Domājot un runājot par pilsētas plānošanu - arvien biežāk tiek lietots koncepts "cilvēkpilsēta". Vai tu vari izskaidrot kādas idejas ir ietvertas šajā konceptā?
No pilsētas plānošanas perspektīvas cilvēkpilsēta ir kā pretstats nekustamo īpašumu pilsētai. Šo paradigmu atšķirības ir meklējamas atbildē, kur pilsētas plānotājam ir jākoncentrē sava uzmanība un kas ir pilsētas pamatkapitāls? Krīze saasināja attiecības starp šīm paradigmām, jo ir radusies skaidra nojauta, ka ilgtermiņa apbūves plānošana līdz galam nedarbojas. Citiem vārdiem, pasaule ir kļuvusi tik mainīga, ka ilgtermiņa plānojumi vairs nepiepildās. Tāpēc arvien vairāk pilsētas plānotāju apgalvo, ka nākotne nepieder vairs nekustamā īpašuma, bet gan ilgtspējīgu un elastīgu pilsētas pārvaldīšanas procesu attīstīšanai.
Nekustamā īpašuma pilsētas gadījumā pilsētas plānošanas fokusā ir teritoriālais plāns, brīvās zemes un nekustamā īpašuma apbūves regulējums - tiek reglamentēta apbūves intensitāte, augstumi, funkcionālie zonējumi, autostāvvietu skaits. Šeit pārāk bieži dominē pilsētas vizualizācijas un plānu zīmējumi no putna lidojuma, kur ēkas veido interesantus ornamentus. No šī skatpunkta pilsētas kapitāls ir tās zeme, nekustāmais īpašums un transporta tīkli, kas tos apkalpo. Pilsētas plānošana tiek pakļauta autotransportam un iespējamiem apbūves gabaliem. Daudz tiek upurēts ikoniskām megabūvēm, kuru uzdevums būtu vairot mūsu atpazīstamību citu acīs. Tā ir plānošana, ko virza kompleksaina ambīcija un brīvā tirgus ekonomika. Tā ir tuvredzīga. Cilvēks šeit tiek aizmirsts.
Savukārt, cilvēkpilsētā par pilsētas svarīgāko vērtību uzskata cilvēkus un procesu, ko viņi aizsāk un daudzveidību ko ar dažādām iniciatīvām viņi ienes pilsētas dzīvē, darbinot tās ekonomiku. Pilsētas potenciāls ir daudzveidībā, izvēles iespējā un cilvēku savstarpējā mijiedarbībā. Tādejādi pilsētplānotājam ir "jāiet ielās", jāklauvē pie iedzīvotāju un uzņēmēju durvīm, jāmeklē tas "genius loci" un slēptais potenciāls. Atrodot tos, ir jādomā - kā šos procesus var spēcināt, kādus spēlētājus salikt vienā komandā, lai rastu iespējami labāko risinājumu. Šajā gadījumā pilsētas plānotājs nedarbojas kartes radītā ilūzijā, bet gan ienirst pilsētas dzīles, meklējot vērtīgo un attīstāmo. Piemēram, Miera ielas radošo kvartālu neviens Rīgas plānotājs nebija ieprieks izplānojis, tā radās spontāni no cilvēku radošām aktvitātēm.
Vai radošajiem kvartāliem ir jāpievērš īpaša uzmanība?
Ja paskatās no malas, tad radošais kvartāls nav nekas vairāk par vienkāršu veikaliņu, kafejnīcu un iedzīvotāju kopumu. Tas, kas padara šādas vietas uzmanības vērtas ir šo cilvēku spēja savā starpā komunicēt, pieņemt kopīgus lēmumus. Tā ir saliedēta kopiena un pilsoniskas sabiedrības mikro modelis. Iela vai kvartāls ir tie, kas tos vieno. Tā tam vajadzētu būt visā pilsētā. Ja iedzīvotājiem rūp sava vide, tad tie to pieskata, tur ir mazāk noziedzības, tur ir patīkamāk uzturēties, tur tiek uzburta īpaša atmosfēra, arī bizness tur sokas vieglāk. Šo jau varam attiecināt uz daudz plašāku ģeogrāfiju - tā ir pilsēta, tā galu galā ir arī mūsu valsts. Citiem vārdiem sakot, ir jādara viss, lai šeit būtu patīkami uzturēties un vides veidošana ir reāls instruments, kā to panākt. Politiķiem, plānotājiem, arhitektiem būtu jābūt acīgiem un jāprot uztaustīt šādas iniciatīvas, izprast to cēloņsakarības un stimulēt tās citviet. Beidzot ir jāsaprot, ka cilvēks ir pilsētas pamatkapitāls.
Tā piemēram, Latgales ciemi, kas viens pēc otra tiek izsvītroti no Latvijas kartes, ir augstākās pakāpes trauksmes signāls. Neviena vieta nespēs radīt jaunas garīgas un materiālas vērtības, ja tajā nebūs cilvēki, lai arī cik skaista tā nebūtu. Vieta bez cilvēka ir tikai nostalģiska atmiņa, vienalga vai tie Latgales ciemi vai Rīgas jūgendstils. Savukārt nostaļģija ir iztēles lielākais ienaidnieks. Un bez iztēles nav iespējama inovācija, kas ir mūsdienu pilsētu konkurētspējas stūrakmens. Ja Rīga grib būt konkurētspējīga globālajā kartē, tai vispirms jārada labvēlīgi apstākļi laimīgam cilvēkam, tad pienāks laiks arī superbūvēm.
Vai superbūves nav vajadzīgas?
Mēs skatāmies uz attīstītajām pilsētām un redzam, ka viņiem ir šīs ikonas - Sidnejas operas nams, Londonas panorāmas rats, Bilbao muzejs - un jā, mums arī vajag. Taču ir jāsaprot, ka tādas būves nerodas vienā dienā. Ir jāsaprot kā viņi ir līdz tam nonākuši. Tas ir garš ceļš, kur vispirms tiek uzbūvēta kopējā labklājība, tad pieminekļi tai.
Ja pa visam īsi, kāds būtu tavs padoms pilsētas plānotājam?
Atškirībā no arhitektūras, pilsētplānošana nav viena cilvēka šovs. Sākt nevis ar krāsainu 25 gadu vīzījas bildi, bet gan "nokāpt uz ielas" - aiziet pie cilvēkiem un saprast, kas ir viņu radošais potenciāls un tad mēģināt rast atbildi - kā es kā plānotājs varu stimulēt jeb vairot šo potenciālu? Respektīvi sākt plānot teritoriju no apakšas, no cilvēkiem! Paņemt ķeblīti apsēsties uz ielas - vienkārši sēdēt un runāt ar cilvēkiem, līdz brīdim, kad rodas sapratne, kas veido dzīvi uz šīs ielas, un kā te pietrūkst. Tad pakāpties augstāk - iela, pagalms, kvartāls, pilsēta un vienmēr paturēt prātā lielo bildi.
Protams, ne visu var atrisināt sēžot uz ķeblīša ielā. Vienmēr būs stratēģiskās lietas, kas jāplāno stratēģiem - "Rail Baltica" līnija, loģistikas termināļi, enerģētikas būves un taml. Cilvēkpilsētas trenda misija ir izgaismot līdzšinējās kārtības mīnusus. Tā parāda, ka arī ar mazām lietām var panākt lielas izmaiņas. Mūsdienu pilsētplānotājam ir jāatrod līdzsvars starp pilsētas attīstības virzītājspēkiem un esošajām vērtībām.
Tad jau arī Laikmetīgās mākslas centrs, kā festivāla "Survival Kit" rīkotāji, arī būtu uzskatāms par pilsētas plānotājiem?
Tieši tā. Cilvēkpilsētas pieeja paplašina pilsētās plānotāju jeb veidotāju loks. Šo lomu arvien vairāk uzņemas dažādas nevalstiskās iniciatīvas., iedzīvotāju biedrības un uzņēmumi. Laikmetīgās mākslas centrs ar festivāliem "Survival Kit" darbojās kā pilsētveidotājs - piemēram, viņi vienojas ar ēku pirmo stāvu īpašniekiem, lai uz laiku viņi šajā telpās izvieto māksliniekus, kuri kādā Rīgas kvartāla ievieto radošas aktivitātēs. Tās ne tikai uz laiku atdzīvina kādu pilsētas daļu, bet arī izgaismo šīs vietas potenciālu investoru acīs.
Tas, ko darīja Laikmetīgās mākslas centrs, būtu jādara Rīgas domei. Jāmācās identificē vērtīgo, ko cilvēki jau dara un jārada platforma, lai viņiem ir to vieglāk darīt. Tieši tādēļ mūsdienīgi ir fokusēties uz plānošanu kā jaunu procesu iedzīvināšanu un esošo stiprināšanu tieši mikro līmenī - apkaime, kvartāls vai iela. Citiem vārdiem - pakāpties tuvāk cilvēkiem.
Ja tu būtu Rīgas pilsētas plānotājs, ko tad tu darītu?
Svarīgākais droši vien būtu definēt vērtības un prioritātes - kas šeit ir labs un kam tad īsti mēs veidojam mūsu pilsētu? Ja tikai tirgus ekonomika diktēs pilsētu, kļūstot arvien turīgākiem un turīgākiem, būs arvien vairāk privātmāju un mašīnu. Tamdēļ ir jānovelk pilsētas robežas un jāstimulē attīstība jau esošajā pilsētvidē un esošajos kvartālos. Tāpēc būtu jāatbalsta renovācijas darbi un kopienu veidošanās, lai veidotu un stiprinātus procesus un jau esošajās apkaimēs. Un tikai tad, ja pilsētas telpa tiktu pilnība izsmelta un racionāli izmantota, es sāktu iekarot jaunas teritorijas.
Būtiski ir veidot gudru nekustamo īpašumu stratēģiju, kas atbalstītu veco māju renovāciju. Piemēram, kāpēc nekustamā īpašuma nodoklim ir jābūt augstākam pilsētas centrā? Ko tas nozīmē pilsētas attīstībai? Jo tālāk no centra, jo lētāka zeme, jo tev tur ir izdevīgāk būvēt jaunas ēkas. Tas veicina būvniecības vilni, kas izplēš pilsētu ka pankūku! Tas nav racionāli no resursu izmantošanas viedokļa. Kāpēc jāceļ jaunas ēkas un jāveido jauna infrastruktūra, ja esoša nav pilnvērtīgi izmantota? Pilsētas izplešanās noved pie transporta problēmām, sastrēgumiem, gaisa piesārņojuma utt. Tajā pat laikā, ja pastaigā pa Rīgas centu var redzēt tik daudz tukšu zemes gabalu un neapdzīvotu ēku.
Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs skaidri un gaiši definēja - mūsu ielas nav domātas automobiļiem, bet gan cilvēkiem. Citiem vārdiem - ir jāpārvieto cilvēki, nevis transporta līdzekļi. Ļoti svarīgi būtu attīstīt tādu sabiedrisko transportu, lai tas caurvītu visu pilsētu un pārvietošanās tajā būtu ātra un ērta, un patīkama. Lai visiem Rīgas iedzīvotājiem ikviena vieta laika ziņā būtu tuva. Rīga to var atļauties, jo tā ir kompakta pilsēta. Piemēram, Stokholmā ir skaidra stratēģija - neviens jauns mājoklis nedrīkst būt tālāk par 500 metriem no sabiedriskā transporta pieturvietas un parka, kā arī tam obligāti jābūt privātai ārtelpai jeb balkonam. Lūk, tā ir attieksme - tiek darīts viss, lai cilvēks justos labi savā dzīvesvietā.
Kā Tev visvairāk pietrūkst Rīgā?
Ērtas un mūsdienīgas velo infrastruktūras. Tas, kas šovasar darās uz ietvēm, ir signāls tam, ka ir pēdējais brīdis rīkoties. Šeit vairs nevar būt runa par vienu vai diviem jauniem veloceliņiem, bet gan par masveidīgu Rīgas velofikāciju. Pretējā gadījumā Rīga, rupji sakot, aizrīsies. Cilvēki aizvien vairāk saprot, ka pārvietošanās ar velosipēdu ir ne tikai veselīga brīvbrīža nodarbe, bet arī normāla ikdienas mobilitātes sastāvdaļa. Tas gluži vienkārši ir ātrāk, ērtāk un izdevīgāk. No pilsētplānošanas viedokļa tas ir tikai atbalstāms - vietās, kur ir ērta velo infrastruktūra ir labvēlīgāka vide mazajiem biznesiem. Velo braucējs ir daudz elastīgāks - tam nevajag lielu stāvvietu, lai piestātu pēc piena un maizes. Savukārt mazie biznesi ir indikators vietas pievilcībai.
Šobrīd velobraucējiem vislielākās grūtības ir tieši Rīgas centrā - esošie veloceliņi beidzas līdz ar tā robežu un tālāk jau katra paša ziņā vai riskēt ar dzīvību un braukt pa braucamo daļu, vai pakļaut briesmām gājējus un izmantot ietvi. Risinājums ir velo joslas, tāpēc paralēli uzsāktajiem velo celiņiem starp Rīgas apkaimēm domei ir jāsper plašs solis šajā virzienā. Beidzot jāsāk īstenot plānošanas dokumentos daudzus gadus atpakaļ ierakstītais - Rīgas centrā prioritāte gājējiem un velobraucējiem. Tas ir viens no pirmajiem soļiem ceļā uz labāku, cilvēcīgāku pilsētu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
