Toms Monktons, cirka un fiziskā teātra mākslinieks, ir dzimis Jaunzēlandē. Sākotnēji mākslinieks apguva cirku Jaunzēlandes vienīgajā cirka skolā "CircoArts" un 17 gadu vecumā devās uz Parīzi studēt fizisko teātri pie aktiera un mīma Žaka Lekoka (Jacques Lecoq) – tieši šeit Monktons uzsāka sadarbību ar Eiropas māksliniekiem. Šobrīd mākslinieks dzīvo Helsinkos, Somijā.
Izrādi "Tikai kauliņi" skatītājiem būs iespēja redzēt 16. decembrī 19.00 un 17. decembrī 15.00 un 17.00 Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā "Zirgu pasts" Dzirnavu ielā 46, bet 22. decembrī 19.00 un 21.00 – K. K. fon Stricka villā A. Briāna ielā 9. Biļetes var iegādāties "Biļešu servisa" kasēs un internetā.
"Tikai kauliņi" – tāds ir jūsu izrādes nosaukums, ar kuru decembrī viesosieties Rīgā. Vai tas ir saistīts ar jūsu fiziskām spējām kustēties tā, it kā nebūtu "kauliņu"?
Nosaukums ir mazāk personisks, vairāk vispārējs apgalvojums par mūsu eksistensi attiecībā pret bezgalīgo. Mūsu trauslajā esībā ir kaut kas skaists, traģisks un arī komisks, un tās ir sajūtas, ko arī gribu parādīt izrādē.
Vai jūsu klaunādes saknes meklējamas Jaunzēlandes cirka vai varbūt Francijas cirka tradīcijā?
"Tikai kauliņi" humors kontrastē ar vizuālo ieturētību. Šī izrāde ir unikāla, bet tā kā tā ir fiziska komēdija, saistība ar klaunādi ir, taču ne klasiskā nozīmē.
Kas, jūsuprāt, ir tas, ko nevar pateikt skatītājiem ar vārdiem, bet ko var "pateikt" ar fiziskā teātra palīdzību?
Vārdi ir ļoti bagātīgi, un tie ir lieliski piemēroti, lai izstāstītu konkrētu un sarežģītu naratīvu, kā arī abstraktu vēstījumu, taču vārdus jāsaprot auditorijai. Fiziskais teātris ir mazāk efektīvs sarežģītam naratīvam, bet tas ir iedarbīgs, lai "stāstītu" emocionāli un abstrakti. Bez vārdiem jūs varat piesaistīt auditoriju pasaulei, kurai ir atšķirīgi saziņas likumi, un tas liek izpildītājam izmantot ķermeni interesantos un vizuāli pārsteidzošos veidos.
Vai jūs parasti dodat priekšroku maza mēroga izrādēm un kāpēc?
Jā noteikti. Ir saikne, kuru jūs varat izveidot ar 60 vai 100 skatītājiem, bet tas tas nav iespējams ar 800 skatītāju lielu auditoriju. Reakcija ir tūlītēja un tieša, saikne ir daudz personīgāka un dzīvāka. Lielas auditorijas ir patīkamas ego, bet tās ir daudz apgrūtinošākas.
Kāda ir galvenā jūsu izrādes "Tikai kauliņi" intonācija - smiekli, pārdomas, ironija ..?
Smiekli ir rīks, ko es izmantoju, lai sazinātos ar skatītāju. Šī ir visas izrādes pamatvaloda, un tā noteikti ir vissvarīgākā. Tā ir gaisma, kas mani ved caur izrādi pie jums!
Vai komiksu efektu izrādē vienmēr var aprēķināt, vai tas tomēr ir neparedzami?
Tas var būt ļoti neprognozējami, bet pēc kāda laika, rādot to pašu izrādi, jūs jau parasti saprotat, kur būs smieklīgās vietas. Bet sākumā mēģinājumos, pirms izrāde vēl nav rādīta skatītājiem, ļoti grūti noteikt, kurās vietās smiesies. Parasti, ja mēģinājumos kaut kas liekas smieklīgs, smieklīgs tas ir arī izrādē. Taču bieži vien ir grūti atcerēties, kas tad sākotnēji mēģinājumos man likās jautrs, jo pašam, desmit reizes kaut ko atkārtojot, jau vairs smiekli nenāk. Šis tas arī pārstāj būt smieklīgs, kad tiek ielikts izrādes kontekstā.
Ko mēs varam iemācīties no cirka ikdienas dzīvē?
Jo vairāk dara, jo labāk sanāk.
Nesen Latvijas Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremonijā kategorijas "Labākais aktieris" laureāts Kaspars Znotiņš, saņemot balvu, sacīja, ka viņam bijusi saruna ar savu 17 gadus veco meitu, kas viņam teikusi, ka viņa baidās pieaugt, jo pieaugušie nav priecīgi. Vai jūs piekrītat un ko tur darīt?
Varbūt Ziemeļvalstīs pieaugušajiem tiek mācīts neizrādīt emocijas, tāpēc rodas tāds nopietns iespaids, un es to meiteni saprotu.
Es domāju, ka tās ir divas dažādas lietas – ārējā jautrība un iekšējā laime. Bieži vien iekšējā sajūta var neatbilst ārēji labklājīgai dzīvei. Tomēr, koncentrējoties dzīvē uz lietām, kas mūs piepilda, piemēram, labvēlīga sociālā mijiedarbība, līdzcilvēku cieņa un vērtības sajūta ir daudz svarīgāka par jautrību, kaut arī, ja jūs jūtaties laimīgi un jautri, ir brīnišķīgi ar to dalīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
