Arvis Kolmanis: Par politkorektumu

Parādība, ko šodien moderni dēvē par politkorektumu, faktiski nebūtu nekas slikts. Gluži otrādi, ideja tik tiešām ir gaiša, taisna un cildena. Vismaz tā iecerēta. No citas puses - nekā jauna tur nav. Viss jau sen zināms kopš vai vēl pirms Noāsa laikiem - neapvaino otru. Aptuveni tā. Nav  nekā  vienkāršāka  par  šiem  diviem vārdiem. Tagad tikai runā citādi. Pārliecinošāk, izsmalcinātāk un modernāk. "Neapvaino otru" - jau sen nodeldēts, apnicis bauslis, ko visi laiž gar ausīm. Turpretī, ja tev saka: "esi politkorekts" - uzreiz cits iespaids, pavisam cits rezultāts. Salīdziniet abas frāzes: "Tu apvainoji!" un "Tu neesi politkorekts!"

Pirmā noriebusies tiktāl, ka spalvas svarā. Bet otrā frāze ir drausmīga, izskrien cauri visiem taviem nerviem, satriec līdz sirds dziļumiem, iedzen zemē, padara melnu un maziņu. Pat ja nezini, ko politkorektums nozīmē, tu pilnībā izjūti no paša vārda vien plūstošo spēku, oficialitāti, svaru un nozīmību. Un, galvenais, likuma pie­smaku. Pārmetums par apvainošanu nav nekas cits kā parasts, mīlīgs aizrādījums tādas kā draudzīgas aprunāšanās ietvaros, vari tam uzspļaut un parasti arī uzspļauj. Taču "tu neesi politkorekts!" jau ir apsūdzība - un šā vārda nozīme parasti apziņā krāsojas draudīgi melnāka par melnu. Likumpārkāpuma krāsā. Šī modernā, jaunā nozīme tavam nodarījumam piešķir pavisam citu nozīmi un svaru. Gribot negribot sajutīsies vainīgs, citas iespējas tikpat kā nav. Ja ne laboties, varbūt vismaz nožēlot.

Tā vajadzētu notikt ideālā gadījumā. Tā, iespējams, notika pašā sākumā, kad kā­­dai gaišai galvai iešāvās prātā vienu frāzi aizvietot ar otru. Vai tā bija kādas femi­nistes galva vai uz pleciem kādam afrikāņu izcelsmes amerikānim, nav svarīgi, gal­­ve­­nais, ka labi domāts. Nebija taču paredzēts, ka bausli "neapvaino otru", tikai jaunā  ietērpā,  izvaros  līdz  tādai  pakāpei,  ka  pati  izvarošana  jau  sen  pārvērtusies farsā, taču šā farsa sekas citkārt kļūst pārāk nopietnas.

Var pasmieties kaut vai par jau esošo un vēl iespējamo valodas kuriozu vārdnīcu, piemēram:  invalīds - tas,  kurš  pārvar  sava  fiziskā  stāvokļa  radītās grūtības; na­­ba­gi - ekonomiski nomāktie vai ierobežotie; bomzis alias cilvēks, kurš rakņājas pa miskastēm, - tas, kurš kolekcionē lietas, no kurām citi atteikušies; alkoholiķis - cilvēks, kuram ir problēmas ar alkoholiskajiem dzērieniem; punduris - cilvēks, kam sagādā neērtības ķermeņa vertikālā dimensija; resni cilvēki - tie, kam sagādā neērtības ķermeņa horizontālā dimensija utt. Vispārzināmās problēmas ar etniskās piederības un ķermeņa ādas krāsas apzīmējumiem nu jau, šķiet, vismaz angliski runājošajiem vairs nesagādā problēmas. Tu vari pieņemt vai nepieņemt, apņirgt vai atzīt dažnedažādas lingvistiskas formulas un spēlēšanos ar tām, galu galā, ja ieiesies, kur liksies, pats nemanīsi, ka esi sācis runāt vai rakstīt citādi. Taču niršana dziļāk kultūrslāņos, jau esošu, vēsturisku "artefaktu" pārskatīšana, mainīšana un pārgrozīšana nevar neizraisīt nepatīkamas asociācijas. It īpaši, kad tas vairs nav nekas jauns. Noteiktos vēstures posmos noteikti sociāli veidojumi šādu revīziju piekopuši līdz pat dedzināšanai. Daži labi pat piemin vārdu "fašisms".

