Armands Znotiņš: Rīt bija karš

Neraugoties uz visu, Rietumeiropas politiķus tomēr satriec vēsts, ka Staļins nedomā apstāties pie Vācijas rietumu robežām. Eiropas atbrīvotāji no fašistiskās Vācijas jūga vispirms atbrīvo Kopenhāgenu, tad Oslo. 1942. gada aprīlī krīt Parīze. Ap to brīdi Lielbritānijas valdība pēc daudzām arvien izmisīgākām diplomātiskām notām pāradresē kara pieteikumu no Trešā Reiha pie tēvoča Džo, bet ir jau par vēlu – Francijas Padomju Sociālistisko Republiku brīvprātīgi uzņem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Tūlīt pēc tam no fašistiem tiek atbrīvota Stokholma. Zviedrijas karalis izsludina karu nedēļu pēc tam. Vēl pēc divām dienām viņu nošauj kā Trocka aģentu.

Kamēr padomju bumbvedēji bombardē Anglijas pilsētas, un briti izmisīgi cīnās ar milzīgu uzbrukumu pāri Lamanšam, 1942. gada maijā Amerikas Savienotās Valstis piesaka karu Padomju Savienībai. Diemžēl otrās frontes atklāšana kavējas, jo jākaro taču arī ar Japānu. Šajā laikā notiek Padomju Savienības invāzija Spānijā un Itālijā. Pēc nesenā pilsoņu kara Madridē atjaunot padomju varu izdodas visai viegli, bet iznīcināt fašistisko Musolīni režīmu ir sarežģītāk. Galu galā 1942. gada septembrī krīt Roma. Pāvests pēdējā brīdī aizbēg uz Palestīnu. Izrādās, ka arī viņš ir Trocka aģents.

1943. gadā Padomju Savienībā jau ir iestājusies arī Portugāle un Grieķija. Taču angļu strādnieku cīņu par padomju varu sagrauj amerikāņu fašistu un brazīliešu baltgvardu uzbrukums Padomju Savienībai no Skotijas kara bāzēm. Gada otrajā pusē Indija pasludina neatkarību no Britu impērijas, bet jau pēc pāris dienām saņem ziņas par padomju divīziju tuvošanos.

1944. gada janvārī Tokija uzmet atombumbu Pekinai. Vispārēja apokalipse.

Iespējas modelēt alternatīvu Otrā pasaules kara norisi ir visdažādākās, taču Padomju Savienības uzbrukums Vācijai 1941. gada jūlijā – pavisam reāls. Vienkārši Hitlera vadītā Vācija pasteidzās pirmā – tāds ir Viktora Suvorova, grāmatas „Ledlauzis” autora, secinājums. Frontinieka ģimenē 1947. gadā dzimušais Viktors Suvorovs, līdz 1978. gadam čekas virsnieks un padomju spiegs Vladimirs Rezuns, uz „svēto karu” no Padomju Savienībā un, patiesību sakot, arī „brīvajā pasaulē” neordināra viedokļa pirmoreiz paraudzījās jau militārista studiju laikā. Tam rezultāts galu galā bija bēgšana uz Lielbritāniju, savu pētījumu un uzskatu publicēšana un – līdz pat šim brīdim – dzīvē aizmuguriski piespriesta nāvessoda ēnā. Suvorovs uzlūko Otrā pasaules kara iemeslus kā mērķtiecīgu un tālejoši plānotu Padomju Savienības agresiju, un arī „Ledlauzis” ir veidots kā viennozīmīgu, pārliecinošu, argumentētu pierādījumu virkne.

Revolūcijas Ledlauzis – tāda ir Staļina iedalītā loma Ādolfam Hitleram, piešķirot viņam kara iniciatora un Eiropas izpostītāja laurus, jo pats Staļins par karu izteicies: „Mēs iestāsimies, bet iestāsimies pēdējie, lai uzmestu uz svaru kausiem atsvaru, kas varētu dot pārsvaru.” Suvorovs jau pašā sākumā norāda: „Mans galvenais avots – oficiālas padomju publikācijas”, un pats apbrīnojamākais, ka ar to arī pilnībā pietiek, lai radītu no falsifikācijām un noklusējumiem brīvu vēstures faktu redzējumu. Te Suvorovam noder gan padomju militārās doktrīnas, gan publiski paustās (jau no paša boļševiku apvērsuma) ideoloģiskās nostādnes, gan neskaitāmās liecības par nepārprotamu gatavošanos uzbrukuma karam (un satriecošais vēstījums par visu grandiozo aizsardzības līniju iznīcināšanu), gan padomju maršalu un ģenerāļu atmiņu publikācijas, gan arī uz padomju invāziju acīmredzami vērstās ārpolitiskās un izlūkošanas norises – īsi sakot, viss, kas oficiālajā historiogrāfijā ir vai nu pieminēts tikai garāmejot, vai arī raksturots kā apšaubāmas hipotēzes (protams, ja nav noklusēts vispār). Lai gan aizdomāties vajadzētu likt jau deklarācijā par PSRS izveidošanu ierakstītajai frāzei, ka tas ir tikai pirmais solis pretī Vispasaules Padomju Sociālistiskās Republikas izveidošanai. Līdz Hitlera apsteidzošajam uzbrukumam tas arī bija galvenais Staļina ārpolitikas un valsts totālās militarizācijas mērķis.

