Fotogrāfijas muzeja bibliotēkā tiek glabāta 1980. gados izdotā grāmata How to photograph women? ( Kā fotografēt sievietes? - angļu val.). Iespējams, drīz tai blakus būs novietots cits izdevums How to photograph man? (Kā fotografēt cilvēku?).

Kamēr muzeja apmeklētāji apskata torsus Ineses Kalniņas fotoattēlos vai lasa Jeļenas Glazovas fotogrāfijām pievienotos autores komentārus, uzzinot, kādi notikumi piepilda sieviešu ģimenes dzīvi, muzeja speciālisti aicina vērtēt procesus mūsdienu fotogrāfijā un sadarbībā ar portālu "Delfi" piedāvā ieskatu abu fotogrāfu iecerēs.

Hihihī, hahahā un drēbes nost!
Inese Kalniņa par izstādi "Brīvās robežas. Vīriešu akti"

Process

Sākums bija vienkāršs, lai gan tas nav nekāds ikdienišķais darbs - fotografēt pretējo dzimumu kailu. Pirmais modelis bija Matīss, kurš pats ir fotografējis aktus, tāpēc strādājot palīdzēja savstarpēja sapratne un pretimnākšana. Nākošais modelis tika fotografēts mērķtiecīgāk, domājot par gaismu un kompozīciju. Lielu nozīmi es piešķiru pašu modeļu personībām, tie ir cilvēki, kurus es pazīstu. Viņi uzticas man, es uzticos viņiem, tā ir sadarbība. Idejas parasti rodas kopā ar modeļiem, domājot par to, ko vēlamies parādīt. Uģis, piemēram, ir aktieris, un mēs nolēmām fotogrāfijās izmantot mīma masku. Viesturu es fotografēju viņa dzīves sarežģītā brīdī, mēs viens otram palīdzējām. Viņam fotografēšanās kailam bija neiepazīta pieredze, kaut kas ārpus rutīnas. Uzzinot, kā viņš jūtas tobrīd, radīju fotogrāfijas, kurās nav redzama viņa seja. Fotografēšanās norisa pamestā ēkā, un modelis ir it kā iesprostots telpā. Tobrīd es pati dzīvoju kopmītnēs, vienā istabā ar vēl četriem pieciem cilvēkiem, un man šķita, ka mēs visi kaut kādā ziņā esam iesprostoti. Fotografēšanas brīdī savu domu vēl nespēju formulēt vārdos, toties, vadoties pēc sajūtām, sapratu, kas ir nepieciešams. Tobrīd gaisma bija burvīga, slīpa. Tās ir nejaušības, kas man patīk darba procesā. Kad fotografēju Mārtiņu kāpņu telpā, dzirdējām, kā pāris stāvus zemāk cilvēki staigā. Kā es drīkstētu palūgt nevienu nenākt ārā? Ja kāds būtu nācis, mums nemaz nebūtu kur sprukt, jo ēka bija sveša.  Tā bija gan modeļa, gan mana uzdrīkstēšanās. Daini fotografēju naktī Liepājā. Vieta iepatikās uzreiz, jo tur bija vērojami kaut kādi ritmi - mēness, koks, sēta!  Fotogrāfijas ar Uģi ir uzņemtas purvā, tas bija auksts pavasaris, šosejas mala. Ir arī fotogrāfijas, kas tapušas studijā, taču telpās nejaušības iespējamas retāk.

Draudzenes man uzdāvināja grāmatu The Male Nude (tulkojumā no angļu valodas - "vīriešu akti"), ko laidusi klajā izdevniecība Taschen. Tā ir bieza un ietver daudzus fotoattēlus. Tos skatoties, sāku domāt -  "vulgārs", "nevulgārs", "patīk", "nepatīk", "stulbs", "ko fotogrāfs gribēja parādīt?", "ak!" Katru no foto attēliem iespējams izjust kā atsevišķu darbu, ko gribi vai negribi skatīties, gribi vai negribi pētīt, pēc tam atstumt vai aizvērt grāmatu pavisam ciet. Ir arī darbi, kas šķiet ļoti skaisti. Estētiski un baudāmi. Es pati attēlā gribēju izvairīties no vulgaritātes, tāpēc tas nav gluži dokumentālais foto, ko izmanto pornogrāfijā. Tā arī nav reportāža, lai gan svarīgs ir pats process - ja modelis pēkšņi izpaužas, lec un skrien, rodas momentuzņēmumi.

