'Dizaina Studija': 20. gadsimts. Modris Ģelzis. Arhitekts

Šodien latviešu arhitektiem pat teorētiski vairs nav cerību atkārtot Modra Ģelža cēlienā kopš Otrā pasaules kara sasniegtās profesionālās augstuma atzīmes: pirmais modernisma interjers (veikals "Mākslas grāmata" Krišjāņa Barona ielā Rīgā,1958); pirmā realizētā laikmetīgā ēka (Ģelžu ģimenes vasarnīca Pabažos, 1959-1962); pirmā eksperimentālā lielpaneļu ēka (Saulgožu ielā Rīgā, 1958). Dzintaru koncertzāles piebūves projektu (1959, 2003-2006) novērtēja jau laikabiedri, šodien tā iekļauta Latvijas kultūras kanona sarakstā.

Pētnieki pēc noilguma tagad provē būvēt jaunu karkasu un kārtot hierarhisko struktūru padomju laika - arī kultūras - parādībām. Arhitektūrai šai procesā, iespējams, klājas visgrūtāk. Būvmāksla allaž atspoguļo kādus pastāvošās varas vai sabiedriskās formācijas elementus, un minētais laiks tautas apziņā saistās ar uzspiestu ideoloģiju; tostarp atbaidošā padomju celtniecības kvalitāte un tās ekstensīvie mērogi, ko akumulēja valsts kurss uz industrializāciju, rada atmiņas par antihumānu un degradētu vidi. Dīvaini, bet šai kontekstā arhitektu sasniegumus nāktos izcelt īpaši: tie tapa informācijas deficīta, ierobežotu tehnoloģiju un leģendārās padomju birokrātijas labirintu apstākļos.

Tas, ka arhitektam Modrim Ģelzim pienākas vieta uz pjedestāla, bija skaidrs ne tikai iepriekš piesaukto rekordu sakarā. Pirmais lielākais pētījums, kas distances pozīcijās pārskatīja Latvijas padomju laika arhitektūru, ir veltīts tieši Ģelzim. Jāņa Lejnieka monogrāfija "Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis. Arhitekts" atklāja arhitekta personību, paralēli atsedzot vēsturisko situāciju, kuras dēļ tālaika latviešu arhitektūra tapa, kāda bija, kamēr daļa izcilu projektu tā arī palika uz papīra. Sabiedrība par arhitektu darbu spriež pēc īstenotajām ēkām, kuras saglabājušās. Process, kādā rodas un tiek attīstītas laikmeta idejas, bieži paliek aizkadrā: skicēs, zīmējumos, nerealizētos projektos, pierakstos. Modra Ģelža darbu izstādes iecere virmoja gaisā vēl meistara dzīves laikā, pats viņš šo ideju uzlūkoja ar zināmām šaubām. Taču neilgi pirms aiziešanas mūžībā izcilais arhitekts, šķiet, bija pieņēmis lēmumu, jo uzdāvināja Latvijas Arhitektūras muzejam visu savu radošo mantojumu - zīmējumus, rokrakstus, ēku maketus, fotogrāfijas. Lai saprastu, cik šis solis bija pārdomāts, ir jāzina, ka Modris Ģelzis pret darbu izturējās atbildīgi visos līmeņos; viņa rūpīgi sakārtotais arhīvs netika rādīts svešām acīm, pat ģimenes locekļiem ne. Ģelža novēlējuma svaru arhitektūras vēsturei var salīdzināt ar gleznotāja Borisa Bērziņa testamentu, kurš līdzīgi uzticēja savus darbus Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. "Rīgas mākslas telpā" sarīkotā piemiņas izstāde ir gan pateicība meistaram, ko apliecina arhitekta biogrāfs un izstādes kurators Jānis Lejnieks kopā ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Latvijas Arhitektūras muzeju, gan iespēja sabiedrībai caur Modra Ģelža personību atsegt tās kultūras mantojuma virsotnes, kurām bija lemts tapt laikā, marķētā ar apzīmējumu "padomju". Taču Ģelža radošais mantojums kultūrā neaprobežojas tikai ar ēkām un to iecerēm, arhitekts izveidoja savu skolu, kuras loks - Andris Kronbergs, Zaiga Gaile, Viktors Valgums, Juris Paegle u. c. - ir teicis savu paliekamu vārdu latviešu arhitektūrā. Vēl vairāk - Modris Ģelzis talantu ir nodevis arī ļoti personiski, caur gēnu kodu: Ģelža piemiņas izstādes mākslinieks un ekspozīcijas idejas autors arhitekta dēls Kristaps Ģelzis nule ir apliecinājis vietu Latvijas mākslā, iegūstot tiesības pārstāvēt valsti šīgada Venēcijas mākslas biennālē.

