Baltvilka balvai nominētie mākslinieki: Ne mazums pieaugušo paši gūst prieku no bilžu grāmatām

Par jaukāko Baltvilka balvai nominēto grāmatu iespējams nobalsot šeit.

Pilsētas un ūdeņi tajās ir bieži sastopami arī jūsu glezniecībā. Vai, gleznojot grāmatai Daugavu, bija nepieciešams plenērs? Kā veidojas jūsu glezniecības attiecības ar bērnu grāmatu ilustrācijām, vai šī ietekme ir vienvirziena - no "galvenā žanra" uz "perifēro", vai arī atgriezeniska?

Mana sieva Anita Paegle ilustrējusi vairāk kā 25 bērnu grāmatas, un tieši tas iedrošināja iesaistīties bērnu grāmatu ilustrēšanā arī mani. Pamēģināju - un man patika.

Esmu radis gleznot dabā gan lielus, gan mazus formātus. Arī veidojot ilustrācijas grāmatai "Ahoi! Plūdi Daugavā" devos gan gleznot dabā, gan arī izmantoju skices un fotogrāfijas. Ar draugiem izbraucām visu Daugavu līdz pat jūrai. Tas bija skaists ceļojums, gleznojot gan ostu, gan bāku, gan molu, pie kuriem risinās notikumi grāmatā. No ūdens paveras brīnišķīgs, ļoti interesants rakurss, ko nevar redzēt no krasta.

Ietekme noteikti ir divvirziena. Strādājot pie grāmatas, mani ieinteresēja daudzas lietas, ko citādi nebūtu redzējis. Ainava, ūdeņi, arhitektūra, atspīdumi, ko turpinu citos, ar bērnu ilustrācijām nesaistītos darbos. Bet vispār bērnu grāmatu ilustrācija ir sarežģīts žanrs. Esi saistīts ar autoru, formātu, izdevniecības termiņiem. Centos nevis ilustrēt tekstus, bet veidot savu redzējumu, savu intuitīvu stāstu, pārveidojot tekstu attēlā. Divdesmit grāmatas lappuses ir arī divdesmit gleznas.

Pašam, strādājot pie grāmatas, gribējās, lai gaili, kaķi un suni kāds ātrāk izglābtu no peldošā ledus gabala!

Debijas vienmēr tiek asociētas ar zināmām cerībām un ambīcijām. Kas jūs saista bērnu grāmatu ilustrēšanā, kādus principus un idejas jūs tajā vēlaties īstenot?

Grāmatu ilustrēšanā man visvairāk patīk tas, ka varu izstāstīt stāstu - iztēloties, kā izskatās varoņi, parādīt tos dažādās situācijās, "izzīmēties" pēc sirds patikas. Māksliniekam, kas rada atsevišķu stājdarbu, jāprot pasniegt ideju kondensētā veidā - gluži kā dzejoli -, kurpretī ilustrators var izvērst vēstījumu, piepildīt to ar dažādām detaļām, kas pat nav minētas tekstā, tādējādi radot veselu paralēlu pasauli. Tādējādi ilustrators savā ziņā kļūst par līdzautoru. Protams, tas ir izaicinājums - mana lielākā apņemšanās ir neiestrēgt vienā stilā, bet gan katrā projektā meklēt jaunas iespējas, izmēģināt dažādus materiālus - tā, lai arī man būtu interesanti.

Ar laiku es vēlētos nonākt līdz tam, ka varu pati arī rakstīt - vai uzzīmēt grāmatu, kurā nav neviena vārda, tikai attēli, un tāpat viss būtu skaidrs. Es būtu priecīga, ja manis ilustrētās grāmatas būtu saistošas ne vien bērniem, bet arī viņu vecākiem (pieaugušie jau ir tie, kas bērniem pērk grāmatas - tātad arī viņi savā ziņā ir jāpārliecina).

Manuprāt, ir ne mazums pieaugušo, kas paši gūst patiesu prieku no bilžu grāmatām. Turklāt bērnu grāmatām nav jābūt vienkāršām - tas ir, tām nav obligāti jāizvairās no "smagām" tēmām (piemēram, nāves), jo tās ir lietas, par kurām bērns agrāk vai vēlāk sāks uzdot jautājumus. Svarīgs ir veids, kā šo tēmu pasniegt - un šeit vienlīdz nozīmīgs ir gan rakstnieks, gan ilustrators.

Jūsu šāgada darbiem piemīt ne mazums eksotikas un romantikas. Ar kādiem līdzekļiem, kur smeļoties tēlus, jūs radījāt spāniskās un japāniskās izjūtas?

"Jūrnieks uz sauszemes" nav tik daudz spānisks, cik romantisks. Autors to sarakstījis 17 gadu vecumā. Kad lasīju šos aizrautīgi jūsmīgos, brīžam jauneklīgi naivos dzejoļus, no tiem strāvoja patiesa romantika un spēcīga jūras klātbūtne. Ilustrējot centos saglabāt tieši šo sajūtu kā galveno. Vēlējos drīzāk turpināt autora domu, nevis censties panākt ārišķīgu spāniskumu.

