Hamdams Zakirovs: Laba dzeja ir kā filozofiska doma

Daudzi raksta dzeju pusaudža gados bet pēc tam pārstāj dzejot. Kad jūs sākāt rakstīt un kas jūs iedvesmoja turpināt?

Bērnībā es tāpat kā daudzi citi mēģināju rakstīt, bet, paldies Dievam, toreiz to neuztvēru nopietni. Es sapņoju kļūt par rokmūziķi - atceros, kā izdomāju grupu nosaukumus, mūzikas ierakstu nosaukumus un pat dziesmas šajos ierakstos. To visu es rūpīgi pierakstīju burtnīciņā. Sacerēju mūziku tualetē, no kuras mani ārā dzina mamma. Bet diemžēl es tā arī neiemācījos spēlēt nevienu instrumentu, tāpēc vienīgais, kā varu tuvināties savam sapnim, ir dziesmu tekstu rakstīšana. Tieši to es mēģināju darīt toreizējajā Ļeņingradā, kur studēju specializētā jūras spēku skolā, un jau vēlāk, kad biju atgriezies Ferganā.

Tad sastapu mākslinieku un dzejnieku kompāniju un ar viņu palīdzību piekļuvu daudz dziļākiem un nopietnākiem kultūras slāņiem, kas atstāja iespaidu uz visu manu dzīvi. Tieši tad es arī sāku rakstīt. Ne gluži vēlu - 22 gadu vecumā, bet, teiksim, jau pieaugušākā manierē, skaidri apzinoties, ka neesmu raidītājs, kas piepilda radio ēteru ar savu emocionālo stāvokļu un jūtu pārdzīvojumu viļņveida turpinājumiem, bet vienkārši uztvērējs, kas no ārpuses uztver tos vai citus signālus un pārveido, cenšas tos pārveidot vārdos, priekšlikumos, tekstos.

Jūs tiekat raksturots kā piederīgs Ferganas skolai, kas apvieno islāma, Centrāleiropas un Ķīnas tradīcijas ar pašu jaunāko Rietumu postmodernismu. Kā jūs domājat - vai mūsdienu globālajā sabiedrībā, kur ietekmju ir tik daudz un informācijas plūsma kļūst arvien intensīvāka, joprojām iespējams dzeju un dzejniekus iedalīt kategorijās, skolās?

Jums taisnība. Jā, mūsdienu globālajā sabiedrībā tas viss izklausās kaut kā muļķīgi, kā sazin kāds postmoderns triks, veikls izdomājums. Bet lieta tāda, ka ne mēs paši izdomājām šo nosaukumu. To mums, varētu teikt, piesējuši.

Jā, bija laiks, kad mēs visi dzīvojām Ferganā, bieži sarunājāmies, lasījām tās pašas grāmatas, skatījāmies tās pašas filmas, dalījāmies iespaidos par tām, rādījām cits citam savus dzejoļus, pārrunājām, apspriedām, tērzējām sēžot aivānā (iwan) un dzērām zaļo tēju koku ēnā vasaras karstumā visskaistākajā no pilsētām...

Tagad mēs esam aizbraukuši kur kurais (esmu saskaitījis ap desmit valstu), kā absolventi pēc neizsludināta izlaiduma - nokārtojuši vai nenokārtojuši eksāmenus jau citās augstskolās, bez draugiem, bez mūsu pilsētas, dažbrīd bez saules un, iespējams, bez šīs iedvesmas. Tā ka var teikt - skola ir slēgta.

Bet terminu droši var atstāt. Kaut vai tāpēc, lai arī citās valstīs, tālu no mājām, pārveidojot vārdos citu vietu reālijas, mēs to tomēr izlaistu caur prizmu, kas noslīpēta Ferganā. Un kaut kur, gribi negribi, uzplaiksnī kaut kāda turienes nokrāsa vai tembrs. Bet kas šajā refleksijā labs vai slikts, par to lai spriež gudri ļaudis (ja, protams, kādu tas interesē).

Jūsu dzimtene ir Uzbekistāna, bet kopš 2001. gada dzīvojat Somijā. Kā šīs pārmaiņas iespaidojušas jūsu dzeju?

Es Somijā dzīvoju jau 10 gadus. Šī pārcelšanās pirmām kārtām atstāja iespaidu uz visu manu dzīves struktūru. Iejušanās jaunā pasaulē prasīja daudz laika un spēka. Labu laiku es gandrīz nerakstīju. Pēc trauksmainās Maskavas apmesties uz dzīvi nelielā ziemeļu pilsētiņā - tas prasa daudz!