Agrie gadi

Kurators Jānis Lejnieks sistematizējis Modra Ģelža mantojumu izstādes sadaļās. "Agrie gadi". Liktenis Ģelzim bija svētīgs, jo atšķirībā no paaudzēm, ko mēdz dēvēt par "zudušajām", atļāva piedzimt vietā un laikā. Arhitektūra nevar pastāvēt izolēti no sociālpolitiskā konteksta, bet "Staļina baroka" ietvaros Ģelzim nācās līkumot tikai studiju laikā. "Izlaušanās". Staļina nāve ar tai sekojošām pārmaiņām valstī, ar direktīviem partijas un valdības lēmumiem, kas iespaidoja ekonomiku un kultūru, tika atrauts gals maisam. Jaunā paaudze kampa iegūto brīvību pilniem malkiem, Modris Ģelzis realizēja iespēju un kļuva par padomju modernisma līderi latviešu arhitektūrā. 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā tapa novatoriskākie projekti. Veikala "Mākslas grāmata" interjerā arhitekts atteicās no ierastajiem dubultajiem skatlogiem, lielās vitrīnas vizuāli saplūdināja veikala telpu ar ielu, vide ar pieejamiem grāmatu plauktiem un atpūtas mēbelēm kļuva apmeklētājam draudzīga. Dzintaru koncertzāles piebūves pārjumtā, atklātā vasaras koncertzāle iemieso labākās modernisma idejas. Tīrā forma, humānie mērogi, dabas izjūta, arī "smagās" jumta pārkares ļauj to uzlūkot par laikmetīgi tulkotu identitātes zīmi Latvijas kultūrainavā. Padomju sistēmas utopiskais eksperiments neizdevās, tomēr kādos vēstures pagriezienos tas akumulēja cerības. Viens no vēsturiskajiem lēmumiem "Par industrializāciju, kvalitātes uzlabošanu un celtniecības izmaksu samazināšanu" ne tikai paredzēja modernisma teorijām piedēvēto masu vajadzību apmierināšanu, bet arī runāja par kvalitāti. Modra Ģelža projektētā pirmā lielpaneļu ēka tā arī palika eksperiments, kam sekoja unifikācija tās sliktākajā nozīmē. Pēc apvērsuma Latvijas komunistiskajā partijā, kas nostūma pie malas nacionālkomunistus, paneļu ēkas ieveda no Krievijas.

Vecais un jaunais

60. gados laikmetīgā arhitektūra Latvijā sasniedza briedumu, ko var definēt arī caur Modra Ģelža projektiem. Starp tiem ir Rīgas Jūras pasažieru stacija (1961-1965), Valsts filharmonijas koncertzāle (Lielā ģilde, 1964-1965; vēsturisku ēku rekonstrukcija bieži ir klupšanas akmens laikmetīgajai arhitektūrai, Ģildes pārbūvi, strikti nodalot veco čaulu no laikmetīgās, speciālisti uzskata par izcilu rekonstrukcijas piemēru) un citi. "Mājoklis".  Pats sev formulējis laikmetīgās arhitektūras principus ģimenes vasarnīcā Pabažos, Modris Ģelzis projektēja arī brīvdienu mājas veselai virknei tālaika kultūras personību - Pamšes ģimenei Vecāķos (1958), aktrisēm Dinai Kuplei Berģos (1968) un Elzai Radziņai Plieņciemā (1971), Imantam Lazovskim Pabažos (1969), mūziķu Bašu ģimenei Garciemā (1970) un citām. Tas, ka Ģelzis apkalpoja sava laika sabiedrības "krējumu", dažkārt vilina vilkt paralēles ar mūsdienām, piedēvējot viņam "galma arhitekta" lomu. Priekšstati ir tik lokani, kāds ir parādību tulkojums. Introvertais Ģelzis ģimenes māju projektos jutās brīvs no visiem tiem nosacījumiem un peripetijām, ko uzvēla plecos sabiedriskais pasūtījums; no šī viedokļa viņu var nosaukt arī par "nonkonformistu" - ja šo apzīmējumu lieto liberāli. Pilsētplānošana tiek uzskatīta par vāji nosegtu sektoru latviešu arhitektūrā; Modra Ģelža kopā ar autoru kolektīvu projektētais dzīvojamais masīvs Mežciemā (1975-1982) varēja kļūt jaunu, humānu ideju placdarmu, taču padomju sistēma aprija savus bērnus - mikrorajons tika realizēts nepilnīgi un nekvalitatīvi.