Principiālu atšķirību es nejūtu, fotografējot vīrieša vai sievietes aktu, jo Jānis vai Anna - tas ir kails cilvēks. Dažkārt mēdz rasties biklums, un es pieļauju domu, ka tās ir modeļa sajūtas, kas pēkšņi atraisās arī manī. Es esmu tikai cilvēks un varu sajusties neērti, tomēr mulsums un kautrība būtu jaušamāki, ja mēs ar modeli būtu pilnīgi sveši cilvēki. Vīrieši manos darbos ir pārliecināti vai piedzīvojumu kāri, viņi ir draugi, kas paļāvās uz mani kā uz cilvēku, nevis profesionāli, kurš uzņems skaistus attēlus.

Skatītāji

Nav tā, ka visi skatītāji viennozīmīgi jūsmotu par rezultātu, un es uzskatu, ka man kā autorei ir jābūt gatavai sastapties arī ar cilvēku aizspriedumiem par to, ko drīkst un ko nedrīkst attēlot fotomākslā. Cilvēku vienmēr ir interesējis cilvēks, akts - tā ir interese par ķermeni. Citi iet uz galeriju un aplūko mākslas darbus, citi "sēž" internetā un skatās pornogrāfiska rakstura bildes. Tās ir dažādas sajūtas, ko cilvēki meklē. Savu sēriju es ielieku mākslas kastītē. Kad mani darbi bija aplūkojami Kuldīgas muzejā, izstādes apmeklētājiem tika dota iespēja mani satikt un uzrunāt. Cilvēki, kas tikko bija ienākuši zālē, nezināja, ka autore esmu es, tāpēc ar interesi viņus novēroju. Piemēram, tēvs ar dēlu novērtēja vīrieša nozīmi bērnu audzināšanā, bet jauniešu grupiņa sāka ķiķināt un ātri novērsās. Man apkārt ir cilvēki, kas pārzina mākslas pasaulē notiekošo. Tie, kas zīmē kailus modeļus Mākslas akadēmijā, fotogrāfijas bieži uztver savādāk nekā citi, piemēram, taksometra šoferi. Esmu dzirdējusi atšķirīgas reakcijas, daži vīrieši nemaz neieklausās, ko gribu teikt, paziņojot: "Kas?! Ārprāts! Es neiešu, pliki puiši mani neinteresē, viss!".

Viens milimetrs sievietes dzīves
Jeļena Glazova par izstādi "Sievietes identifikācija"