Savulaik vismaz bijušās PSRS teritorijas intelektuāļu vidū bija iegājies Čingiza Aitmatova pasaulē palaistā termina "mankurts" plašs apspēlējums. Es nezinu, vai "man­­kurtismu" var kaut kā saistīt, piemēram, ar to, kas minēts Marinas Krupņikovas (Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pētnieces) pirms gadiem trim interneta portālā politika.lv publicētā rakstā Politkorektums - multikulturālisma blakne, taču, izlasot zemāk citētā pēdējo teikumu, prātā iešāvās tieši šis vārds. Citēju:

"Izglītības speciāliste, Ņujorkas Universitātes profesore Diāna Raviča savā grāmatā Valodas policija politkorektumu ironiski raksturo kā "pārmērīgu jūtīgumu pret faktu, ka gandrīz viss, ko kāds pasaka vai uzraksta, var tikt uzskatīts par nepieņemamu, ja pietiekami centīgi meklē auditoriju, kura to uzskatīs par nepieņemamu". Netrūkst gadījumu, kad pārmērīgie centieni nodrošināt mācību grāmatu satura daudz­­veidību izraisījuši pilnīgi pretēju rezultātu un kļuvuši par aklu cenzūru, metodiski iznīcinot jebkuras atsauksmes uz rasi, dzimumu, vecumu un etnisko izcelsmi. D. Ra­­viča ir apkopojusi aizliegto vārdu sarakstu, kurā pārsteidzošā kārtā nokļuvuši tādi vārdi kā fireman (ugunsdzēsējs), cowboy (kovbojs), brotherhood (brālība), snowman (sniegavīrs) kā dzimumu stereotipi, yacht (jahta) kā elitārs, cult (kults) un primitive (primitīvs) kā pazemojošie. Mācību grāmatu teksti ir tikuši noraidīti tāpēc, ka tajos minētas sievietes-mājsaimnieces, vīrieši-advokāti (dzimumu stereotipi), fiziski nespē­cīgi vecie cilvēki (vecuma stereotipi), afrikāņu izcelsmes sportisti un aziātu izcelsmes zinātnieki (etniskie stereotipi). Ir gadījumi, kad pat Šekspīra oriģinālie teksti pirms iekļaušanas mācību grāmatās tikuši rediģēti, svītrojot "aizskarošus" vārdus. Diemžēl maksa par to, ka mācību grāmatā noteikti jābūt pārstāvētām dažādām grupām, nereti ir zemāks satura un literārās kvalitātes līmenis, kas tiek upurēts "etniskā līdzsvara" labad."

Tagad sajūsmā jākliedz WOW!, jo rādās, pie mums nekas tāds nedraud, gluži pretēji, mēs sākam drukāt daudz progresīvākas mācību grāmatas, vismaz tās, kas topošajiem policistiem paredzētas. Cerība, ka Blaumanim noteikti klāt ķerties neļaus, kaut arī Šekspīrs izrevidēts, kļūst dzīvotspējīgāka. No otras puses - cerība, kā zināms, ir idiota mierinājums. Mēs tomēr sekojam līdzi laikam. Izrādās, rakstā pieminētā  cenzūra,  kas  citkārt  automātiski  iekļaujas  politkorektuma  izpausmēs  kā pieļaujams "mazākais vai nepieciešamais ļaunums", bet ko Marina Krupņikova nevai­­­­rīdamās tieši tā arī nosauc - par cenzūru, - ne vienmēr pats par sevi ir "politkorekts" vārds. Vismaz šķiet, ka tagad Latvijā rakstnieks, atvainojiet, arī rakstnieces, protams, vairs nedrīkstēs lietot vārdu "cenzūra", tā vietā ieteicams izvēlēties kādu maigāku, ne tik politnekorektu apzīmējumu. Lai izvairītos no "profesiju stereotipa". Lai neaizskartu redaktora (redaktores) jūtas. Ir precedents.

