Foto: Publicitātes foto

"100 Latvijas vēstures relikvijas" ir izstāde, kas pirms ugunsgrēka Rīgas pilī bija aplūkojama Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Visas mūsu tautai svarīgās relikvijas izdevās izglābt no liesmām, taču izstādes ekspozīcija šobrīd nav pieejama apskatei.

Daļa no eksponātiem – pirmie lati, senās rotaslietas, Lielvārdes josta, pirmā Bībele latviešu valodā un citi – šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē, kuru reizi nedēļā papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm:

Lasiet vēl:
- Latvijas vēstures relikvijas – 1.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 2.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 3.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 4.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 5.daļa

Maska - auglības veicinātāja

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Maska "koka ģīmis". Kurzeme. 19. gs. beigas. Koks, lini, dzelzs. Garums 24 cm, platums 16,5 cm.

Maskošanās būtība ir "pārtapšana", ar mērķi – iztēloties, ka caur šo pārvērtību tiek iegūtas neparastas spējas. Pārvērtība, savas patiesās būtības paslēpšana (maskēšanās) ir zīmīga tēma arī tautas pasakās, teikās, ticējumos, kur šī pārvērtība ļauj notikt brīnumam. Maskošanās ir auglības kultā sakņota pirmskristietības laika tradīcija, kas pazīstama visās zemēs un kultūrās.

Maska ir līdzeklis, kas cilvēku pārvērš, padara nepazīstamu. Patiesībā maska nav priekšmets, bet gan cilvēks kopā ar ietērpu - kādas būtnes simbols, kas savu lomu pilda kopā ar darbību. Maskas sūtība ir "atnest labo" un "aizdzīt ļauno", ko reālajā dzīvē ne vienmēr izdodas panākt.

Maskošanās notika ziemas periodā no Mārtiņiem (10. novembris) līdz meteņiem (pirms sākās gavēnis – 40 dienas pirms kristiešu lieldienām), kad aizvadāmā gada raža bija novākta un bija brīdis, lai domās vēlētu svētību jaunajam darba cēlienam. Tas bija laika sprīdis starp "veco" un "jauno". Mārtiņa, Katrīnas, Andreja, Niklāva, Ziemassvētku un Vecgada vakari - bija laiks, kad tumsa nojauca robežu starp īsto un izdomāto realitāti un maskas ar savu negaidīto ierašanos pārsteidza mājas ļaudis, radīdamas troksni un haosu.

Maskas, lai arī "negaidīti ciemiņi", tika saņemtas ar labvēlību un uzlūkotas par svētības nesējām. Pēc tradīcijas, maskotie ciemiņi bija jāpacienā, tiem līdzi mēdza dot arī ceļamaizi, taču pie saimes galda šos "svešos" neaicināja – lai gan viņos dažkārt atpazina savus kaimiņus. Starp mājas ļaudīm un maskām tika saglabāta simboliska robeža.

Maskotos ciemiņus dēvēja dažādi – par budēļiem, čigāniem, danču bērniem, kaitām, ķekatniekiem, kūjniekiem, mārtiņbērniem, vecīšiem. Maskoti ciemiņi mēdza apciemot arī mājas, kur svinēja kāzas vai kristībās.

Pirmā latviešu kartogrāfa zīmēta karte

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Latvijas teritorijas karte. Etnogrāfiski pēc tautisko uzvalku un rotaslietu līdz šim ievāktiem materiāliem. Etnogrāfisko materiālu apstrādājis un karti sastādījis Matīss Siliņš. Aleksandra Štāla litogrāfija. Rīga, 1930. gads. Papīrs, tuša, krāsu zīmulis. 84 x 123,7 cm.

Matīss Siliņš ir pirmais latviešu kartogrāfs, kas sastādījis un izdevis kartes latviešu valodā. Viņš uzmanību pievērsis ne tikai lielajiem ģeogrāfiski nozīmīgajiem objektiem, bet arī detaļām – kartēs uzrādīti gan lauku ceļi un mazpazīstamas vietas, gan arī mācītājmuižas, fabrikas, pasta stacijas, krogi un citi objekti. Rūpēdamies par kultūrvēstures vērtību saglabāšanu, viņš apbraukājis visu Latviju, vācot etnogrāfiskos materiālus, kas vēlāk izstādīti Valsts Vēsturiskajā muzejā (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs).