“Ledlauža” lasīšana lielā mērā ir intriģējošs pasākums; ne tikai vēsturisko koncepciju, bet arī Suvorova spraigā un polemiskā stila dēļ. Laiku pa laikam, turklāt ar skaidru loģiku paustas, parādās arī pavisam izaicinošas sarkastiska rakstura tēzes, piemēram, šī, kurai nemaz nav nepieciešama analītisku konstrukciju sistēma: “Lūk, 1937.gads! Komunisti cenšas pārliecināt, ka terora sākums ir 1937. gads. Nē. Sākums ir 1917. Augstākais punkts – 1930. Vienkārši – 1937. gadā terors, sekojot savai loģikai, nokļuva līdz augšējiem ešeloniem, zem cirvja nokļuva komunisti, tāpēc viņi to gadu atceras. Bet kad Jakira un Tuhačevska ļaudis asinīs noslīcināja veselas guberņas – tas, lūk, netiek uzskatīts par teroru.” Un tūlīt rodas salīdzinājums ar izteikumu vēstures mācību grāmatā, kurā apgalvots, ka Padomju Savienība kā tiesiska valsts pārstāja eksistēt tikai pēc 1938. gada tīrīšanām... Cita starpā Suvorovs ironiski jautā, kādēļ nacistiskās Vācijas veiktā Rietumpolijas, Francijas, Dānijas un Norvēģijas okupācija pirms 1941. gada 22. jūnija tiek uzskatīta par Otrā pasaules kara notikumiem, bet Padomju Savienības tajā pat laikā īstenotā agresija pret Somiju, Austrumpoliju, Baltijas valstīm un Besarābiju – nē?

Kas attiecas uz kritiskām iebildēm – bez pārmetumiem grāmatas totālā antizinātniskumā dzirdēti arī argumenti, ka “Ledlauzim” kā vēsturiskam darbam nav nekādas vērtības, jo tajā neeksistē ne atsauču sistēma, ne bibliogrāfija; tāpat arī Suvorovam pārmests, ka vēsturiskie fakti jau paši par sevi būtu pārliecinoši, taču katrā jaunā nodaļā tie nezin kādēļ tiek pierādīti aizvien no jauna, ar līdz šim vēl neizmantotiem dokumentiem un liecībām. Patiesībā citātu avoti ir precīzi norādīti, un arī bibliogrāfijas saraksts grāmatas beigās ir atrodams, bez tam Suvorovs nekad nav bijis profesionāls vēsturnieks, un viņa grāmatai piemērot akadēmiska pētījuma formālās prasības ir gluži lieki. Uz otro iebildi atbildēšu ar pretjautājumu – vai jūs nelietotu aizvien plašāku un pamatotāku pierādījumu sistēmu, ja jūsu viedoklis tiek bez jebkādas argumentācijas noraidīts kā nepatiess un melīgs? Hipotētisks Otrā pasaules kara apraksts ar Padomju Savienības uzbrukumu Vācijai “Ledlauzī” nemaz nav atrodams, katram lasītājam tiek dotas brīvas iespējas drūmām pārdomām. Mani personiski visvairāk sajūsmināja šie teikumi: “Sarkanās armijas oficiālajā maršā (Budjonnija maršs) iekļauti vārdi: “Dod Varšavu! Dod Berlīni!” Padomju komunistu teorētiķis Nikolajs Buharins avīzē “Pravda” pasludina vēl apņēmīgāku lozungu: “Tieši pie Parīzes un Londonas sienām”.” Jebkurā gadījumā turpinājums vēl sagaidāms, jo “Ledlauzis” beidzas ar frāzi “Pirmās grāmatas beigas”.