Latvijas mākslā atteikšanās no dabas atainojumu stingrajiem priekšstatiem un pievēršanās formu sintēzei sākās Pirmā Pasaules kara laikā. Laika sprīdi no 1914. gada līdz 1920. gadam, kad notika Rīgas Mākslinieku grupas pirmā izstāde un tika izstādītas pirmās kubisma kompozīcijas, varētu uzskatīt par modernās glezniecības un ar to saistīto teorētisko atziņu veidošanās posmu.
Tādēļ latviešu kubisma parādības ir cieši saistāmas ar Rīgas mākslinieku grupas vārdu, kurā bez Ekspresionistu grupas biedriem - Jēkaba Kazāka, Oto Skulmes, Niklāva Strunkes, Konrāda Ubāna un Valdemāra Tones darbojās arī Aleksandra Beļcova, Jānis Cielavs, Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Marta Skulme, Uga Skulme, Leo Svemps un Erasts Šveics.
Tā kā teorētisko zināšanu par Rietumeiropas mākslas aktualitātēm bija vairāk nekā praktiskās pieredzes, kubismam Latvijā raksturīgi bija jauneklīgi azartiski, brīžam pat juceklīgi formas vienkāršošanas un sintēzes meklējumi. Jāatzīst, gan ka Francijā šajā laikā kubisms jau bija zaudējis savu aktualitāti.
Tomēr vienotā, ap 1890. gadu dzimusī paaudze, atbrīvoja latviešu māksliniekus no provinciālās mazvērtības sajūtas, vienlaicīgi pieradinot skatītāju pie domas, ka var pastāvēt arī nosacīts pasaules atspoguļojums. Tādēļ kubisma pārstāvjiem neatņemama ir vēsturiskā pirmo avangardistu un brīvdomātāju loma.
Grāmata nopērkama: Valsts Mākslas muzejā, grāmatnīcā "Valters un Rapa", kā arī izdevniecībā "Neputns":
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
