Laikraksts: laika apstākļu un iekavēto remontu dēļ problēmas arī memoriālajos muzejos

Nopietnākās problēmas šoziem piedzīvojuši Raiņa un Aspazijas māja (Rīgā, Baznīcas ielā 30), Krišjāņa Barona muzejs un Raiņa muzejs "Jasmuiža". Muzeju pārstāvji laikrakstam teic, ka to kritiskajā infrastruktūras situācijā neko daudz nav mainījusi arī pirms vairāk nekā gada veiktā reorganizācija. Tās sekas šobrīd jau var sākt pa īstam izvērtēt, tomēr galvenais secinājums paliek nemainīgs – saskaitāmos vietām mainot, iznākums paliek tas pats.

Situācijas skaudrumu apliecina arī šī ziema un sniegs. Atkal un atkal tekot jumtiem, muzejos plaisā griesti, krīt apmetums, notek sienas, rodas problēmas ar elektroinstalācijas drošību. Krišjāņa Barona muzejā darbinieki šomēnes pat divas diennaktis dežurējuši, nodrošinot ūdens savākšanu. Bet lai arī cik spaiņus ūdens savākšanai muzejos strādājošie nestu no savām mājām vai aizņemtos no sētniekiem, lai cik rūpīgi pašu spēkiem lāpītu kārtējo caurumu jumtā vai maskētu plaisas sienās, paralēli glābjot muzeja eksponātus no sabojāšanas, tas ir risinājums ārkārtas situācijā.

Kā "Latvijas Avīzei" pauž Kultūras ministrijas (KM) Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, par lielāko reorganizācijas ieguvumu uzskatāms jau tas vien, ka šie muzeji nav slēgti. Savukārt MMA direktore Rita Meinerte ieguvumu svaru kausos liek izmaiņas darba organizācijā – tiešu pārvaldību un mērķtiecīgāku struktūru. Tomēr muzeju vadītāju atbildība ir augusi, jo uz viņu pleciem vēl vairāk nekā pirms tam gulst arī saimnieciskas rūpes, kas šajā ekonomiskajā situācijā arvien biežāk pārvēršas grūti atrisināmā vienādojumā. Tāpat gana ilgs laiks pagājis, līdz sakārtoti dokumenti un noslēgts līgums ar Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvi, jo krājums joprojām ir vienots. (Apvienībai ir arī divi savi krājumi – Ojāra Vācieša un Andreja Upīša kolekcijas, kas jau bija šajos muzejos.)

Atbildības pieaugumu uzsver arī Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska. Jo īpaši viņa to attiecina uz saviem kolēģiem Jasmuižā un Tadenavā, kuri, jaunajai vienībai izveidojoties, no filiāles vadītājiem pārtapuši galvenajos speciālistos, tāpat risina jebkuru problēmu, rīkojumus no Rīgas īpaši negaidot. Viņasprāt, ieguvums būtu lielāks, ja visi četri Raiņa un Aspazijas muzeji veidotu vienu apvienību – ar savu finansējumu, vienotu stratēģiju un vienotām interesēm. Vēl G. Jablovsku mulsina tas, ka, reorganizējot anulētas iepriekšējās muzeju akreditācijas, kas līdz jaunu iegūšanai ļauj piedalīties ne visos projektos. MMA muzeju akreditācija paredzēta 2011. gada aprīlī, tostarp informē Kultūras ministrijā.

Bet Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule atzīst, ka līdz ar Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna memoriālā muzeja "Jāņaskola" pievienošanu darba gan kļuvis vairāk, taču ieguvums ir ne tikai jau izremontēts muzejs (kam tāpat savas problēmas): "Daudz vērtīgāki ir šā muzeja darbinieki." "Orisāres" budžets šajā procesā nekādus papildu līdzekļus nav ieguvis. "Valsts sniedz atbalstu muzeja funkciju veikšanai, ne vairāk. Uzturēšana un infrastruktūra ir mūsu pašvaldības daļa."

Lai arī kādu "cepuri" (aģentūras, apvienības vai patstāvīgas vienības) memoriālajiem muzejiem piemeklētu, naudas jau tāpēc vairāk nekļūst. MMA izveidojoties, tai pat tika piešķirts mazāk par prasīto un solīto, un jaunajai direktorei uzreiz vajadzēja lemt – vai nu atlaist darbiniekus, vai arī mazināt algas un slodzi. Protams, cieta algas un formāli mainījās arī slodze, bet reāli taču darba apjoms saglabājas tas pats. Tāpat neviena "cepure" neapslēpj, ka joprojām trūkst nopietni īstenotas valsts politikas – ieguldīt infrastruktūrā, ko muzeji izjūt jau ilgstoši un kas "izdzīvošanas režīmu" gadu no gada dara skarbāku.