Matīss Siliņš dzimis 1861. gada 13. janvārī Višiņķu pagastā (vēlāk pievienots Remtes pagastam) Ķuņķur-Kalēju mājās. Viņš mācījās Višiņķu skolā un Tukuma apriņķa skolā. 1879. gadā M. Siliņš beidza Irlavas skolotāju semināru un nākamajā gadā sāka strādāt par mājskolotāju, vēlāk studēja pedagoģiju un iepazinās ar vēstures pētniecības sasniegumiem Halberštatē Vācijā.

1882. – 1885. gadā, strādādams par skolotāju Jonatāna biedrības skolā Rīgā, viņš sāka publicēties laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" un pievērsās tulkotāja darbībai. M. Siliņš pirmais latviešu valodā iztulkoja Latviešu Indriķa hroniku (1883) un Ditleba Alnpekes "Rīmju hroniku" ("Atskaņu hroniku", 1893). 1885. - 1888. gadā M. Siliņš strādāja par skolotāju Maskavas komercskolā, piedalījās Maskavas latviešu vakaros un strādāja žurnāla "Austrums" redakcijā. Maskavā izdoti M. Siliņa pirmie dzejoļu krājumi.

1888. gadā M. Siliņš atgriezās Rīgā un no 1889. līdz 1898. gadam izdeva "Atbalss" kalendāru ar īpašā grāmatā apvienotu pielikumu, kuru pārsvarā sarakstīja pats. Lai lasītāji gūtu priekšstatu par ģeogrāfiju, M. Siliņš "Atbalss" kalendārā publicēja Latvijas kartes, kuras ne tikai sastādīja, bet pats veica arī litogrāfiskos darbus. M. Siliņš uzskatāms par latviešu nacionālās kartogrāfijas pamatlicēju.

Muzejā glabājas kartes, ko Matīss Siliņš zīmējis un izdevis, piemēram, - "Vidzemes arheoloģiska vēsturīgi etnogrāfiska un speciālkarte M. Siliņa sastādīta un izdota pēc paša pētījumiem, pagastu un muižu kartēm, pilsētu plāniem un jaunākiem citiem karšu materiāliem", "Baltija, visvairāk Kurzeme un Vidzemes latviešu daļa, Latviešu Indriķa laikā, 1200 un vēlāku līdz 1300 p. Kr. dz. Sastādījis un zīmējis M. Siliņš pēc vēsturīgām ziņām un paša un citu pētījumiem", "Pārskata karte pār Baltijas jūras piekrastes zemēm 13. gadu simtenī", "Vidzemes un Kurzemes speciālkarte", "Liepāja ar Liepājas ezera apvidu. Pēc pagastu kartēm sastādījis M. Siliņš", "Āzijas karte līdz ar visu Krieviju un latviešu kolonijām", "Mandžūrijas un Korejas karalauku speciālkarte", ar roku zīmēta "Latvijas skolu karte, M. Siliņa izstrādāta pēc oficiāliem materiāliem"un vairākas citas kartes.

1888. gadā M. Siliņš iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas darbā. No 1908. līdz 1920. gadam M. Siliņš bija Rīgas pilsētas bibliotēkas pārzinis.

1902. gada 1. septembrī M. Siliņš kļuva par RLB Latviešu Etnogrāfiskā muzeja pārzini un, kad 1920. gadā muzejam piešķīra valsts muzeja statusu (1924. gadā to pārdēvēja par Valsts Vēsturisko muzeju), kļuva par tā direktoru un nostrādāja šajā amatā līdz 1934. gadam. M. Siliņš augstu vērtēja muzeja lomu un uzskatīja, ka "muzejs pēc savas vispirmatnējākās idejas ir svētnīca vai tās daļa. Jāizklīdina aizspriedumi, ka latvieši ir tauta bez vēstures un tradīcijām".

Matīss Siliņš miris 1942. gadā, apbedīts Rīgā I Meža kapos.

Latviešu ratnieka starptautiskie panākumi

Foto: Publicitātes foto

Attēli: Apbalvojums, ko 1914. gada Starptautiskajā rūpniecības, zinātnes un tirdzniecības jaunāko sasniegumu izstādē Parīzē saņēmis Kurzemes ratnieku meistars Pēteris Auškaps. Medaļa: 1914. gads. Bronza, zeltījums. Ø 56,0 mm. Grand Prix. 1914. gads. Metāls, emalja, audums. 84,0 x 135,0 mm.

1914. gadā Parīzē Francijas republikāniskā progresa veicināšanas biedrība organizēja starptautisko rūpniecības, zinātnes un tirdzniecības jaunāko sasniegumu izstādi. Izstādē augstāko atzinību - Grand Prix un zelta medaļu - saņēma Jelgavas ratu meistars Pēteris Auškaps. Par izstādē eksponēto karieti viņam kopā ar šo balvu pasniedza arī speciāli veidotu diplomu.

