Viņam patīk, ja cilvēks labi veic savu darbu: pat orķestra timpānists sajūsmina viņu ar savu pareizo, jautro un centīgo spēli. Holdens ir ļoti labs un mīkstsirdīgs, bet viņš ar dūrēm metas virsū daudz spēcīgākam puisim, kad tas neķītriem vārdiem nozākā labu meiteni. Viņam pašam diezin kā nepatīk mācīties, taču viņš neatļauj savai māsiņai nokavēt stundas, cenšas pierunāt viņu, nomierināt, izklaidēt.

Lasot šo darbu var skaidri redzēt ar kādu meistarību Selindžers pratis parādīt šīs pretrunas Holdena raksturā: viņa paša nespēju iedzīvoties, neprasmi piemēroties, pielāgoties dzīvei – un viņa pašaizliedzīgo vēlēšanos palīdzēt citiem, it sevišķi mazuļiem, paglābt tos no iekrišanas bezdibenī.

Tiesa viņš vēl nesaprot, ka no dzīves nekur nevar aizbēgt, ka idille pie strauta, pirmatnīga laime būdiņā ir iluzora. Varbūt viņš sapratīs, ka dzīvi vajag pārveidot, kaut vai tajā mazajā jomā, kurā cilvēkam lemts darboties. Viņš ļoti skaidri zina , kas cilvēkā, viņa domās un viņa darbos ir būtisks un kas nav.

Par pašu Selindžeru nav zināms daudz: viņš dzimis 1919. gadā Ņujorkā, mācījies vairākās skolās. Pēc tam kara akadēmija un trīs koledžas. Spriežot pēc tā, ka nekādu zinātnisku grādu viņam nav, nevienu koledžu viņš tā arī nav beidzis.

Raksta kopš piecpadsmit gadu vecuma. Darbi iespiesti, sākot ar četrdesmito gadu.

Taču viņa grāmatas pastāsta par viņu un viņa pasauli daudz vairāk nekā visas biogrāfijas.