Kā tas atspoguļojās dzejā? Savas dzīves Maskavas posmā es uzrakstīju veselu virkni tekstu, kam bija raksturīga noteikta dinamika - nepārtraukta liriskā varoņa vai vērotāja vai, teiksim, kameras kustība, izsekojot līdzi nozīmīgiem vai nenozīmīgiem notikumiem, kuros varonis iesaistīts. Iznākumā no vārdiem reizēm saaudās tāds kā vizuāls audekls ar savu dažkārt pat skarbu ritmu, ātru kadru maiņu, pastāvīgu kustību kā ceļinieks, vējš, automašīna, vilnis.

Mani Somijas dzejoļi ir daudz statiskāki, apcerīgāki, reflektējoši. Tomēr par iemeslu tam ir ne tikai mazāka dzīves intensitāte šajā ziemeļu nostūrī vai kaut kāds iekšējs miers, bet, iespējams, arī gadi, attālums no dzimtajām vietām, ar ko esmu spiests samierināties...

Kā jūs raksturotu savu dzeju? Kādas ir būtiskākās tēmas, ko jūs vēlaties pieteikt?

Atbildēt uz šo ne gluži vienkāršo jautājumu es mēģināšu ar citātu no manas sen rakstītas esejas, kas nav zaudējusi aktualitāti vēl aizvien: "Мani vienmēr ir interesējis ikdienišķais, parastais. Pat ja uz mūžības fona, tad vairāk nekā šis fons. Trivialitātes dzeja, mazu atgadījumu dzeja, kurā ir tikai gaidas, īsta notikuma priekšnojauta. Notvert un fiksēt šo pasauli - lūk, to es cenšos panākt."

Un vēl: "Dienvidnieciskā esamība liek visu uztvert ārkārtīgi nopietni - vai tas ir Dievs vai dažas putnu spalvas, - un pazīstamie vārdi "šeit un tagad" tur ir vietā kā nekur citur."

Vispār mani vienmēr uztraucis šis garām slīdošais un neviena neapdzejotais (lai gan šeit es, protams, meloju) īstenības mirklis, par kura liecinieku vai dalībnieku esmu kļuvis es vai mans varonis (kā bieži notiek cikla "Skices Kavafisam"/ "Наброски для Кавафиса" dzejoļos). Mirklis, tik tagadnējs un pārejošs, ir cilvēciskās esamības traģikas un tās neizsakāmi saldās burvības kvintesence, un iespēja aprakstīt, dokumentēt šo mirkli iespējami precīzi visos sīkumos un bez emocionālas nokrāsas, t.i. depersonalizēti - lūk, mans uzdevums.

Jūsuprāt, vai dzejniekam rakstot vajadzētu domāt, kādu auditoriju viņš vēlas uzrunāt?

Nē, nevajag. Laba dzeja ir kā filozofiska doma: dzejniekam tāpat kā filozofam ir ļoti daudz jāzina (lai neatkārtotu priekšgājēju pateikto, lai ietu tālāk, citādi attīstot jau zināmu ideju vai uzdodot jaunus jautājumus) un jāmāk loģiski domāt, un pēc tam šīs domas sakarīgi paust, un piedevām nedrīkst baidīties no tā, ka tas viss nevienam nav vajadzīgs.

Tomēr runa ir ne tikai par vajadzīgumu. Turpinot par filozofu, ņemsim vērā, ka viņš filozofē ne jau kādam. Viņš nav inženieris, kam uzdots risināt kaut kādus tehniskus uzdevumus. Un pat ja filozofs atklātu dzīves jēgu, diez vai tas cilvēkiem dzīvi padarītu vieglāku. Pat tiem, kuriem bijusi iespēja ko tādu izlasīt vai noklausīties. Tas tāpēc, ka lasītājam vai klausītājam vajag noiet tikpat grūtu gudrības izpratnes ceļu, kādu nogājis tās autors. Un gandrīz var galvot, ka daudzi sīkumi novedīs pie tā, ka finālā lasītāja ceļš beigsies pavisam ne tur, kur nonācis filozofs. Un tā būs jau cita jēga un, iespējams, pat citas dzīves jēga...

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka dzeju kā viena indivīda izprastu garadarbu citādi izpratīs cits ar citu rezultātu. Kaut vai tādēļ ir neiespējami pat censties domāt par lasītāju, par viņa vēlmēm, zināšanām, viedokli un vispār par viņa prāta spējām, lai radītu ko tādu, ko viņš gaida, grib un atzīs par labu. Radīšanas procesā atsaukties uz to, kam kāds dod priekšroku vai ko uzskata par vajadzīgu - tas attiecībā uz dzeju būtu noziegums.