Japāņu grāmatai visu noteica pats stāsts, tik konkrēti japānisks, ka nācās pētīt šo tēmu - gan Japānas vēsturi, gan mākslu, grafiku. Arī pats autors mani apgādāja ar desmitiem materiālu, piemēram, baltu japāņu porcelāna kaķa figūriņu kā kaķa Tamas tēlu. Pati no sevis piezīmēju tumšās austiņas un garās garās ūsas. Pat papīrs, uz kura tapa ilustrācijas, bija īpašs japāņu rokas lējuma papīrs. 

Jūs esat māksliniece, kas pabijusi ciešās radošās attiecībās ar daudziem latviešu bērnu literatūras tekstiem, un pratusi katru no tiem "pārradīt", pārvērst par savu, savā ziņā - pārvērst par sevi arī šo dažādo tekstu autorus. Vai varat uzburt tādu iedomu tēlu: ideālo bērnu rakstnieku, kāds tas būtu pa prātam jums kā māksliniecei?

Teksts ir autora bērns, caur mākslinieka bildēm viņš tiek pie ietērpa un "iziet sabiedrībā". Jā, es sajūtu tekstu kā personību, kas man uzticēta, mans uzdevums un aicinājums ir to izprast, iedziļināties, sadraudzēties ar to un tad saudzīgi ietērpt tādās drānās, kas šai būtnei vislabāk der.

Bet reizēm teksta ietērpšana man kļūst kā aizraujošs karnevāls, kur iespējams pilnīgi viss! Grūti apvaldāma tieksme radoši izpausties - vienkāršu puisi paslēpt greznā samta uzvalciņā, filozofa cepuri izrotāt pērlēm, spēlēties ar mērogiem, laikmetiem, stiliem. Taču nekad mans nolūks nav bijis tekstu "pārradīt", mainot tā būtību, es ļoti cienu autora radīto būtni, to personību, kas turpina dzīvot manis radītajā vizuālajā veidolā. Tiem abiem jāsadzīvo kopā! Kā aktierim, kurš, uzvelkot ēzeļa kostīmu, par ēzeli nekļūst, taču liek skatītājiem noticēt viņa uzburtajam tēlam.

Autoram var būt ļoti dažādi bērni, man vistuvākie ir tie, kam piemīt jūtīgums, domas dziļums, vienkāršība un spēja asprātīgi jokot. Ir milzīga bauda ar gudriem un sirsnīgiem bērniem strādāt! Azarts un izaicinājums ir strādāt ar tekstu, kas runā par to, ko nemaz nevar attēlot. Kā lai uzzīmē cildeno? Kā lai uzzīmē debesīs izgaistošu pūķi? Lūk, tāds bērnu rakstnieks man ir īsti pa prātam - kura teksts sagādā radoši piņķerīgus uzdevumus un reizē atvēl brīvību iedarbināt visus manas fantāzijas resursus. Un latviešiem tādu rakstnieku netrūkst.

Rakstnieces Ingas Žoludes atsauksmē par grāmatu "Daudzpusīgais ronis", kur jūsu ilustrācijas vērtētas kā "bagātīgas", "pūkainas", grāmatas konceptu atsvaidzinošas un krāsas nozīmību atklājošas, seko frāze: "visas grāmatiņā attēlotās cilvēciskās būtnes ir diezgan neglītas un vizuāli atsauc atmiņā Cartoonnetwork cilvēkķēmus." Ko jūs domājat par skaistumu un neglītumu mākslā, ko izjūtat kā skaistu un ko - kā neglītu?

Skaisti ir saulrieti, jo viss pārējais ir jau redzēts "Cartoonnetwork"!

Bet, ja "interesējošs" ir nošķirams no "skaista", prātā nenāk nekas tāds, ko es varētu dēvēt par neglītu un kā vērojums varētu nesagādāt prieku, turpretim interese par attēla saturu man ir lielāka kā par acij tīkamu bildi.

Jūsu ilustrētajās "Lapsu kalniņa mīklās" ir daudz melanholisku meža ainu, kas varbūt ir mazliet neparasti bērnu grāmatai. Pastāstiet mazliet par grāmatas vizuālo koncepciju un avotiem, kuri palīdzēja radīt šos tēlus.

Grāmatā "Lapsu kalniņa mīklas" mežam ir ļoti liela nozīme - tā ir vide, kas paliek uzticami nemainīga: mežs - tas ir brālis, mežs - tas ir patvērums, mežs - tās ir mājas, kuras daudziem ir arī pēdējās. Stāstā par mežabrāļiem mežs ir kā atsevišķs, patstāvīgs stāsta varonis. Šo sajūtu gribēju ielikt arī ilustrācijās. Jo, lai arī stāsta notikumi risinās divos dažādos laikos, tomēr tie ir savstarpēji saistīti un to sekas stāsta varoņiem ir visu laiku līdzās. Kā mežs, kura noslēpumus no malas nevar redzēt, un, lai kaut ko uzzinātu, ir jādodas tajā iekšā. 

Kādu mākslas tēmu jūs ieteiktu Mazās Mulas izglītojošās sērijas veidotājiem - tēmu, kas jūsuprāt būtu svarīga un interesanta bērniem?

Mēs šobrīd jau strādājam pie jaunas grāmatas šajā sērijā - "Mula un portrets", vēl paredzēts izdot arī grāmatu "Klusā daba ar mazo Mulu". 

Kad tas būs paveikts, un būs iespēja šo grāmatu sēriju turpināt, tad domāsim, kādu tēmu apskatīt nākošo. Man interesanti liktos apskatīt cirka un karnevāla tēmu.