Latvijas kultūras forumiem veltīta citkārt visnotaļ kulturāla iknedēļas laikraksta (vārds kultūra ietverts arī tā nosaukumā) atteikšanās drukāt literāru darbu nav nekas ārkārtējs,  satriecošs  un  nosodāms,  pat  ja  atteikšanās iemesls ir politnekorektums, ko  autors  (autore)  no  sava  darba  nav  laikus  izskaudis  (izskaudusi)  un  atteicies (atteikusies) izskaust arī pēcāk, pēc vērīgā aizrādījuma. Tas viss ir dabiski un normāli. Nekā ārkārtēja, manuprāt, nav arī faktā, ka autors (autore) šādu rīcību nodēvēja par cenzūru. Kaut gan acīmredzot laikam vajadzēja vienkārši izvēlēties citus vārdus, bet kas gan varēja zināt, ka vārds "cenzūra" šodien pie mums ir politnekorekts un nospēlēs sarkanās lupatas lomu. Nu varēja taču pateikt kaut vai "izdevums politkorekti izkontrolēja manu darbu". Un Bagdādē viss mierīgi.

Šoreiz nav svarīgi, bija vai nebija un tieši kas nenodrukātajā darbā bija vai nebija politnekorekts. Kaut gan, starp citu, literāra teksta izvērtēšana no šāda aspekta ir visai diskutabls jautājums ar milzumdaudzām iespējām vajadzīgo vai nevajadzīgo atrast vai neatrast. Es, protams, nesaukšu sarunvalodā krievus par krieveļiem, ja vien negribēšu paust nicīgu attieksmi. Bet es varu arī vārdu "krievs/latvietis/roms" izrunāt ar pietiekami atbilstošu intonāciju (vai rakstos ievietot atbilstošā kontekstā), lai ar nodomu apvainotu otru. Savukārt literārā darbā es pilnīgi pieļauju noteiktu "strīdīgo" jēdzienu vai vārdu izmantošanu nevis kā pašmērķi ar nolūku aizskart, protams, bet  gan  noteiktu  parādību  vai  apstākļu,  vai  laikmeta,  vai  tēlu  un  to  savstarpējo attieksmju raksturošanai. Un tur nebūs ne smakas no "kognitīvā potenciāla ar ksenofobisku ievirzi" (sen nav gadījies lasīt tik izcilu frāzi). Bet ne par to šoreiz runa. Pārsteidzoša un fenomenāli paradoksāla ir laikraksta drausmīgi eksaltētā un neadekvātā atbildes reakcija. Jocīgi, bet redaktores raksts, kas pats par sevi būtu gluži normāla parādība un laikam taču domāts politkorektuma protekcijai, dveš niknu un naidpilnu absolūtu politnekorektumu, argumentētu pozīcijas izklāstu beigu beigās pārvēršot personiskos apvainojumos. Kādreiz to vecmodīgi sauca par žults izgāšanu, tīšu apvainošanu, maigāk - nekulturālu rīcību. Juridiski - par personas goda un cieņas aizskaršanu, par ko paredzēts pat pants. Vai tas ir politkorekti - piesedzoties ar vienu ideju, diskreditēt citu (vai tomēr to pašu)? Bet acīmredzot arī pieļaujamo stereotipu līmeņi ir dažādi, pilnīgi iespējams, ka stereotipi par to, kurš pelnījis Fulbraita stipendiju un kurš - grādu mākslas zinātnē, nav vienlīdzīgi. Taču kas gan ir politkorektums, ja ne tā pati indivīda tiesību ievērošana?

Un respekts no abām pusēm, gribu atgādināt - ar, ceru, politkorektu teicienu - neapvaino otru. Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Raksts publicēts literatūras mēnešraksta "Karogs" 2008.gada oktobra numurā.