Viļa Daudziņa monoizrāde ilgst gandrīz trīs stundas, taču uzmanība atslābst tikai atsevišķos momentos. Aktieris filigrāni izveidojis stāstu kompozīciju ar "iešūpojošu" ievadu, izvēlētiem spriedzes momentiem, ar klusuma mirkļiem pārdomām un skatītāja personīgajām asociācijām. Līdzās ir gan komiskais, gan traģiskais un paradoksālais. Varētu šķist, ka komika panākta tikai "ārējiem" līdzekļiem, atdarinot stāsta varoņu valodas akcentu un runas stila īpatnības (neiztrūkst pat latviešu skatītāja tik gaidītie joki par kakām un pirdieniem, uz ko publika joprojām reaģē apbrīnojami atsaucīgi…). Taču vēl lielāka nozīme bijusi tam, kā un kas skatuves priekšnesumam atlasīts no varoņu stāstītā. Pieļauju, ka tie nav bijuši tikai trīs prototipi, bet aktieris šo to pats vēl klāt sacerējis, lai stāsti veidotu dinamisku un nospriegotu dialogu arī paši savā starpā. Turklāt izrādes kompozīcijā izmantots "stāsts stāstā" jeb "teātris teātrī" princips. Šo trīs dažādo Savicku, II Pasaules kara dalībnieku un aculiecinieku stāstus, nomainot tikai kreklus, izstāsta aktieris Vilis Daudziņš, kurš, izrādei sākoties, personīgi stādās priekšā, paskaidrojot, kā tapusi šī izrāde. Viņa vectēvs Augusts Savickis visus šos gadus skaitījies karā bez vēsts pazudušais. Palikušajiem pazudušais pa īstam miris ir tikai tad, ja zināma kapa vieta. Meklējot to, Vilis Daudziņš gan ticies ar vēl dzīvajiem karu piedzīvojušajiem, gan pētījis arhīvu un muzeju materiālus. Viegli iedomāties, kā ģeometriskā progresijā tikai pieaudzis jaunu jautājumu un nezināmo skaits. Tas pilnīgi noteikti bijis grūtāks uzdevums nekā noslīpēt vienu Latviešu stāstu. Turklāt sarežģītāku uzdevumu padarīja arī personīgais faktors. Tāpat – diez vai skatītāju zālē atradīsies kāds, kurš izrādes laikā neiedomāsies par savu vectēvu. Arī viņš noteikti ir kaut ko stāstījis, bijis par kaut ko pārliecināts, atstājot iespaidu uz mūsu attieksmi pret karu, ebrejiem, Hitleru, PSRS utt. Kā rezultātā tev rodas sajūta, ka izrādes laikā kontaktē ar savu personīgo vēsturi.
Viens no Savickiem uzstājīgi saka: sava vēsture ir "jāzin", īstā vēsture!... Jā, interesanti, kā skolā šobrīd tiek mācīta vēsture. Skatoties izrādi jādomā arī par to, kas vispār ir vēsture un ko nozīmē "īstā" vēsture? Bezkaislīgi pat faktus nav iespējams pasniegt! Viss atkarīgs no konkrētā cilvēka – skolotāja ģimenes likteņiem, viņa attieksmes pret notikumiem un izvēlētajām mācību grāmatām. Izrādē lieliski izdevies izstāstīt par vairāk nekā pusgadsimtu seniem notikumiem no trim (pašu V. Daudziņu ieskaitot, no četriem) skatu punktiem. Un iznāk, ka vienalga "patiesība ir kaut kur ārā"… Jo katrā no mums iekšā jau var būt tikai viena pārliecība, ko veido simttūkstoš faktori – sākot ar vietu un laiku, kurā esi piedzimis, kādi lielās vēstures notikumi šķērsojuši tavu dzīvi, kādus cilvēkus esi saticis, kas ir tavi skolotāji, kāds ir tavs raksturs un dzīves uztvere…
Droši vien vieglāk dzīvot, ja visās lietās ir kāda viena patiesība. Īpaši, ja tas nav pretrunā ar tavu pārliecību. Gan attiecībā uz II Pasaules karu, gan… uz 13.janvāra notikumiem Vecrīgā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