Literatūrā ziņas par ratnieku arodu ir ļoti skopas. Cunftēs, kurās apvienojās vienas vai vairāku radniecīgu nozaru amatnieki, darbojās vācu tautības pārstāvji, tās bija noslēgtas un latviešiem liegtas. Tikai 18. gs. sākumā izveidojās daži amati, kuros darbojās latvieši. Ar 1866. gada patenti Baltijā ieveda Krievijas tirdzniecības un amatniecības nodokļu reglamentu, kas ieviesa amatniecības brīvību, dodot tiesības ar to nodarboties katram, kas izņēma amata zīmi. Līdz ar to amati varēja pastāvēt kā privātas organizācijas. Tas deva iespēju daudzās Latvijas pilsētās savu darbu uzsākt ratu un kamanu būvētavām, kuras vadīja un tajās arī strādāja pieredzes bagāti ratu meistari.

1887. gada avīzē "Baltijas Vēstnesis" stāstīts par zemkopības izstādi Tukumā, kurā piedalījās arī Jelgavas ratu un kamanu meistars Pēteris Auškaps ar "grezniem ratiem", par kuriem viņš saņēma sudraba medaļu. Pēteris Auškaps piedalījās arī pirmajā latviešu sarīkotajā lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā 1895. gadā, iegūdams Jelgavas lauksaimniecības biedrības medaļu.

1903. gadā viņa gatavotie rati tika izstādīti Jaroslavļas apgabala lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē, un arī šajā izstādē viņš ieguva apbalvojuma medaļu. 1909. gadā viņš tika uzņemts par ratnieku meistaru Kurzemes guberņas ratnieku amata brālībā.

Neatlaidīgi strādājot, savam apbalvojumu klāstam ratnieku meistars vēl pievienoja Ķeizariskās Vidzemes vispārderīgās un ekonomiskās biedrības apbalvojuma medaļu un vēl vienu Jelgavas lauksaimniecības biedrības medaļu, kuru saņēma lauksaimniecības izstādē Šauļos 1914.gadā.

Materiālus par Jelgavas ratu un kamanu meistaru Pēteri Auškapu Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ieguva 1995. un 1999. gadā no viņa meitas Emīlijas Palkaunieces.

Tradīcijām bagātākie ģimenes godi

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Sakta "derību sakta" ar uzrakstu: "Kerste 1847". Kurzeme. 1847. gads. Sudrabs, stikls. Ø 17,7 cm.

Cimdi. Aizputes apr. Kalvenes pagasts. 19. gs. 1. puse. Vilna. Garums 30 cm.
Vainags "vizuļu vainags"(līgavas vainags). Liepājas apr. Pērkones pagasts. 19. gs. vidus. Krija, vilna, brokāts, metāls, stikls. Ø 19 cm.

Josta "zobena siksna". Kuldīgas apr. Vārmes pagasta "Ruši". 18. gs. vai 19. gs. sākums. Āda, misiņš. Sprādze 10 x 5, 5 cm; siksna 89 x 4,5 cm. Zobens "kāzu zobens". Kurzeme. 18. vai 19. gs. sākums. Tērauds, misiņš, koks. Garums 63 cm, asmens platums 2,6 cm.

Trideksnis "kāzu eglīte". Aizputes apr. Dzērves pagasts. 19.gs. 2. puse. Koks (egle), mājputnu spalvas, audums, misiņš. h 45 cm, platums 32 cm.

Latviešu tradicionālie svētki dalāmi divās grupās: gadskārtu ieražas un ģimenes godi.
Gadskārtu svētku cikls ietver saulgriežus viena gada garumā. Ar saules gaitu un gadalaiku maiņu mainījās zemkopim svarīgie darbi, kuru izdošanās bija atkarīga arī no dabas apstākļiem. Gadskārtu ieražas godināja dabu ar mērķi veicināt auglību.
Ģimenes godi katra cilvēka dzīvē bija vienreiz: vārda došana, kāzas, bēres. Svarīgākais un tradīcijām bagātākais notikums cilvēka mūžā bija kāzas. Relikvijas, kas bijušas kāzu tradīciju liecinieces ir arī derību sakta , līgavaiņa cimdi, līgavas vainags, kāzu zobens un zobena josta, "kāzu eglīte". Kāzu tradīcijas laika gaitā ir mainījušās, arī dažādos novados tās bijušas atšķirīgas, tādēļ saglabātie priekšmeti iezīmē tikai atsevišķus elementus.

Derību saktu līgavainis dāvināja izredzētajai līgavai, kā apliecinājumu par saderināšanās notikumu. Kurzemē derību saktas raksturīga pazīme ir divi sadotu roku pāri. Šim motīvam saktās var izsekot kopš viduslaikiem. Senākajām saktām roku attēlojums ir shematisks – sākotnēji tas ir vijuma motīvs. Saktām, kas datētas ar 18. gadsimta beigām un 19. gadsimtu, sadoto roku attēlojums ir nepārprotami atpazīstams.

Derību saktas otrā pusē mēdz būt gravēts uzraksts – gadu skaitlis un teksts. Savukārt, līgava, pieņemot bildinājumu, puisim deva cimdu pāri – baltus pirkstaiņus ar rakstu valnītī. Tos līgavainis uzvilka kāzās, arī pie galda tie netika novilkti. Liela daļa no muzeja cimdu kolekcijas ir tieši šie baltie pirkstaiņi, ar rakstu valnītī, no dzijas, kas krāsota ar dabīgām krāsvielām un liecina par cimdu darināšanas laiku – ne vēlāku par 19. gadsimta vidu. Tātad līgavaiņa cimdi bija relikvija, kas glabāta paaudzēm ilgi.

Kāzas ir pēdējā reize, kad meitas galvu rotā vainags. Acīmredzot šajā pēdējā reizē vanagam bija jābūt īpašam. Zināms, ka, meitai kļūstot par līgavu, vainaga aizmugurē pievienoja krāsainas lentes. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē bija īpaši darināti līgavas vainagi. Tie ir visai iespaidīgi, taču nebija domāti ilglaicīgam lietojumam – atšķirībā no meitas vainaga, kuru mantoja pat no paaudzes paaudzē.

Spožais Kurzemes līgavas vainags dēvēts par "vizuļu vanagu" – tas darināts no visai neparastiem materiāliem un uzskatāmi attaisno savu nosaukumu. Trauslā darinājuma un īslaicīgā lietojuma dēļ līdz mūsdienām saglabāti līgavas vainagi ir retums.

Zobena siksna un kāzu zobens ir relikvijas, kas muzeja kolekcijā glabājas ar šādu norādi. Jāteic, par to lietošanu un tās pamatojumu ziņas ir visai skopas. Šie priekšmeti varētu ilustrēt situāciju, kad saglabātie relikti jau zaudējuši savu stāstu.

Kāzu notikums iezīmē cilvēka pāriešanu no viena statusa citā. Jau kāzu braucienā, kā šīs simboliskās pārejas daļā, par nozīmīgu uzskatīja katru situāciju, kuru varēja saistīt ar "robežas" šķērsošanu. Tā krustcelēs, pārbraucot tiltu, braucot gar kaimiņa sētu, vai uz ceļa satiekot garāmgājēju, "meta" prievīti. Domājams, arī zobens tika lietots, lai cirstu sargājošu zīmi, šķērsojot kādu simbolisku robežu. Zināmākā no šādām zīmēm ir krusts. Pirms līgavu ieveda kāzu namā, krustu cirta durvju aplodā un slieksnī.

Kāzu zobens ir iegūts no Rīgas Latviešu biedrības kolekcijas 19. gadsimta beigās. Taču gan šis priekšmets, gan ar tā lietojumu saistītā tradīcija ir senāka. Savukārt "zobena siksna ar misiņa sprādzi" iegūta 1929. gadā Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta "Rušu" mājās. To lietojis vedējs kāzu ceremonijā. Divdaļīgās sprādzes aizdare ir tāda pati kā metāla jostai sleņģenei. Uz sprādzes ir senatnīgs, mazliet neprecīzs un robusts gravējums, kas atgādina 18. gadsimta sleņģenes variantus. 18. gadsimts, domājams, ir šīs jostas darināšanas laiks.

Eglīte, "kāzu eglīte" ir kāzu rituāla priekšmets, kura pamatā ir egles stumbra augšējā daļa ar dabīgi augušiem zariem. Latviešu mitoloģijā egle tiek saistīta ar dzīvības nepārtrauktību un sievieti kā dzīvības devēju. Kad pēc laulībām jaunais pāris brauca no baznīcas mājās, izpušķotu eglīti piestiprināja zirga aizjūgam. Pārbraucot mājās, eglīte sprausta pie brūtes (līgavas) klēts durvīm, vai arī galda galā, kur sēdēja brūte. Vēlāk, dziedot apdziedāšanās dziesmas, vedējas rokā tā lietota uzmanības piesaistīšanai un ritma akcentēšanai.