Tomēr šeit ir kā dzīvē: godīgajiem dzīvot grūtāk un piedevām nevar saprast, cik attaisnojama ir viņu principialitāte, kam tas vajadzīgs? Uz šo jautājumu arī es neatbildēšu, jo baidos kļūt patētisks.

Teikšu tikai, ka es personīgi nedomāju par lasītāju. Lai gan, protams, vēlos, lai manus darbus lasītu. Un vismaz cenšos, lai manu tekstu doma, kaut arī iegremdēta tēlos un metaforās un izteikta sarežģītā leksikā, būtu ja ne skaidra un saprasta, tad arī ne noslēpta no lasītāja aiz šifriem, īpašiem, tikai izredzētajiem zināmiem kodiem, aiz papildu sarežģītības un viltībām.

Pie šās atvērtības, sauksim to tā, mana uzmanība pret lasītāju arī beidzas. Tāpēc, ka manu uzmanību sev pieprasa pats darinājums, un tas ir daudz svarīgāk.

Lasītājs arī ir pieaudzis cilvēks, un nav par viņu jārūpējas kā par bērnu. Un arī dzejoļi - tie nav mikroviļņu krāsnis vai gludekļi, par kuru praktisko lietojumu būtu jāuztraucas to radītājiem.

Vai dzejniekam vienmēr jāraksta no sava skatu punkta, vai viņš reizēm var būt gandrīz kā aktieris, kas pieņem un pauž cita cilvēka vai sabiedrības grupas skatījumu?

Dzejniekam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, vienmēr ir jāspēj iejusties otra ādā, lai saprastu kāda cita motīvus, dziņas un domas. Beigu beigās, kāda cita patiesību. Jo biežāk cilvēki censtos nostādīt sevi kāda cita vietā, jo mazāk cilvēkiem būtu savstarpēju sapratnes problēmu.

Dzejniekam taču, kā rakstniekam un cilvēkam, kas savā profesijā, radošajā darbā izmanto visdažādākos mākslinieciskos paņēmienus, ir pilnas tiesības rakstīt savā vai sava liriskā varoņa vārdā (kas ne tuvu un ne vienmēr ir rakstnieka alter ego), vai pavisam sveša, izdomāta vai vēsturiska personāža vārdā.

Kuram apgalvojumam jūs piekristu vairāk: dzeja ir mūsu īstenības vai sapņu atspulgs?

Es laikam piekritīšu pirmajam. Tikai ar to piebildi, ka dzeja nav spogulis un uz tās virsmas nokļuvušais attēls (realitāte), mēģinot atbrīvoties, atspoguļoties, pieredz noteiktu apkārtnes pretestību, t.i. dzejnieka personību. Tā ka nevajag dzejnieku vērtēt pārāk augstu: viņš nav pareģis un nav pasaules spogulis.

Tomēr nevajag arī viņu novērtēt arī pārāk zemu.

Ko jūs zināt par Dzejas dienām Latvijā, un ko jūs no tām sagaidāt?

Šo to man ir stāstījuši mani Rīgas draugi - "Orbītas" dzejnieki Sergejs Timofejevs un Artūrs Punte. Bet es lieliski zinu, kas ir Dienas Helsinkos (un pats vairākas reizes piedalījos literatūras pasākumos šo Dienu ietvaros), kad notiek vesela gūzma dažādu pasākumu, sabrauc kultūras cilvēki no dažādām valstīm un kad var paskatīties, redzēt vai dzirdēt daudz jauna un interesanta.

Domāju, ka Dzejas dienām Rīgā jābūt tikpat interesantām un piesātinātām kā Helsinkos vai citās Eiropas pilsētās, kad sabrauc dalībnieki no visas pasaules. Bet man visinteresantāk būtu iepazīties tieši ar latviešu dalībnieku daiļradi, paskatīties, kas raksturīgs viņiem. Un vispār esmu ļoti priecīgs, ka beidzot varēšu apciemot jūsu pilsētu, kurai es tik daudzas reizes esmu aizkuģojis vai aizlidojis garām.

Hamdams Zakirovs "Dzejas dienu 2011" ietvaros piedalīsies divos pasākumos: publiskā sarunā "Izdzīvošanas stratēģijas: vara, mākslinieks un migrācija" 13. septembrī plkst. 20.00 Ģertrūdes ielā 32 un pasākumā "Ziemeļi - Dienvidi" 14. septembrī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē.

Dzejas dienas 2011 - programma.