Rita Meinerte: "Diemžēl liela daļa mūsu muzeju tehniski ir ļoti sliktā stāvoklī. Darbinieki bieži nonāk neveiklās situācijās, jo jāuzklausa viesu aizrādījumi."

Tiesa, pielabots un atsvaidzināts – pašu spēkiem, atbalstītājiem piesakoties, – tiek nepārtraukti. Gan Kultūras ministrija pērn atradusi dažus tūkstošus latu, lai Akuratera muzejā pārmūrētu apkures krāsni, gan biedrība "Latviešu aizsargu organizācija" uzbūvējusi jaunu malkas glabāšanas nojumi. Baznīcas ielā partija "Visu Latvijai" atjaunojusi žogu, Krišjāņa Barona muzejā darbinieki pašu spēkiem sakārtojuši Dainu tēva memoriālo istabu... Bet kā no pieredzes zina Gaida Jablovska: "Sponsori var pielabot sētu, izveidot puķu dārziņu, vēl kaut ko, bet viņi nevar renovēt ēku, kurai ar "stūrīša" pielabošanu vien nepietiek."

Savukārt Rita Meinerte secina, ka šodienas ekonomiskā situācija un no tās izrietošā valsts kultūrpolitikas prakse (apturēta programmas "Kultūra 2018" īstenošana) lielā mērā nošķīrusi memoriālu muzeju kā materiālu lietu (ēka, telpa) un kā garīgu parādību. "Memoriālajos muzejos viena objekta renovācijai nepieciešamais finansējums ir 500 – 700 tūkstoši latu. Ja varētu kaut pa vienam muzejam gadā sakārtot, iegūtu visa Latvijas kultūrvide."

Bet kā turpmāk? "Memoriālo muzeju ēku rekonstrukcijas un restaurācijas plāni būs atkarīgi no programmas "Mantojums 2018" virzības," uzsver Kultūras ministrijas preses sekretārs Andris Saulītis. Šogad tās ietvaros pieejams finansējums 1,8 miljonu latu apmērā, bet remontdarbi turpināšoties vien atsevišķos memoriālajos muzejos. Piemēram, J. Akuratera muzejā pavasarī veikšot balkona margu nostiprināšanu.

Savukārt "Orisāres" vadītāja Līva Grudule daudz domājusi par to, ko muzejiem, un tieši pašvaldību muzejiem, nozīmē krīzes laiks. "Vai tagad mēs drīkstam kaut ko nedarīt vai darīt mazāk? Muzeju lielā misija ir nenolaist rokas, nesaļimt pirms laika. Lai gan ir bezgala bēdīgi apzināties, ka atkal jau kā norma tiek pieņemts, ka muzejnieks "pēc definīcijas" ir izsalcis, bass un tur neko nevar mainīt..."

Turklāt traucējošais vai problēmas radošais bieži tiek arī atzīts par nevajadzīgu. Tāpēc jautājums, vai memoriālo muzeju mums vispār nav par daudz, un Raiņa piemiņas vietu jo īpaši, šajā nozarē strādājošos vairs nepārsteidz.

Gaida Jablovska: "To, ka Rainim tik daudz muzeju nevajagot, esmu dzirdējusi jau vismaz 15 gadus. Varam likvidēt "Tadenavu", "Jasmuižu", par ļoti labu naudu pārdot Jūrmalas vasarnīcu un par vēl lielāku – Baznīcas ielas namu. Taču mums vajadzētu lepoties, ka Rainim ir tik daudz muzeju. Jo katram no tiem ir sava vieta dzejnieka pasaules atklāsmē."

Līdzīgi uzskata Rita Meinerte: "Valdzinoši un prestiži, protams, ir atvērt jaunus muzejus, tomēr, ja sevi esam raduši definēt par izglītotu kultūras nāciju, tas uzliek pienākumus pret to, kas radīts pagātnē."

Ieteikumus līdzekļu taupīšanas nolūkā muzejus slēgt dzirdējusi arī Līva Grudule: "Mūsu valstī jau tā ir vesela rinda kultūras pieminekļu, kuru drīz vairs nebūs. Muzeju ēkas, lai kādā stāvoklī katra no tām būtu, tomēr atbildīgais darbinieks visiem spēkiem cenšas uzturēt. Aizslēdzot muzeju, gandrīz droši var teikt, ka ēka tiek norakstīta. Pēc novadu reformas daudzviet laukos tukšas vai pustukšas jau ir agrākās skolas vai citas pašvaldības iestāžu ēkas... Vienīgais redzamais ietaupījums, likvidējot pašvaldības muzeju, varētu būt darbinieku alga. Visbiežāk viena vai pāris cilvēku minimālā..."