Nelle Hārpera Lī piedzima 1926. gada 28. aprīlī Monrovilā, mazmazītiņā pilsētiņā Dienvidalabamā. Viņas tēvs Amass Kolmens Lī bija advokāts, savukārt māte Fransisa Kaningema – mājsaimniece, kas vienā laidā sirga ar dažādām nervu kaitēm. Bez Hārperas ģimenē auga arī vecākā māsa Alise Finča Lī (1911–2014), otra māsa Luīza Lī Konera (1916–2009) un brālis Edvins Lī (1920–1951). No sava pirmā vārda Nelle, kas bija viņas vecmāmiņas vārds, tikai rakstīts no otras puses, Lī atbrīvojās pēc "Lakstīgalas" publicēšanas, jo bažījās, ka viņu sāks dēvēt par Nelliju, un šo versiju viņa nevarēja ciest ne acu galā.

Lī bērnība provinciālajā Monrovilā bija gaužām vienkārša un pieticīga, laiku viņa lielākoties pavadīja, dzīvojoties savā vaļā vai kopā ar kaimiņu bērniem, – tēvs daudz strādāja, savukārt māte īsti nebija spējīga pilnvērtīgi pievērsties meitas audzināšanai, jo teju nekad neatstāja māju. Kaimiņi atminas, ka Fransisa varēja stundām ilgi spēlēt klavieres, ķimerēties ap puķu kastēm vai minēt krustvārdu mīklas uz lieveņa mājas priekšā.

"Mēs nevarējām aiziet noskatīties izrādi, mēs nevarējām aiziet noskatīties beisbola spēli. Mums gadiem ilgi nācās izklaidēt pašiem sevi. Tā bija mana bērnība. Ja reizi mēnesī varēju aiziet uz kino, tas jau bija brīnišķīgi. Mums nācās izmantot pašiem savus rīkus, pašiem sevi izklaidēt. Mums nebija daudz naudas, patiesībā nevienam nebija naudas. Mums nebija arī daudz rotaļlietu, ar ko spēlēties. Mūs neviens neizklaidēja, tāpēc mēs lielākoties dzīvojām savā iztēlē. Mums vienkārši nācās izklaidēt citam citu ar runāšanu. (..) Mazā pilsētiņā cilvēki nav pārāk izsmalcināti un pasaulīgi viedi, taču ikreiz, kad kādu satiec, tev pastāsta stāstu. Es domāju, ka šāda veida dzīve "ražo" vairāk rakstnieku nekā dzīve Ņujorkas 82. ielā," 1964. gadā Lī atklāja sarunā ar radiostacijas WQXR žurnālistu Roju Ņūkvistu.

Viens no tuvākajiem Hārperas Lī bērnības draugiem bija vēl viens rakstnieks – Trūmens Kapote (dzimis Trūmens Strekfuss Pērsonss), kuru Hārperai bieži vien nācās aizstāvēt no citiem puikām, jo viņš bija jūtīgs, nēsāja atšķirīgas drēbes un neaizrāvās ar tipiskajām "zēnu lietām". Lai arī abi draugi bija ļoti dažādi, viņus vienoja sarežģītā situācija mājās. Kamēr Hārpera auga teju bez mātes, Trūmens dzīvoja pie savas mātes radiniekiem, jo vecāki viņu bija pametuši.

Lai arī ar dzīvu iztēli apveltītā Lī stāstus sacerēja jau kopš bērnu dienām, padziļināta interese par literatūru radās vidusskolā. Pēc tās beigšanas 1944. gadā viņa gadu skolojās Hantingdonas meiteņu koledžā Montgomerijā. No citām studentēm viņa turējās nomaļus – Lī neinteresēja ne mode un kosmētika, ne randiņi un izklaides. Tā vietā viņa koncentrējās uz rakstīšanu – Lī bija vietējās literatūras biedrības locekle, kā arī dziedāja korī. Pēc tam viņa devās uz Alabamas Universitāti Taskalūsā, kur vairākus gadus studēja jurisprudenci, paralēli rakstot arī universitātes avīzei, taču studijas tā arī nepabeidza. Tiesa, Lī arī nekad nebija plānojusi profesijā strādāt un studijas izvēlējās vien tāpēc, ka uzskatīja – jurisprudencē pastāvošā disciplīna varētu būt labs treniņš rakstīšanai.

1948. gada vasarā Lī kā apmaiņas studente Oksfordas Universitātē apmeklēja vasaras kursus par Eiropas civilizāciju, ko apmaksāja viņas tēvs, cerot, ka spēs meitu tomēr ieinteresēt likumu izzināšanā, tomēr tā vietā viņa iemīlēja angļu kultūru un literatūru. 1949. gadā 23 gadus vecā Lī devās uz Ņujorku. Vairākus gadus viņa pa dzīvi sitās kā plika pa nātrēm, strādājot par biļešu servisa aģenti aviokompānijās "Eastern Airlines" un "British Overseas Air Corp".

Šajā laikā viņa atjaunoja draudzību ar savu seno draugu Kapoti, kurš tobrīd bija viena no uzlecošajām literārajām zvaigznēm. Viņa sadraugojās arī ar Brodvejas komponistu un rakstnieku Maiklu Martinu Braunu un viņa sievu Džoju. Brauns 1956. gadā uzdāvināja Hārperai Lī iespaidīgu Ziemassvētku dāvanu – finansiālu atbalstu veselam gadam, lai viņai nebūtu jāuztraucas par iztiku, bet varētu mierīgu sirdi visu savu laiku un enerģiju veltīt rakstīšanai.

Rezultātā Lī pameta nemīlēto darbu un beidzot nodevās tikai un vienīgi savai sirdslietai. Brauns arī palīdzēja Lī atrast aģentu – Maurisu Kreinu, kurš panāca, ka izdevniecība "J.B. Lippincott Company" ieinteresējas par Lī daiļradi. Sadarbojoties ar redaktori Taju Hohofu, Lī strādāja pie manuskripta, kas beigu beigās kļuva par pasaulslaveno romānu "Kas nogalina lakstīgalu".

1960. gada 11. jūlijā "Lakstīgala" ieraudzīja dienasgaismu, un Literārā ģilde to izraudzījās par mēneša grāmatu. Savukārt nākamajā gadā "Lakstīgala" ieguva prestižo Pulicera balvu un vairākus citus literārus apbalvojumus. "Tas bija kas negaidīts. Es nekad necerēju, ka grāmatu pirks. Es nekad "Lakstīgalai" neprognozēju veiksmi. Es tai paredzēju ātru un žēlīgu nāvi recenzentu rokās, vienlaikus cerot, ka kādam tā arī patiks, lai sniegtu man mierinājumu," intervijā radio WQXR atklāja rakstniece. Līdz mūsdienām romāns "Kas nogalina lakstīgalu", kas atzīts par 20. gadsimta amerikāņu literatūras klasiku, tulkots vairāk nekā 40 valodās ar vairāk nekā miljonu pārdotiem eksemplāriem ik gadu.

Tiesa, līdz ar milzīgajiem panākumiem "Lakstīgala" izraisīja lielu ažiotāžu un izpelnījās vietu starp kontroversiālu slavu visvairāk guvušajiem darbiem ASV. Iemesls tam ir grāmatā izmantotā "spēcīgā valoda", seksualitātes un izvarošanas jautājumu tirzāšana, kā arī vārda "nēģeris" lietošana. Viens no pirmajiem un skaļākajiem gadījumiem bija 1966. gadā Hannoveres apgabalā, Virdžīnijas štatā, kad grāmatu vēlējās izņemt no apgabala skolu bibliotēkām, kā iemeslu minot tajā ietverto izvarošanas tematiku, nodēvējot romānu par "amorālu".

Arī septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados skolu valdes un vecāki turpināja zākāt Lī darbu kā "nešķīstu", "nelabvēlīgu" un rasistiskus apvainojumus saturošu. Līdz mūsdienām grāmatas aizlieguma mēģinājumi svārstījušies no izņemšanas no skolu bibliotēkām līdz pat aizliegumam to lasīt obligātās literatūras programmas ietvaros. Pēdējais gadījums bija vēl pērn, kad Misisipi štata Biloksi pilsētas skolu valde nolēma grāmatu izņemt no 8. klases mācību programmas, jo tās valoda "cilvēkiem liek justies neērti" un tajā ietverto mācību "var sniegt ar citiem darbiem".

Savukārt dramaturgam un scenāristam Hortonam Fūtam "Lakstīgalas" valoda neradīja absolūti nekādas pretenzijas. Balstoties Lī darbā, viņš uzrakstīja scenāriju un ar tādu pašu nosaukumu kā godalgotajam romānam to izmantoja 1962. gada ekrāna adaptācijā, kurā piedalījās arīdzan leģendārais Holivudas aktieris Gregorijs Peks, kas pēcāk kļuva par tuvu Hārperas Lī draugu. Filma izpelnījās astoņas "Oskara" balvas nominācijas, no kurām ieguva trīs, tostarp arī kategorijā "Labākais aktieris" Pekam par Finča lomu.

"Kas nogalina lakstīgalu" darbība norisinās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā izdomātā "sagurušā" mazpilsētā Meikombā, Alabamā, kamēr fonā uzstājīgi plivinās Lielās depresijas rēgs. Romāna centrālie tēli, brālis un māsa Džīna Luīza Finča jeb vienkārši Sprigace un Džeremijs Atikuss Finčs jeb Džems, kopā ar nejauši iegūto draugu Dillu, kurš vasarās ciemojas Meikombā un ir apsolījis Sprigaci ņemt par sievu, mēģina šķetināt dažādām baisām leģendām apvītā kaimiņa Briesmekļa Redlija stāstu, kamēr viņu tēvs – advokāts Atikuss Finčs – tiesā aizstāv baltādainas sievietes izvarošanā apsūdzēto melnādaino Tomasu Robinsonu, tādējādi izpelnoties visas pilsētiņas nopēlumu, ar ko nākas saskarties arī abiem bez mātes augošajiem bērniem, noklausoties, kā viņu tēvu dēvē par "nēģeru iztapoņu".

""Jā, jā, tik zemu Finči ir noslīdējuši, ka saceļas pret visām ģimenes tradīcijām!" Viņa pacēla roku pie mutes, tad nolaida – rokai stiepās līdzi spīdošs siekalu pavediens. "Jūsu tēvs nebūt nav labāks par melnādainajiem un baltajiem plukatām, kuriem viņš uzmetas par aizstāvi," Sprigacei un Džemam norāda nešpetnā kaimiņiene misis Diboza."

Iedvesma grāmatas notikumiem un tēliem nākusi no Lī dzīves. Piemēram, Atikusa Finča prototips ir rakstnieces tēvs Amass Kolmens Lī. "Mans tēvs sevi radīja pats. Toreiz lauku reģionos nebija izglītības iespēju. Visticamāk, skolā viņš pavadīja mazāk nekā gadu, taču viņš bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem, kādu jebkad varēja iepazīt," ārvalstu medijiem atklāj Hārperas Lī māsa Alise Finča Lī.

Kad Sprigace pēc kārtējās dūru vicināšanas, lai atgaiņātos no apkārtējo nievām, norāda tēvam, ka "gandrīz visi taču domā, ka taisnība ir viņiem, nevis tev", Atikuss Finčs, kurš turklāt ir arī krietni vecāks par visu pārējo Sprigaces un Džema draugu vecākiem, tāpēc nekad neiesaistās skolas aktivitātēs kopā ar citiem vecākiem, meitai atbild:

"Viņiem ir tiesības domāt, un viņu uzskatus noteikti vajag cienīt. Bet, lai es varētu dzīvot saskaņā ar cilvēkiem, man vispirms ir jādzīvo saskaņā ar sevi. Cilvēkam ir kaut kas tāds, kas nepakļaujas vairākumam, – tā ir viņa sirdsapziņa."

Arīdzan Sprigaces nepieradinātais tēls dzimis no reālās dzīves, proti, tas iemieso pašu rakstnieci. Arī viņa bērnībā bija vairāk pašpuika nekā maza lēdija – labprātāk iekaustīja kaimiņu puikas, kāpelēja pa kokiem un melnu muti dzīvojās pa āru. "Kādos Ziemassvētkos viņa gribēja velosipēdu. Mana māsa Luīze nākamajā dienā precējās. Nelle gribēja būt droša, ka saņems kāroto velosipēdu, tāpēc pārmeklēja visu māju, lai to atrastu, taču neveiksmīgi. Tad viņa, izmisuma un rūgtuma mākta, paziņoja: "Nevienam nebūs Ziemassvētki, izņemot Līziju. Viņa dabūs vīru." Kad Ziemassvētku rītā zem eglītes viņa uzgāja velosipēdu, viņa uz tā uzkāpa, un vairāk tajā dienā mēs viņu īpaši daudz neredzējām," atminas Hārperas māsa Alise.

