu kontrolieri. Esam izstrādājuši maršrutu ar savu ritmu – tu ej no vienas vietas uz otru, skaties dejas un pats izveido kopējo noskaņu. Protams, var noskatīties tikai vienu deju, jo ir vietas, kur apmeklētāju skaits ir ierobežots – piemēram, veikals vai frizētava. Ar to mēs rēķināmies, tādēļ katram maršrutam būs pavadonis, kas cilvēkus vedīs, un arī gājiens būs kā izrāde. Turklāt, ja vietu trūkuma dēļ kādu deju nevarēs noskatīties, to varēs izdarīt nākamajā reizē, jo dienas laikā katra horeogrāfija tiks atkārtota trīs reizes. Ir arī otrs maršruts, pa kuru doties. Un ir arī pilsētvides vietas, kur dejas var skatīties neierobežots cilvēku skaits."

Kristīne un Laura piekrīt – jā, šis pasākums noteikti ir aicinājums cilvēkiem vairāk izkustēties, atceroties, ka ķermenis ir mūsu vērtība. "Tu ej no vienas vietas uz otru, lai skatītos, nevis sēdi zālē un gaidi, kad tev kaut ko prezentēs, jo esi nopircis biļeti. Tā ir aktīva dalība. Ceram, ka cilvēki paši vēlēsies iesaistīties, ka tas būs stimuls – ziedot trīs minūtes sava laika, ja dejā iesaistītie cilvēki arī šo laiku ir ziedojuši. Par to nav jāmaksā, atliek tikai noskatīties."

"Mēs neesam ziemeļnieciski stīvi! Un man šķiet, ka "latvietis vidējais" dažkārt pats neaptver, cik viņš ir atsaucīgs," rezumē Kristīne, bet Laura piebilst – tiesa, ka daži cilvēki ir ļoti piesardzīgi, bet daži pasākumā metas iekšā, tā teikt, līdz kaklam. "Daži ir piesardzīgi un domā – ai, kā tas izskatīsies no malas? Jo tas ir neparasts projekts. Ja cilvēkam pasaka "gribam, lai tu dejotu", cilvēks iedomājas valsi vai tautas dejas. Bet šeit runa ir par kustībām un par kaut ko ļoti vienkāršu, kas var kļūt par saturu un stāstu," meitenes rezumē.

Galvenais – pievērst uzmanību videi

Vai šī sadarbība varētu noderēt, kādreiz veidojot horeogrāfiju uzvedumiem? Kristīne pārliecinoši saka – pilnīgi noteikti! "Tas liek novērtēt ikdienas lietas, nevis skriet tikai uz tehnikām, uz zāli un ieslēgties savā laukā, bet atvērties un pievērst uzmanību kustībām un cilvēkiem, kas maina tēmas, kas ir aktuālas un par ko gribas veidot izrādi. Iespējams, kādā no manām horeogrāfijām nākotnē pat varētu redzēt kādu no šīs Dejas dienas priekšnesumu elementiem." Horeogrāfiem arī šis projekts ir izaicinājums, jo viņi nāk ar savām ambīcijām, kuras vēlas piepildīt. "Tādēļ neredzam to, ko piedāvā vide. Kā reiz teica itāliešu horeogrāfe, kura mums vadīja meistarklases – ir jānāk kā uz tukšu telpu, atmetot savas zināšanas un uz visu paskatoties kā pirmo reizi. Nevis kā horeogrāfs, bet kā cilvēks."

"Bieži vien vidē skaņas jau veido muzikālu partitūru, un to var izmantot. Velokurjeriem ir rācijas, kur nepārtraukti skan sarunas; ieslēdzot un izslēdzot tās, rodas skaņa, kas liek pievērst uzmanību ikdienišķām skaņām – ka tās veido ritmu, ka tās var izmantot un ritmizēt. Ir svarīgi izcelt dabisko vidi un tās skaņas, nevis mēģināt mākslīgi kaut ko iebūvēt. Svarīgi ir ieraudzīt cilvēkus viņu ikdienas vidē."

"Bal Moderne" – jautrākais deju projekts

"Otrdien visi ejam dejot!" aicina Laura, atgādinot, ka plkst. 19 kultūras vasarnīcā "Esplanāde 2014" sāksies "Bal Moderne" – tikpat svarīga Dejas dienas daļa, kurā aicināts iesaistīties ikviens, kas vēlas pievienoties. "Tas būs kolektīvs piedzīvojums, kas atceļojis no Francijas vai Beļģijas, kas eksistē jau divdesmit gadus. Šis projekts būtībā ir kā izrāde, kas var notikt tikai tad, ja tai ir skatītāji, kas reizē ir arī dalībnieki." Horeogrāfi cilvēkiem iemācīs trīs īsas dejas, un pēc tam visi pasākuma apmeklētāji tās arī nodejos.

"Protams, horeogrāfi ir trenēti uz to, kā viņi māca, kā animēs kustības, un horeogrāfijas ir īpaši veidotas cilvēkiem, kuriem nav zināšanu dejā, kur nu vēl laikmetīgajā dejā."

Jāpiebilst, ka horeogrāfijas "Bal Moderne" veidojuši ļoti slaveni horeogrāfi, kuri šajā jomā tiekot uzskatīti teju vai par zvaigznēm. "Manuprāt, tas ir lieliski, ka viņi mēģina saprast, kas ir vieglā kustībā, ejot atpakaļ pie netrenētā ķermeņa, dodot tam iespēju kaut ko iemācīties." Turklāt, pēc Lauras domām, "Bal Moderne" esot visjautrākais deju projekts. "Tas ir stāsts nevis par to, cik skaisti es nodejošu un cik labi izskatīšos, bet – cik labi es jutīšos un cik jautri būs man un apkārtējiem. Smieklīgie elementi cilvēkus atbrīvo un liek saprast – es to varu izdarīt, un to var izdarīt arī mans blakusdejotājs. Šis projekts ļoti strādā uz saspēli: tu dari pats, dara cilvēks tev blakus, un dara arī viņa kaimiņš." Laura akcentē, – "Bal Moderne" ir ļoti viegls, kur var pieslēgties vienai dejai, vai, ja gribas, piedalīties visos trijos priekšnesumos.