Leģendārajam bītņiku 'čempionam' Lorensam Ferlingeti – 99  (7)

Lorenss Ferlingeti, īstajā vārdā Lorenss Monsanto Ferlings, piedzima 1919. gadā Ņujorkā. Viņa tēvs, kurš bija itāļu imigrants, apzināti "saīsināja" uzvārdu, kad ieradās Amerikā, taču pieaudzis Ferlingeti to nomainīja atpakaļ uz sākotnējo. Viņa jaunība bija gana juceklīga – daļu no tās viņš pavadīja bērnu namā Ņujorkā, daļu pārtikušās Bislandu ģimenes Ņujorkas savrupnamā, bet vēl daļu – pie radiem Francijā. Iemesls tam bija viņa mātes šizofrēnija. Māti drīz vien pēc dēla dzimšanas ievietoja psihiatriskajā klīnikā, bet tēvs dēlu viens pats nespēja audzināt.

Izglītojās Ferlingeti Ziemeļkarolīnas Universitātē, kur ieguva grādu žurnālistikā un rakstīja par sportu studentu laikrakstā "The Daily Tar Heel", paralēli arīdzan publicējot savus pirmos īsos stāstus. Pēc universitātes absolvēšanas viņš pievienojās ASV Jūras kara flotei, bet, atgriezies no dienesta, viņš 1948. gadā uzsāka studijas Kolumbijas Universitātē, kur ieguva maģistra grādu angļu literatūrā, savukārt 1951. gadā – doktora grādu Parīzes Universitātē. Pēc tam viņš pārcēlās uz Sanfrancisko.

Ferlingeti idejas par brīvību tika kaldinātas tieši dienestā Jūras kara flotē, kur bija komandierleitnants. Viņš piedzīvoja karadarbību Normandijā, Francijā, kā arī bija aculiecinieks postažai Nagasaki, Japānā. "Tas mani acumirklī padarīja par pacifistu," viņš 2015. gadā atklāja ASV Nacionālajam publiskajam radio.

Ferlingeti pirmais dzejas krājums "Zudušās pasaules attēli" ("Pictures of the Gone World") nāca klajā 1955. gadā, bet slavu un atzinību viņš iemantoja ar 1958. gada krājumu "Prāta Koniailenda" ("A Coney Island of the Mind"). Tajā iekļauti vairāki Ferlingeti slavenākie dzejoļi – "Es gaidu" ("I am Waiting") un "Klaidoņa obbligato" ("Junkman's Obbligato"), kas tika radīti džeza mūzikai. Krājums tika tulkots vairāk nekā ducī valodu, un līdz mūsdienām ar vairāk nekā miljonu kopiju tas aizvien ir saglabājies kā viens no populārākajiem un labāk pārdotajiem dzejas krājumiem pasaulē. Tiesa, pats Ferlingeti vairākkārt medijos izteicies, ka neuzskata sevi par bītņiku dzejnieku, jo viņa dzeja neesot "tik nevaldāma kā bītņikiem".

#BillMurray reading a poem about a dog is something you never knew you needed...until now. @isleofdogsmovie #SXSW pic.twitter.com/z7GkTsy4rG
— Entertainment Weekly (@EW) March 18, 2018

^{Bils Murejs lasa Ferlingeti dzejoli "Suns" ("Dog") "South by Southwest" festivālā marta sākumā, kur viņš reklamēja Vesa Andersona jaunāko filmu "Suņu sala" ("Isle of Dogs").}

Panākumus Ferlingeti guvis arī ar prozas darbiem, kuros viņš paudis savu politisko filozofiju un sociālo kriticismu, piemēram, eksperimentālu sirreālistisku lugu veidolā. Viņa pirmais romāns "Viņas" ("Her"), kas nāca klajā 1960. gadā, ir eksperimentāls autobiogrāfisks darbs, kura centrā ir liriskā Es dzīšanās pēc sievietes. Tiesa, šis romāns pēc publicēšanas izpelnījās ļoti mazu kritikas rezonansi. Laurus plūca viņa nākamais prozas darbs – 1988. gada darbs "Mīlestība niknuma dienās" ("Love in the Days of Rage"). Tajā aprakstīta mīlas dēka starp emigrējušo amerikāņu gleznotāju Anniju un portugāļu izcelsmes Parīzes baņķieri Džulianu, kam fonā notiek 1968. gada studentu nemieri.

Kā dzejnieks, dramaturgs, izdevējs un aktīvists Ferlingeti palīdzēja uzplaukt Sanfrancisko literārajai renesansei pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un tai sekojošajai bītņiku kustībai. Gan Ferlingeti, gan bītņiku filozofijas pamatā bija ideja, ka mākslai ir jābūt pieejamai visiem, nevis tikai saujiņai augsti izglītotu intelektuāļu.

Viņa 1953. gadā dibinātā izdevniecība "City Lights Bookstore" radīja īpašu sēriju "Kabatas dzejnieki" ("Pocket Poets"), kurā nāca klajā Alena Ginsberga, Keneta Patčena, Gregorija Korso un citu bītņiku kustības dzejnieku darbi. Gan izdevniecība, gan tās grāmatnīca kļuva plaši pazīstamas pēc 1957. gada tiesas prāvas par Alena Ginsberga dzejoļu krājuma "Kauciens un citi dzejoļi" ("Howl and Other Poems") publicēšanu 1956. gadā, kurā iekļautais skandalozais dzejolis "Kauciens" ("Howl") pēcāk kļuva par bītņiku kustības vienu no centrālajiem darbiem.

Dzejolī Ginsbergs nosoda sabiedrības inertumu un allažīgo samierināšanos, izceļot izstumtos intelektuāļus, no kuriem daudzi bija viņa draugi un paziņas – Džeks Keruaks, Nīls Kesedijs, Pīters Orlovskis, Gerijs Snaiders, Lisjēns Karrs un citi. Dzejolis veltīts amerikāņu rakstniekam Karlam Solomonam, ar kuru viņš iepazinās psihiatriskajā klīnikā. "Kauciens" ir "pilns" bohēmu – nelegālām narkotikām un seksuālu piedzīvojumu ainām – gan heteroseksuālām, gan homoseksuālām.

Darbu konfiscēja Sanfrancisko policija, savukārt Ferlingeti un grāmatu veikala menedžeri Šigu Murao, kurš grāmatu bija pārdevis policistam, apsūdzēja neķītrību popularizēšanā un arestēja. Murao apsūdzības tika atsauktas, jo nevarēja pierādīt, ka viņš zinājis, kas tieši grāmatā nodrukāts, savukārt Ferlingeti nācās stāties tiesas priekšā, kas izpelnījās nacionāla mēroga uzmanību.

Ferlingeti atbalstīja prestižas literatūras un akadēmiskās pasaules personības, un ilga tiesas procesa rezultātā tiesnesis tomēr atzina, ka "Kauciens" nav neķītrs, un 1957. gada oktobrī attaisnoja viņu. Tas bija pirmais gadījums, kad daiļliteratūras darba publikācija izpelnījās tik plašu uzmanību un sociālu nozīmi. Vēsturiskie notikumi atainoti Endrū Rodžersa 2010. gada biogrāfiskajā drāmā par Alenu Ginsbergu "Kauciens".