100 dārgumu mākslas muzejā: Eliasa 'Dāma ar vēdekli bārā'

Stāsta mākslas vēsturniece Edvarda Šmite: "Katrs muzeja apmeklētājs, katrs mākslas albūma pārlapotājs rada savu mākslas darba lasījumu. Tie ir dažādi un var būt pat krasi atšķirīgi, jo katrs cilvēks mākslas darba interpretācijā ienes savas personības daļiņu. Tāpat jau gadsimtiem ilgi katrs režisors atrod savu lasījumu Šekspīra "Hamletam". Un nevienu gleznai nav iespējams kāds vienīgais, absolūti skaidrais un precīzais lasījums.

Arī mans skatījums un šo Ģederta Eliasa gleznu ir tikai viena no iespējām.

Pirmo iespaidu rada krāsu salikums. Visu kompozīciju caurvij atšķirīgu toņu zilais – pret sarkano un rozā, pret oranžo, zaļo un karmīnsarkano, pret brūno un pelēko. Ir vērts atgādināt, ka Uga Skulme, atceroties Rīgas Mākslinieku grupas pirmo izstādi (1920), īpaši pieminējis Eliasa zilo: ".. Gederts Eliass [..] pārsteidza kolēģus ar darbu spilgto krāsainību – sevišķi ar visur klātesošā zilā dominanti, visai netipisku tālaika latviešu glezniecībai." Saskatāmas gan fovisma ietekmes, gan atturīga atsaukšanās uz kubisma stilistiku.

Turpinot gleznas apskati, rodas priekšstats, ka intensīvie krāsu laukumi veido savdabīgu ietvaru ap gleznas centru – maigo seju, kaklu, rozā blūzes nosegtajiem pleciem. Jā, seja. Nekādi nevaru to samērot ar vārdu "sieviete". Es redzu meiteni strupdeguni uzmestām lūpiņām. Tādu kā izbrīnītu, kā nobijušos. Vēdeklis pacelts kā vairogs. Cimdotajā rociņā krampjaini satverta liķiera glāzīte. Rokas stāvokli varētu noteikt arī mākslinieka vēlēšanās noteikti ietvert šo detaļu gleznā, neskatoties uz audekla malas tuvumu. Uz galda stūra nevērīga servējuma fragments - aizsākta un aizkorķēta liķiera pudele un apelsīni baltā augļu traukā (tāds pats skatāms arī vairākās citās Eliasa klusajās dabās).

Glezna tiek datēta ar 1918.-1919.gadu. Kas raksturo šo laiku?

Ģederts Eliass ir tikko iegājis ceturtajā gadu desmitā. Viņa biogrāfiju un mākslas ceļu noteikuši vēstures līkloči. Piedalīšanās 1905.gada revolūcijā, emigrācija (Beļģija, Francija), atgriešanās dzimtenē, bēgļu gaitas Pirmā pasaules kara gados (Maskava) un atkal atgriešanās tēva mājās. Minētie pavērsieni noteikuši arī skolotājus un iespaidus mākslas pasaulē: zīmēšanas stundas reālskolā Jelgavā, padomi, ko devuši Valters un Purvītis, Drēzdenes gleznu galerijas apmeklējums(1907), studijas Karaliskajā Mākslas akadēmijā Briselē(1908-1913), Parīze (1913-1914) - papildināšanās Kolarosi un Žiljēna akadēmijās, muzejos, mākslas galerijās un un izstādēs gūtās ierosmes – impresionisms un postimpresionisms, fovisms un kubisms. Savukārt kara gados spilgtus iespaidus varēja dot daudzveidīgie mākslas notikumi Maskavā (no " Mir iskusstva" līdz " Bubnovij vaļet"), kur Eliass dzīvoja apmēram gadu no 1916.gada augusta vai septembra. No mākslinieka izteikumiem zinām, ka viņš, vērojot un pārbaudot sava laika mākslas praksi, mērķtiecīgi un neatlaidīgi meklējis savu izteiksmi, savu rokrakstu
1917.gada vasaras beigās Eliass atgriezies Latvijā, un līdz 1919.gada sākumam dzīvojis Zīlēnos. Lauku mājās neizbēgamie darbi mijas ar zīmēšanu, gleznošanu, pārdomām par mākslas vērtībām un uzdevumiem.

1918.gada beigās kādā vēstulē mākslinieks rakstījis: "Tagad māksla tiecas pēc sintēzes, pēc kā monumentālāka, izteicošāka, ekspresīvāka. Daba un reālā sadzīve vairs nav mākslas vienīgais Dievs, kura priekšā ir ceļi jāloka. Nevis no ārējā māksla smeļ tagad savus ierosinājumus, bet no dziļākiem iekšējiem avotiem. Pēc jaunās gotikas tagad tiecas māksla".
1919.gada sākumā Ģederts Eliass ieradies Rīgā. Arī šis gads nav mierīgs, varas mainījušās strauji un vairākkārt. Lai kas arī notiktu – Eliass turpina gleznot. 1920.gada martā Ekspresionistu izstādē eksponēti 70 Eliasa darbi. Kādā recenzijā pieminēta glezna "Dāma ar vēdekli", kas " dziļo brūno un zilo toņu dēļ, kā arī sejas intensīvā skaistuma dēļ ārkārtēji pievilcīga". Domājams, ka tas bijis darbs, kas šodien pazīstams kā "Sieviete ar vēdekli" (1917).

Sievietes rokās vēdeklis ir visai daudznozīmīgs aksesuārs, tas var papildināt, mainīt vai pat noliegt izteikto vārdu nozīmi, norādīt uz dialoga iespēju vai noraidījumu, var tikt izmantots kā flirta elements u.c. Vēdekļa motīvs laiku pa laikam Eliasa darbos atkārtojas ("Maija ar vēdekli", 1919, "Klusā daba ar lādīti un vēdekli", ap 1920, "Sieviete rozā zeķēs", ap 1923, "Dāma ar melnu vēdekli", ap 1923, "Halīna ar vēdekli", 30.gadu vidus). Ar vēdekli gleznotas Eliasam tuvas personas – māsa Maija, māsīca Elze, viņa mīļotās sievas Anna un Halīna. Tie visi ir reālistiski tverti tēli, kuru risinājumā izmantoti 20.gs. sākuma modernās glezniecības (klasiskā modernisma) paņēmieni (spektrālo krāsu laukumi, melna līnija u.c.).

Kompozīciju "Sieviete ar vēdekli bārā" iespējams uztvert kā mākslinieka brīvu improvizāciju par klasiskā modernisma tēmām, apzināti kāpinot nosacītību un krāsainību. Glezna ilgus gadus tika eksponēta LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā, tā lieliski papildina latviešu klasiskā modernisma kopējo ainu laikā ap 1918.-1919.gadu, kad kara gadu mākslai piemītošo dramatismu un smagnējo pelēkās krāsas dominanti nomainīja bagāta krāsainība.

Un tomēr, neskatoties uz harmonisko kopskaņu, nevaru atraisīties no sajūtas, ka meitene (manuprāt, nosacīts tēls) šajā bāra krāšņumā nejūtas piederīga. Maza disonanse harmonijā."

Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.