Process

2007. gada janvārī es vēlreiz pārlasīju skolas laikā iemīļoto Annas Frankas dienasgrāmatu. Mani iedvesmoja autores, četrpadsmit piecpadsmit gadus jaunās meitenes, interese par sievietes lomu, un es nolēmu veidot savu foto projektu. Modeles atradu caur draugiem un paziņām, tomēr nevarētu teikt, ka tās pārstāv vienu, noteiktu sociālo slāni. Viņu vidējais vecums - divdesmit pieci gadi. No četrdesmit sievietēm, kuras fotografēju, izstādē apskatāmas desmit. Tikai darba procesā sapratu, vai spēju strādāt ar šo modeli, vai starp mums rodas kontakts. Var būt patīkams cilvēks, tomēr rezultāts nerodas, vari strādāt, cik vien gribi, kaut kas tomēr nesanāk. Fotogēniskums, ko nav iespējams nekādi definēt un kas nav īpaši saistīts ar pašu fotogrāfu, nosaka, vai ir interesanti uz modeli skatīties. Projektu es uztvēru kā antropoloģisku pētījumu. Vēroju vidi, kurā cilvēks dzīvo, lai labāk viņu saprastu un piekļūtu viņam tuvāk. Protams, es varēju aicināt meitenes fotografēties studijā, tomēr šādi es neko neuzzinātu. Cilvēks uz baltā fona - kas tas ir? Fotogrāfijās vide nav redzama, tā bija svarīga man pašai darba procesā. Dažas modeles esmu fotografējusi regulāri trīs gadu garumā, no 2007. gada līdz 2010. gadam. Izstādei izvēlējos arī dažu modeļu portretus, kas fiksēti viena gada laikā, jo tobrīd viņu dzīvēs risinājies interesants, personisks stāsts. Notikumus nebija iespējams paredzēt. Man vajadzēja strādāt un strādāt, un skatīties. Dažu meiteņu dzīvēs tiešām nekas nenotika, smukas bildes, taču nekādu pārmaiņu, tāpēc izstādē tās neizmantoju, dažu dzīvēs - notika. Meitenes, protams, vēlējās iegūt skaistas fotogrāfijas, man savukārt bija nepieciešamas dokumentālas, šķietami nekādas bildes, tāpēc tika meklēts kompromiss. Vienā sesijā tika iegūti gan skaistie uzņēmumi modelei, gan man nepieciešamais materiāls. Sev fotografēju pavisam vienkārši - frontāli, gandrīz kā pases foto. Centos iegūt neitrālu attēlu, taču ne vienmēr tas izdevās, jo cilvēku nav iespējams piespiest skatīties tā un ne citādi, viņš dažkārt nereaģē. Saku modelei "nesmaidi!", taču viņa nespēj slēpt smaidu. Tas nav emocionāls sievietes portrets, mani vairāk interesēja fiziskas izmaiņas. Sievietes tiek uztvertas vizuāli un fotogrāfijās iespējams redzēt, kā viņu izskats laika gaitā mainās.

Komentāri

Izstādē fotogrāfijas papildina komentāri, tie ir projekta būtiska sastāvdaļa. Sievietes attēls ir neitrāls. Skatītājs neko nezina par modeli, viņš vienkārši skatās un katram rodas savas asociācijas. Tās, iespējams, ir saistītas ar viņa pieredzi, varbūt paziņu vai draudzeni, kas šķiet līdzīga, vai apģērba krāsu, kas kaut ko atgādina. Izlasot komentāru, dažkārt rodas pretruna, informācija neatbilst tam, ko cilvēks sākotnēji ir secinājis. Es gribētu panākt, lai skatītājs apzinās to brīdi uztveres procesā, kad pēc komentāra izlasīšanas uz viņu iedarbojušies stereotipi par dzimumu lomām. "Ak, nabaga meitene, vīrs ir zaudējis darbu!" Mūsdienu Rietumeiropas sabiedrībā noteicošā loma ir piešķirta vīrietim, taču es neuzskatu, ka sieviete ir tikai māte vai sieva. Manuprāt, tas ir mans kā sievietes pienākums nodarboties ar jautājumiem par sievietes lomu sabiedrībā. Es neprezentēju socioloģiska pētījuma rezultātus, es rādu tikai vienu milimetru no sievietes dzīves, pierādot, ka cilvēks redz to, ko vēlas redzēt.

Fotogrāfija kā darba rīks

Šis ir pirmais projekts, kura ietvaros es mēģinu atkāpties no estētiska risinājuma, tā vietā pievēršoties koncepcijai. Es nepiešķiru nozīmi tehniskai realizācijai, jo risinu pilnīgi citu uzdevumu. Ja mani darbi šķiet izaicinoši vai provokatīvi, tas ir interesanti, un es labprāt ieklausos citu viedokļos. Vēlos patiešām atrast kaut kādu jaunu, vēl nebijušu pieeju, nevis atkārtot senas, 19. vai 20. gadsimtam raksturīgas struktūras. Šo darbu sēriju esmu veidojusi kā konceptuālās mākslas projektu, izmantojot fotogrāfiju.