Darbnīca

70. gadi kļuva par laiku, kurā Modris Ģelzis izveidoja savu skolu. Institūtā "Pilsētprojekts" pēc Maskavas institūtu parauga tika radītas radošās darbnīcas, process bija vērsts uz arhitektūras kvalitātes celšanu un individualitāti (!), kas ļāva izvērsties dažādu meistaru radošajiem rokrakstiem. Faktiski padomju kārtības ietvaros tika radīti mūsdienu arhitektu biroju sistēmas priekšteči. Tieši darbnīcas vidē tapa novatoriskais LPSR Viļa Lāča Valsts bibliotēkas projekts (kopā ar Viktoru Valgumu un Normundu Pavāru, 1977), un tas, ka šis projekts toreiz netika realizēts, ievilka bibliotēkas celtniecības "eposu" līdz mūsu dienām. "Gaismas pils" autors Gunārs Birkerts pieaicināja Modri Ģelzi par sava projekta līdzautoru jau "jaunajos laikos" (1991-1994). "Garā desmitgade". 1979. gadā Modris Ģelzis ieguva vadošu administratīvu amatu - kļuva par institūta "Pilsētprojekts" galveno arhitektu. Turklāt 80. gados sekoja lūzums pasaules kultūras gaitā un meistaram nācās formulēt attiecības ar postmodernismu. Viens no nozīmīgākajiem šī laika projektiem - Aeroflot centrālās aģentūras ēka Rīgā - rāda, kā Ģelzis transformējis jauno idejisko uzstādījumu, neiekrītot postmodernisma formālajos slazdos.

Noslēgums

Reizē ar atjaunotās Latvijas valsts dzimšanu (1991) Modris Ģelzis varēja atvērt pats savu arhitektūras biroju un kopā ar savu radošo komandu nodoties ģimeņu ēku projektiem; šai laikā tomēr tapuši atsevišķi sabiedrisku ēku projekti, no kuriem dažu realizācija palikusi pusceļā. Baznīca un kultūras centrs Gaujienā (1989-1992, 2006) un Latvijas Evaņģēliski luteriskā kristīgā akadēmija Jūrmalā (2000) liek uzdot jautājumu: vai tās vajag / iespējams pabeigt. Ja savulaik uz papīra nebūtu palicis Modra Ģelža izstāžu zāles projekts Uzvaras parkā (1968) ar virsgaismas segtām, pārveidojamām izstāžu zālēm, skulptūru dārzu, konferenču, kinolektoriju telpām un kafejnīcu, tad ar šo būvi vien Ģelzis būtu ierakstāms Latvijas laikmetīgās arhitektūras korifejos un šī celtne visdrīzāk joprojām būtu viena no mūsu kultūras zīmēm.

Taču izstādes centrā mākslinieks Kristaps Ģelzis licis Ģelža ģimenes vasarnīcas, ko arhitekts pats uzskatīja par savu arhitekta principu - māksliniecisko, ētisko, tektonisko, funkcionālo - kvintesenci, maketu mērogā 1:1.

¹ Cit. no: Lejnieks, Jānis. Patiesa forma. Tīrs stils: Modris Ģelzis. Arhitekts. Rīga: Neputns, 2007