1995. gadā uz savas pirmās grāmatas “Mēness bērns” vāka Jānis Einfelds (1967) bikli vēstīja, ka rakstot tikai par baznīcu gaiļiem un neko jaunu vēl pateicis neesot. Kopš tā laika Jānis ir “pateicis” vēl trīs grāmatas — romānus “Cūku grāmata” (1996) un “Veči” (1999) un stāstu krājumu “Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs” (2001) un Jāņa sakāmais lasītāju apziņā jau sen ir proza, kas pamatoti iecēlusi autoru latviešu postmodernisma klasiķu kārtā — gan nepārspēti blīvās un pilnasinīgās laika un telpas spēles, gan viņa neatdarināmās stilistikas dēļ — neatdarināmās, jo ik katram Einfelda rakstītajam vārdam ir sirds, un to lieliski apliecina viņa piektā grāmata — stāstu krājums “Neļaudis”.
Izdevniecībā "Dienas Grāmata" izdotie stāsti ir aizraujoša, blīva un pilnasinīga laika un telpas spēle. Versija par mūsu vēsturi? Vai drīzāk – vēstures versija par mums, jo – Laika vecis bija pirmais, kurš ieraudzīja neļaudis. Vardespurns, meistars Ekharts, miliči, koklētājs un karalis Jūsmiņš Garnadzis Trešais – viņi ir gatavi sākt. Sākam?!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit