Šķīsti sermuļi un auglīgi truši. Dzīvnieku simboliskā nozīme mākslā  (8)

Protams, dažādos pasaules reģionos un laika posmos dzīvnieku simboliskās nozīmes ir atšķirīgas, taču Rietumu un Eiropas mākslas vēsturē izplatītākie dzīvnieki reprezentē vairāk vai mazāk konkrētas idejas, kuru nozīme izkristalizējusies jau no klasiskās antīkās mākslas laikiem. Viduslaiku zinātnieki radīja bestiārijus – enciklopēdijas, kurās aprakstīti reāli un mītiski dzīvnieki ar to simbolisko skaidrojumu. Pēcāk renesanses mākslinieki, iedvesmojoties no šīm enciklopēdijām, attīstīja simbolu iedzīvināšanu mākslas darbos, liekot lauzīt galvas ne vienam vien estētam.

Rietumu kultūrā sermulis, kura kažoka krāsa ziemā mainās no brūnas uz baltu, tiek uzskatīts par tīrības un nevainības simbolu. Tāpēc gadījumā, ja šis dzīvnieks mākslas darbā redzams ar nosmulētu kažoku, ir skaidrs, ka notikusi simboliska krišana negodā. Sermulis drīzāk dosies nāvē, nevis sasmērēs savu kažoku. Šķiet, populārākā glezna ar sermuli ir Leonardo da Vinči 15. gadsimtā radītais Milānas hercoga mīļākās Sesīlijas Galerani (Cecilia Gallerani) portrets "Dāma ar sermuli", tādējādi publiski "glābjot" dāmas reputāciju.

Mākslas pasaulē suņi ne vienmēr ir cilvēku labākie draugi. No antīkās pasaules līdz renesansei četrkājaino pūkaiņu "kvalitātes" ir mainījušās – tie uzskatīti gan par uzticības un vieduma, gan arī par dusmu, izvirtības un skopuma simboliem. Ticiāns savā viduslaiku versijā par "Pēdējo vakarēdienu" Jūdu salika pārī ar suni, tādējādi simbolizējot apustuļa nodevību. Savukārt renesanses mākslā suns iegūst gluži pretēju nozīmi, kļūstot par uzticības simbolu. Piemēram, nīderlandiešu zelta laikmeta gleznotājs Jans van Eiks suni "pievienojis" precētam pārim, tādējādi apliecinot viņu savienības spēku.

Lai arī kristieši agrajos viduslaikos pērtiķus uzskatīja par nelabā simbolu, šī izteikti negatīvā konotācija ar laiku noplaka. Viduslaiku un renesanses mākslā šie dzīvnieki nereti bija cilvēku "aizvietotāji". Piemēram, pērtiķis, kurš tur ābolu, tika uzskatītas par cilvēka pagrimuma simbolu, savukārt savažots dzīvnieks apzīmēja cilvēku, kurš ir pakļauts primitīvām dziņām. Pērtiķus arīdzan saistīja ar ne pārāk izcilu prāta un radošu spēju reprezentēšanu – to prasmes tika uzskatītas par apkārtējo pasauli imitējošām, tāpēc mākslas darbos tos mēdza attēlot kā atdarinātājus un kopētājus.

Ar savu neparasto spēju atdarināt cilvēka balsi papagailis mākslas pasaulē kļuvis par daiļrunības simbolu, tiesa, ietverot atbildību par saviem vārdiem, proti, tiem jābūt patiesiem un jānāk no sirds. Tieši šādu uzdevumu krāšņais putns pilda Holandes zelta laikmeta gleznotāja Hendrika Martensona Sorga (Hendrik Martenszoon Sorgh) 17. gadsimta vīrieša portretā, kas, visticamāk, ir protestantu garīdznieks. Tāpat papagailim ir arīdzan reliģiska nozīme – to pielīdzina Jaunavai Marijai, jo abi ir sava veida paradoksi. Papagaili var iemācīt runāt cilvēku valodā, bet Jaunava Marija kļūst grūta ar brīnuma palīdzību un dzemdē Jēzu Kristu. Turklāt papagailis simbolizē ne tikai šķīstību, bet arī daili, jo tas ir eksotisks, tāpēc gleznās pārsvarā redzams kopā ar sievietēm, ne vīriešiem.

Truša mūžsenā reputācija par auglīgumu mākslas pasaulē to padarījusi par iekāres simbolu. Tieši ar šādu nozīmi trusis redzams blakus mīlas un auglības dievietei Venērai renesanses gleznās vai kopojamies savā starpā Ticiāna erotiskajos darbos. Savukārt trusis pie Jaunavas Marijas kājām simbolizē triumfu pār iekāri. Arī nereliģiozā un mūsdienu mākslā trusis ir auglības un fiziskās mīlestības simbols, parasti klātesošs pavasarī, kad atdzīvojas viss dzīvais, vēstot par jauna cikla sākumu.

Kristietībā šis krāšņais putns simbolizē nemirstību, kas izriet no senās pārliecības, ka tā miesa nekad nesatrūd. Lielākajā daļā renesanses mākslas darbu dzimšanas ainās pāvs kalpo kā atgādinājums par Kristus dzimšanu un mūžīgo dzīvi. Pāvs simbolizē arī atdzimšanu, jo tas ik gadu maina savas spalvas, kas kļūst arvien krāšņākas. Ja pāvs gleznā attēlots dzeram no trauka, tas ietver sevī atjaunotnes simboliku, proti, mūžīgās dzīvības ūdens dzeršanu. Savukārt pāva cienīgā soļošana, kamēr tas demonstrē savu asti, tiek saistīta ar lepnumu un iedomību. Tiesa, negatīvās īpašības Eiropas renesanses mākslā ir mazāk izplatītas.

Saskaņā ar leģendu mazs putniņš – strazds vai žubīte – uzlaidās uz Jēzus Kristus, kad viņš bija piekalts krustā, un izrāva no viņa vainaga ērkšķi. Asins lāse nopilēja uz putna spalvām, kā rezultātā tās iekrāsojās sarkanas. Šīs leģendas rezultātā putniņi kristietības mākslā parasti simbolizē dvēseli un tās ciešanas, kā arī nevainību. Savukārt būrī ieslodzīti putniņi simbolizē briesmas – krišanu Dieva nežēlastībā vai ļaunākajā gadījumā nāves tuvošanos.