Foto: AFP/Scanpix/LETA
Vēsturnieks, kurš šogad Rīgā ir aicināts lasīt nu jau tradicionālo pasaules slavenā brīvības filozofa, rīdzinieka - Jesajas Berlina dienai veltīto lekciju (16. oktobrī, kinoteātrī "Splendid Palace"), latviešu lasītājam īpašus paskaidrojumus neprasa. Tas ir Timotijs Snaiders, iespējams, vispazīstamākais no šobrīd angliski rakstošajiem 20. gadsimta Austrumeiropas vēsturniekiem, Jeila universitātes profesors un arī publisks intelektuālis.

Latviski ir pieejama viņa grāmata ar programmatisko nosaukumu "Asinszemes" (2010). Viņš tajā piedāvā raudzīties uz nacistu un komunistu masu slepkavībām periodā no 1930. gadu sākuma līdz Otrā pasaules kara beigām piesaistē tai teritorijai, kurā šīs slepkavības notika – "asinszemes" aptver Ukrainu, Baltkrieviju, Ziemeļrietumu Krieviju, Baltijas valstis un Poliju tās tā laika robežās. Tieši šeit sadūrās un mijiedarbojās abi totalitārie režīmi, īstenodami savus "sociālās inženierijas" projektus – no padomju golodomora Ukrainā 1930. gadu sākumā un Lielā terora 1930. gadu otrajā pusē līdz padomju karagūstekņu slepkavošanai un ebreju masu iznīcināšanai iesākumā ar "Einsatzgruppen" palīdzību, vēlāk – nāves (ne tik daudz koncentrācijas) nometnēs, kuras arī atradās tieši asinszemju teritorijās.

Mums mazāk pazīstama, taču ne mazāk svarīga ir viņa jaunākā, holokaustam veltītā grāmata "Melnā zeme", kur Snaiders izvirza oriģinālu tēzi. Pēc viņa domām, Hitlers kā tīrs rasists ebrejos ir saskatījis universālu, vispārcilvēcisku vērtību nesējus, kas ir pretrunā viņa priekšstatiem par rasu cīņu kā vēstures virzošo faktoru. Šī grāmata skar arī dažas latviešu kolektīvajai atmiņai svarīgas tēmas, jo šeit, aprakstot Holokausta nozīmi, Snaiders izceļ vairākus citus faktorus.

Vispirms, ebreju masu slepkavošanu padarīja iespējamu valstiskuma iznīcināšana Austrumeiropā. Polija, Ukraina, Baltijas valstis šajā ziņā atšķīrās no okupētajām Rietumeiropas valstīm, kā Dānija vai pat Višī Francija, kur valstiskuma pamatstruktūras tika saglabātas un holokausts noritēja krietni mazākos mērogos. Austrumeiropā tas tad arī padarīja iespējamu un veicināja diezgan plašu vietējo iedzīvotāju iesaisti ebreju slepkavošanā – galu galā, ja jau visas valstiskuma uzliktās bremzes tāpat ir atlaistas.

Tomēr šoreiz Snaiders neviesosies Rīgā kā akadēmisks vēsturnieks, bet gan kā politisks domātājs un publicists. Jesajas Berlina lekcijai izvēlētā tēma skan "No nenovēršamā pie mūžīgā: jaunā nebrīvības politika", taču būtu pārdroši apgalvot, ka varam prognozēt lekcijas saturu. Ir zināms pamats domāt, ka tam būs kāds sakars ar viņa pēdējā laika publicista aktivitātēm. Tās saistītas ar jaunajām strāvām Rietumvalstu politikā – visu to, ko mēs jau ikdienišķi esam sākuši apzīmēt ar diezgan bezsaturīgo "populisma" apzīmējumu. Pats būdams amerikānis, Snaiders ir visai kompetents Eiropas politikā, un laikraksta "The Guardian" lasītāji noteikti jau sen būs pamanījuši viņa slejas, kurās viņš raksta par Trampu un citiem autoritārisma precedentiem šķietami tik demokrātiskajos Rietumos. Sistematizētā un lakoniskā formā viņš savus uzskatus par draudiem demokrātijai ir izklāstījis īsā grāmatiņā "Par tirāniju", kura tuvākajā laikā būs pieejama arī latviski apgāda "Jumava" izdevumā.

Šīs grāmatas virsraksts ir "Divdesmit divdesmitā gadsimta mācībstundas". Šis pieteikums var šķist ambiciozs – kurš gan uzdrošinātos visu 20. gadsimtā piedzīvoto ietvert divdesmit mācībstundās? Taču, no otras puses, minētais nosaukums ir, gluži pretēji, gana piezemēts un kautrīgs. Sak', ja mēs, lai saprastu šodienas pasaules notikumus, vēlamies izmantot 20. gadsimta mācības, tad kurš mums tās varētu sniegt labāk, kā cilvēks, kurš ar 20. gadsimtu ir nodarbojies tik padziļināti, kā vēsturnieks Snaiders?

Par kādām mācībām šeit ir runa? Vispirms, Snaiders vēlas, lai populistiskā autoritārisma vilnim stātos pretim aktīvi, demokrātiski pilsoņi, kuri vēlas aizsargāt cilvēku brīvību. Galvenais mērķis šeit, protams, ir Donalda Trampa administrācija, kuru Snaiders – vairāk vai mazāk caur puķēm – salīdzina ar Hitleru. 20. gadsimta mācībstundas, kuras viņš izklāsta ļoti saistoši un ar bagātīgām vēsturiskām analoģijām, pa daļai ir morālas (kā aicinājums ticēt patiesībai vai nebaidīties paust viedokli), pa daļai sakņojas rūgtajā pieredzē ar demokrātijas sabrukuma precedentiem 20. gadsimtā (kā aicinājums aizstāvēt demokrātiskās institūcijas vai uzmanīties no paramilitāriem grupējumiem). Lai gan Snaidera aicinājumi skan patētiski, tomēr aiz tiem ir ļoti respektējama vēsturnieka kompetence. Paralēles, kuras viņš velk starp Putinu, Trampu un Erdoganu, no vienas puses, un vēsturiskām figūrām, kā Perons vai Hitlers, no otras, nav nejaušas. Turklāt viņš dziļi tic tam, ka mūsdienu liberālās demokrātijas spēs pārvarēt jaunos labējā populisma draudus, ja vien tās atcerēsies savu vēsturi – gan visas tās lamatas, kurās savulaik ir iekritušas pat sabiedrības gaišākās galvas, gan arī to pilsoniskā, nevardarbīgā protesta tradīciju, kura daudzkārt ir ļāvusi aizsargāt brīvību par spīti materiālam, militāram pārsvaram.

Ikgadējā Jesajas Berlina lekcija nav domāta tam, lai svētsvinīgā klusumā noklausītos kādu importētu gudro. Tā ir domāta diskusijai un dzīvai domu apmaiņai ar pasaules gaišākajiem prātiem – kuriem, var gadīties, nemaz nav taisnība. Arī Timotijs Snaiders šoreiz būs Rīgā, lai ar mūsu palīdzību pieregulētu savu optiku skatījumā uz šodienas procesiem Eiropā un pasaulē – un vienlaikus palīdzētu mums pieregulēt savējo, kura arī ne vienmēr rāda nevainojami. Tādēļ šo iespēju garām laist nevajadzētu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!