Viens no senākajiem naudas atradumiem

Foto: Publicitātes foto

Attēls: Romas impērijas 3. gadsimta bronzas monētu depozīts, atrasts Dobeles apriņķa Vecsvirlaukas pagasta Dandālē 1914. gadā. 27 monētas un vīrieša statuete. Bronza. Monētu ø 18,0-20,0 mm, statuetes augstums 75,0 mm.

Agrajā dzelzs laikmetā jaunu uzplaukumu piedzīvoja maiņas sakari. Latvijas teritorijā dzīvojošajām ciltīm sevišķi nozīmīga bija sakaru attīstība dienvidu virzienā – ar Dienvidbaltiju. Šī novada labklājības pamatā jau izsenis bija tirdzniecība ar dzintaru, kas īpaši pieprasīts kļuva agrajā dzelzs laikmetā, tirgojoties ar Romas impēriju.

Romas imperatora galmā un augstmaņu vidū dzintars bija ļoti iecienīts. Par to liecina arī antīko autoru atstātās rakstiskās liecības. Plīnijs Vecākais (23 – 79) vēsta, ka no dzintara darināta figūriņa bijusi dārgāka par vergu, bet imperatora Nērona (37 – 68) laikā ar dzintaru rotāti tīkli, kas cirkā aizsargāja skatītāju vietas un cīņas aprīkojums.
Regulāro sakaru ietekmē nostiprinājās t.s. Dzintara ceļš, kas no Sembijas pussalas, gar jūras krastu līdz Vislas grīvai, tālāk šķērsojot tagadējo Polijas teritoriju, sasniedza Romas impērijas pilsētu Karnuntu pie Donavas tagadējās Austrijas teritorijā. No impērijas zemēm uz Baltiju savukārt ceļoja lielākoties greznumlietas un monētas.

Senākie naudas atradumi Latvijas teritorijā ir romiešu monētu depozīti no Romas impērijas perioda (27. pr. Kr. – 476) - 12 noguldījumi ar 419 monētām. Tiesa, dažus no tiem pētnieki uzskata par šaubīgiem, jo nav precīzi zināmi to atrašanas apstākļi. Vairāki no tiem ir tā sauktie ilgā uzkrājuma depozīti, kuros jaunāko un vecāko monētu šķir samērā ilgs laiks – reizēm pat 300 – 350 gadi. Tātad monētas uzskatītas par ievērojamu vērtību un uzkrātas ilgā laika posmā. Visvairāk Latvijā ir romiešu monētu depozītu no 2. – 4. gadsimta, un tajos ir pārstāvētas gandrīz visu tā laika Romas imperatoru valdīšanas gados kaltās monētas.

Romas impērijā monētu kalšana kļuva par imperatora privilēģiju, kaut gan uz vara un misiņa monētām līdz pat 3. gadsimta beigām rakstīja burtus S – C (senatus consulto) – t.i. monētas kaltas ar Senāta atļauju. Romas impērijas naudas sistēmas pamatā bija zelta aurejs, kas tika pielīdzināts 25 sudraba denārijiem vai 100 vara sestercijiem vai 200 misiņa dupondijiem vai 400 bronzas asiem. Tieši vara sesterciji (lat. semis tertius nummus = 2 ½ asa) – ir visbiežāk sastopami Latvijas teritorijā noguldītajos depozītos.

Romiešu monētas atrod ne vien depozītos, bet arī līdzi dotas mirušajiem apbedījumos (lielākoties Latvijas dienvidrietumos), dzīvesvietās un arī kā savrupatradumus. Tās bijušas izplatītas visā Latvijas teritorijā, tomēr vairāk atrastas dienvidrietumu Latvijā un pie tā laika svarīgākajiem ūdensceļiem – Daugavas, Gaujas, Ventas, Lielupes. Nav ziņu, ka romiešu monētas Latvijas teritorijā būtu izmantotas kā nauda.

Šobrīd Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā esošajā depozītā ir viens imperatora Galliēna (235 – 268) un 26 imperatora Klaudija II (268 – 270) antoniniani un bronzas statuete, kas ik pa brīdim piesaista pašmāju un ārvalstu arheologu un numismātu uzmanību kā spilgts apliecinājums agrā dzelzs laikmeta starpcilšu maiņas sakariem Baltijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!