Pēc "Lakstīgalas" iznākšanas līdz pat savai nāvei Lī teju nekad nesniedza intervijas un neparādījās publiskos pasākumos, ar retiem izņēmumiem – dažām esejām un īsajiem stāstiem – neko arī vairs nepublicēja līdz 2015. gadam, kad klajā nāca viņas otrais romāns "Ej un norīko naktssardzi!" ("Go Set a Watchman"), kuru viņa bija jau uzrakstījusi piecdesmitajos gados, taču neiesniedza nevienai izdevniecībai. Manuskriptu uzgājusi tuva rakstnieces draudzene Tonja Kārtere, kura Lī pārliecinājusi, ka tas ir jāizdod. Otrajā romānā Sprigace jau ir pieaugusi sieviete, un tajā vairāk uzmanības pievērsts tieši meitas un tēva attiecībām, turpinot melnādaino diskriminācijas tēmu, neiztrūkstot arī noziegumam. Tiesa, otrais romāns nav izpelnījies tik lielu atzinību kā "Lakstīgala". Viens no iemesliem ir Atikusa Finča tēls, kurš metis kažoku uz otru pusi un tik dedzīgi vairs melnādaino tiesības vis neaizstāv.

Lielāko daļu no savas dzīves – 40 gadus – Hārpera Lī, kura tā arī nekad neizgāja pie vīra, nodzīvoja Manhetenā, bet mūža nogalē pārcēlās atpakaļ uz dzimto Monrovilu, kur dzīvoja kopā ar māsu Alisi. Lī allaž dzīvojusi diezgan pieticīgi, lielu daļu no saviem ienākumiem anonīmi ziedojot baznīcai un labdarībai.

2007. gada novembrī ASV prezidents Džordžs Bušs svinīgā ceremonijā Baltajā namā Hārperai Lī piešķīra Brīvības medaļu par "izcilu ieguldījumu Amerikas literārajā tradīcijā", savukārt 2010. gadā Baraks Obama viņu apbalvoja ar Nacionālās mākslas medaļu – augstāko atzinību, ko ASV piešķir par "ievērojamu ieguldījumu mākslas izcilības, izaugsmes, atbalsta un pieejamības veicināšanā".

"Tikai nelgas lepojas ar saviem panākumiem,"

saka kaimiņiene mis Modija pēc tam, kad – Sprigacei un Džemam par lielu pārsteigumu – parasti vecišķi rāmais tēvs ar nekad iepriekš neredzētu izveicību un precizitāti nošāvis pa pilsētu klejojošu traku suni.

2007. gads izrādījās liktenīgs arī veselības ziņā, proti, rakstniece piedzīvoja insultu, kā rezultātā palika piekalta invalīdu krēslam un viņai nācās cīnīties ar nopietnām veselības problēmām, tostarp dzirdes un redzes traucējumiem, kā arī īstermiņa atmiņas bojājumiem. Tā kā pēc insulta Lī vairs nespēja pati par sevi parūpēties, viņa pārcēlās uz aprūpes namu.

Māsa Alise medijiem atklāj, ka grāmatām Lī dzīvē allaž bijusi ārkārtīgi liela nozīme. Visu mūžu tuva viņai bija savulaik jaunībā iemīlētā angļu literatūra, jo īpaši Džeinas Ostinas daiļrade. Pat tad, kad acu gaišums vairs nebūt nebija piemērots lasīšanai, ar speciālas palielināmās ierīces palīdzību viņa to tomēr turpināja darīt līdz pat savai nāves dienai 2016. gadā. Lī mūžībā aizgāja 89 gadu vecumā.

"Kādu dienu Atikuss sacīja Džemam: "Man labāk patiktu, ja tu šautu sakņu dārzā uz skārda kārbām, bet zinu, ka tu sāksi šaut putnus. Ja pratīsi trāpīt sīlim, šauj tos, cik gribi, bet iegaumē: nošaut lakstīgalu ir liels grēks.""
Tikai nelgas lepojas ar saviem panākumiem. Lakstīgalas 'slepkava' Hārpera Lī
Foto: AP/Scanpix/LETA