Skatītājs vērtē: 7 dienas un naktis ar Merlinu – dzīves nepanesamais vieglums  (6)

Vēlme izstāstīt tik spilgtas popkultūras ikonas kā Merlinas Monro dzīvi pusotrā stundā ir visnotaļ pretencioza, bet, skatoties filmu, šķiet, ka risks ir attaisnojies. Iespējams, tieši tāpēc, ka režisors smagsvaru no pilnīga aktrises biogrāfijas izklāsta novirzījis uz netverami vieglu viņas personības detaļu tēlojumu, kuru lieliski raksturotu vārds "poētisks".

Šādām filmām tik ļoti nepieciešamo ticamības garšu, piešķir tas, ka tās pamatā ir reālas personas Kolina Klārka, kuru filmā burvīgi attēlo Edijs Redmeins (Eddie Redmayne), memuāri – stāsts par neilgo laiku, kurā viņam sanācis izveidot ļoti tuvas attiecības ar Holivudas slavenību, kamēr viņa filmējusies britu teātra un kino zvaigznes Laurensa Olivjē, kuru ne mazāk šarmanti attēlo aktieris Kenets Branags (Kenneth Branagh), filmā "The Prince and the Showgirl". Šķiet, ka tieši memuāros aprakstīto dienu, kuru laikā 23 gadus vecais jauneklis guvis pietiekami intīmu ieskatu Monro personībā, ekranizācija ir filmas veiksme. Tādejādi "Septiņas dienas un naktis ar Merlinu Monro" nepretendē uz aktrises sarežģītās un noslēpumos tītās personības attēlojumu, bet gan ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties pietiekami daudzās intīmās detaļās, lai skatītājiem sniegtu vilinošu ieskatu tajā, kādu Merlinu Monro iepazina Klārks.

Filmas noskaņas poēzija ir teju vai ēteriska. Lielākoties tas ir Mišelas Vilijamsas tēlotās Monro nopelns. Viņas rotaļīgums, šarms un spēja iedzīvināt slavenās aktrises suģestējošo auru rada brīnišķīgu saspēli ar Redmeinu, kura spēlētais Kolins ir jaunības aizrautības un nevainīga naivuma pilns. Tieši šīs jaunekļa īpašības ļauj piekļūt tik tuvu Merlinas iekšējās būtības detaļām, atklājot to, kas viņu padarīja par lielisku aktrisi, bet reizē arī traģisku personību. Jāatzīst, ka tāpat kā uz Monro šarmu uzķeras nesen kino industrijā karjeru sākušais Klārks, to izdara arī skatītājs.

Viljamsa Monro lomā tiešām ir lieliska. Vieglais flirts, kurš pavada katru viņas kustību, gan dejojot filmēšanas laukumā, gan patīkami vadot laiku ar jauno paziņu, strāvo no ekrāna. Tik pat ļoti jūtams arī Monro apjumums un nesapratne, netiekot galā ar savām lomām un lielo uzmanību, kura nāk līdzi piešķirtajam zvaigznes statusam. Vēl lielāku slogu visam uzliek viņas nesakārtotā privātā dzīve. Iespējams, tieši šīs smalkās detaļas, kuras atklāj zvaigznes vājumu, padara arī pašu filmu tik pievilcīgu un atbruņo skatītāju ar norādi, ka aiz satriecošās personības čaulas slēpjas viegli ievainojams cilvēks, kura vājības ir arī viņa talanta avots. Protams, ņemot vērā Monro biogrāfijas sarežģītību šie fragmenti ir tikai niecīgs ieskats viņas personībā. Tomēr tie sniedz pārliecinošu un noslīpētu iespaidu.

Vizuālā ziņā ļoti pievilcīga šķiet režisora izvēle iedzīvināt Merlinu, izmantojot viņas fotogrāfiju un filmu fragmentu citātus, kurus izspēlē Viljamasa. Tie vēl vairāk pastiprina jau tā acīm redzamo aktrises līdzību ar Holivudas zvaigzni. Tas, kā viņa koķeti piemiedz ar aci preses fotogrāfiem, pozē Vindzoras pils personālam maigi radot žestu, kurš lūdz redzēto paturēt noslēpumā, un aina, kurā ar nedaudz sajauktajiem, lokotajiem matiem baltajos rītassvārkos viņa atgūlusies uz dīvāna, vēl vairāk rada iespaidu, ka Vilijamsas vietā ekrānā sevi spēlē pati Monro.

Filma parāda tik ļoti dievinātās personības dzīves skaistumu un postu, tādejādi precīzi uzliekot uzsvarus uz to, cik lielus upurus prasa izvēlētais dzīves veids. Ne velti filmas beigās Monro atzīst, ka nespētu dzīvot bez Holivudas un tajā pašā laikā skaidri liek saprast, ka būt Merlinai nozīmē notēlot viņu.