No 4. līdz 8. septembrim jau 17. reizi norisināsies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums - starptautisks pasākums dokumentālo filmu profesionāļiem un filmu skatītājiem. Sadarbībā ar foruma veidotājiem portāls "Delfi" piedāvās filmu recenzijas, ko veidojuši Latvijā pazīstami dažādu nozaru pārstāvji - kino mīļotāji.
Šoreiz filmu "Es elpoju" vērtē "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta.
Filmas pamatā ir reāls stāsts par jaunu vīrieti, kurš izdzīvo savas dzīves pēdējās mēnešus, atvadoties no sievas un nesen dzimušā bērniņa. Skarba realitāte, kas skatītājam raisa visdažādākās emocijas – no izmisuma, dusmām, līdzjūtības līdz pat vēlmei rīkoties, lai nebūtu bezspēcībā jānoskatās uz traģisko ģimenes stāstu. Ne velti pēc filmas pirmizrādes 2012. gadā ir izveidojusies labdarības kustība ar mērķi sekmēt izpēti un diagnostiku slimībai, ar ko sirga filmas galvenais varonis arhitekts Neils.
Izcilajā dokumentālajā filmā "Es elpoju" katrs var atrast savu pavedienu, ko sadzirdēt un pārdomāt. Filmas varonis Neils, zinot, ka nāve pienāks neizbēgami un ātri, atrod sevī neticamu gribu, spēku un pat dzīvesprieku, un izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, raksta savu blogu. Viņš apzināti gatavojas savai aiziešanai, nokārtojot gan gluži praktiskus jautājumus, gan gatavojot savu dēlu dzīvei bez tēta. Filma liek izdomāties no par dzīves trauslumu un laiku, ko nevajag steidzināt, jo tas nepielūdzami steidzas pats.
Galvenā varoņa atklāsmes, kas radušās, apzinoties, ka viņa laiks ir ļoti limitēts, ļauj filmas skatītājiem uzdod sev daudz svarīgu jautājumu. Vai kaut ko savā dzīvē nepalaižam vējā? Vai varam piekrist, ka spēja komunicēt ir cilvēka spēcīgāka brīvība, kas mums pieder? Vai robeža, kad cilvēks vairs nespēj ne tikai kustēties, bet arī runāt, ir robeža cilvēka cieņas pilnai dzīvei? Un mūžīgais jautājums par eitanāziju – vai mums katram pieder vara pār sevi, vai arī tā pieder sabiedrībai, kura liek mums eksistēt arī tad, kad esam miruši kā cilvēki, bet eksistējam kā organisms ar medicīnas ierīču palīdzību?
Lai gan "Es elpoju" ir mazliet romantizēts stāsts par nedziedināmi slima cilvēka un viņa ģimenes ikdienu, jo galvenokārt koncentrējas uz eksistenciāliem jautājumiem, tomēr aiz tiem atklājas arī skarbās ikdienas rutīna, kā autiņbiksīšu mainīšana, izgulējumu apkopšana un neskaitāmi citi smagi emocionāli un fiziski smagi darbi, kas jāveic tuviniekiem. Diemžēl arī Latvijā ir daudzas ģimenes, kurās ir nedziedināmi slimi tuvinieki, gan mazi bērni, gan cilvēki spēka gados, gan sirmgalvji. Latvijas skatītāju aicinu novērtēt, cik cieņpilna ir filmas galvenā varoņa Neila dzīve un atvadīšanās. Mūsu līdzcilvēki visbiežāk nevar atļauties būt mobili, un elpot ar portatīvo elpošanas aprātu, un tas nozīmē ilgstošu atrašanos slimnīcā. Nemaz nerunājot par mobilitātes iespējām, pret izgulējuma matračiem un īpaši pielāgotām datorprogrammām komunikācijai.
Tāpēc novērtēsim iespēju šeit un tagad un neatliksim uz rītdienu to, ko varam pateikt tuviniekiem šodien. Jo mēs elpojam! Filmu iesaku noskatīties ikvienam, bet it sevišķi tiem, kas čīkst par grūtu dzīvi, sliktiem laikapstākļiem un neklausīgiem bērniem. Jo minūti pēc minūtes filma liek uzdot pašam sev jautājumu – vai es elpoju, vai rīkojos tā, lai katra diena būtu jēgpilna?
P.S. Ņemiet līdzi kabatlakatiņus! Filmu skatoties, vairākas reizes apraudājos. Emocionāla filma ikvienam, kuram ir ģimene, attiecības, bērni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
